Zaļā dzīve Vācijā

Zaļajam, vai vismaz zaļākam dzīvesveidam esmu pievērsusies salīdzinoši nesen, varbūt kādus pāris gadus. Pirmo reizi par to sāku aizdomāties, kad gadu dzīvoju Hamburgā, tas bija 2011. gadā. Strādājot par Au-Pair, dzīvoju turīgā četru bērnu ģimenē un ik dienu pavadīju ciešā kontaktā ar viņiem, neviļus pat pārņemot dažādus ieradumus un sākot darīt lietas tā, kā tās dara viņi. Vērojot, kādas zaļās izvēles viņi izdara savā ikdienā, sāku vairāk interesēties par šiem jautājumiem un sapratu, ka arī es tā vēlos dzīvot.

Pārtika

Bioloģiskā pārtika Vācijā ir salīdzinoši dārgāka kā Latvijā, taču manā ģimenē tika lietoti tikai tādi produkti. “Hausfrau” jeb saimniecības vadītāja katru otrdienu devās uz netālo tirdziņu, kur par kosmiskām naudām iegādājās lielāko daļu produktu visai nedēļai – dārzeņus, augļus, sierus, gaļu un daudz ko citu. Nākamā pietura viņas maršrutā bija “Alnatura” veikals, kurā arī tirgo bioloģiskos produktus – makaronus, mērces, piena produktus, sausās brokastis un tā tālāk. Tā bija viņu ikdiena un citas alternatīvas nemaz netika izskatītas. Arī visi bērnu našķi bija bioloģiskas izcelsmes.

Tāpat saimniecības vadītāja arī izplānoja visas ēdienreizes nākamajai nedēļai un konkrēti zināja, kas un cik daudz ir jānopērk. Manuprāt, arī tas ir veids, kā dzīvot zaļāk, pēc iespējas samazinot izsviesto produktu daudzumu, kuri neviļus rodas ikvienā ledusskapī, jo vienkārši izbeidzas derīguma termiņš. Plānojot uz priekšu, šāda veida atkritumu ir krietni mazāk, un gandriz viss, kas tiek nopirkts, tiek arī apēsts.

Atkritumu šķirošana

Neatņemama ikdienas sastāvdaļa manā vācu ģimenē bija arī atkritumu šķirošana. Bērni to apgūst jau no pirmajām dienām un bez jautāšanas zina, kurā nodalījumā jāliek kuri atkritumi – atsevišķi plastmasa, papīrs, bioloģiskie atkritumi un stikls. Protams, arī atkritumu savākšana un šķirošana šeit ir atstrādāta līdz pilnībai. Pie katras privātmājas ir trīs dažādi konteineri, kurus noteiktās dienās iztukšo. Stikla un plastmasas pudeles var nodot gandrīz ikvienā veikalā, speciāli ierīkotā automātā, atpakaļ saņemot par taru samaksāto naudu. Un to tur neviens nedara tādēļ, lai saņemtu atpakaļ savus centus, bet gan tādēļ, ka citādāk nemaz nevar. Tas ir paradums, kurš apziņā iesēdies tik dziļi, ka ir pilnīgi pašsaprotams. Tādēļ arī uz ielām tukšas pudeles nemētājas, un atkritumus šķirot ir viegli un ērti. Nav jākrāmē melnie maisi mašīnā un jāapbrauc puse Rīgas, lai atrastu šķirošanas konteinerus. Tādi ir visapkārt, viegli sasniedzami, un rosina iedzīvotājus šķirot atkritumus.

Velo kultūra

Būt “zaļam” nozīmē arī izvēlēties pārvietošanās līdzekli, kas atstāj iespējami mazu ietekmi uz apkārtējo vidi. Lai arī manai vācu ģimenei ar četriem bērniem pieder lielais VW buss, gada laikā, ko tur pavadīju, tas tika izmantots laikam tikai divas vai trīs reizes. Galvenais ģimenes pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Ar to no rīta uz darbu dodas gan abi vecāki (juriste un augsta līmeņa vadītājs), gan uz skolu un dārziņu minas trīs vecākie bērni un aukle. Nepilnu gadu vecais zīdainis tiek vests velo sēdeklītī. Arī aptuveni 60 gadus vecā saimniecības vadītāja iepirkties dodas ar riteni. Šķērslis nav ne lietus, ne sniegs, ne ledus. Es Hamburgā ar velosipēdu braucu cauru gadu, ziemas laikā pat līdz -14 grādu salam. Protams, šādu modeli dzīvē realizēt palīdz izcili sakārtotā velo infrastruktūra un arī gadiem izkoptā savstarpējā ceļu satiksmes dalībnieku kultūra. Velosipēdists ir tikpat vērā ņemams satiksmes dalībnieks, kā autovadītājs. Neviens nevienam virsū nebrauc, izdarot pagriezienu, autovadītāji vienmēr palaiž velosipēdistus, pa velo joslām gājēji nepārvietojas. Un velojoslas Hamburgā ir gandrīz katrā ielā – lielākoties uz braucamās daļas, dažviet arī uz ietvēm. Visgrūtāk bija pierast pie tā, ka ir droši atstāt pieslēgtu velosipēdu jebkurā vietā pilsētā – pie stacijas, veikala, parka malā. Pat groziņu ar nelieliem iepirkumiem varēja droši atstāt uz bagažnieka, nebaidoties, ka to kāds nozags, kamēr ieiešu citā veikalā. Tā ir sajūta, kura, Rīgā braucot ar velosipēdu, man ļoti pietrūkst. Šeit man vienmēr ir bail, ka tikšu apzagta.

Resursu taupīšana

Par dabas resursu taupīšanu tika domāts arī daudzos ikdienas aspektos – mājā dega tikai elektroenerģiju taupošās spuldzes, trauki tika mazgāti mašīnā, kas patērē mazāk ūdeni, nekā darot to ar rokām. Bērni vienmēr tika mācīti lieki nešķērdēties ar ūdeni, gāzētu ūdeni nevis pirka pudelēs, bet gatavoja paši speciālā aparātā, un tamlīdzīgi.

Vācu ģimenes piemērs ir atstājis lielu ietekmi uz mani, un daudzas no šīm lietām tagad īstenoju arī savā dzīvē. Vissvarīgākā no tām – pāreja uz bioloģiski ražotu pārtiku. Par to, kur tādu iegādāties, kā atpazīt un cik tas maksā, pastāstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem.

Atdzimšana

Šis blogs ir acīmredzami nonācis strupceļā. Pēdējais ieraksts – gandrīz pirms diviem gadiem.

Domāju, ko lai ar to iesāk – mest mieru pavisam un pamāt sveiki, vai tomēr pāriet jaunā kvalitātē un radīt atkal. Ar baltu skaudību skatos uz blogiem, kuri ir tematiski un stilistiski tīri un skaisti. It kā vienkārši – izvēlies tēmu un radi blogu tikai par to! Bet man tā īsti neizdodas, jo interesē daudz un dažādas lietas, viss ir vienā čupā sakritis un haotisks. Ceļojumi, DIY padomi, personīgi dzīves pārdzīvojumi, kulinārija. Pilnīga nekonsekvence, kas mani šobrīd besī. Un, nedod dies’, vēl palasīt vecos ierakstus, aiz kauna jāsarkst.

Arī dzīve nestāv uz vietas, un interešu loks ir paplašinājies. Mana jaunā top tēma – ZĪDAIŅI, BĒRNI, BŪT MĀTEI un tamlīdzīgi. Izskatās, ka šis ir temats, par kuru vienmēr var rakstīt, un vienmēr būs kāds, kurš gribēs lasīt. Nu, tad…Mēģināšu.

Ā, vēl taču mana jaunā aizraušanās – Tiešā Pirkšana, zaļa dzīvošana un bioloģiskā kosmētika. Mēģināšu uzrakstīt kādu rindu arī par šiem tematiem.

17. maija svētki Oslo

Maijs ir brīvdienām bagātākais mēnesis Norvēģijā – katru nedēļu vismaz viena papildus brīvdiena, brīnišķīgi! Pagājusī nedēļas nogale nebija izņēmums – 17. maijā tika svinēta Konstitūcijas diena, kuras galvenais un centrālais notikums ir bērnu parāde.

17.maiParāde notiek no 10:00-13:00 un virzās no stacijas pa Karl Johans gate uz karaļa pili un tad tālāk uz Aker Brygge pusi, kur savus bērnus mēģina atrast laimīgie vecāki. Kopumā gājiens bija ļoti skaists un krāšņs – piedalījās arī daudzu skolu orķestri, kas atraktīvi dārdināja bungas un pūta mežragus. Diena bija saulaina un silta, tikai vienā brīdī 10 minūtes lija lietus, un bija žēl to bērnu, kas samirka, vēl nenonākuši galā. Ā, starp citu, bērniem šajā diena ir atļauts ēst tik daudz saldumu un saldējuma, cik vien viņi vēlas :)

Kā stāstīja vietējie norvēģi, pirms došanās uz parādi, tradicionāli tiek ieturētas šampanieša brokastis, kur draugi un ģimenes locekļi kopā ar glāzi dzirkstošā atzīmē svinīgo notikumu un priecājas.

Vēl viena īpaša tradīcija ir skaistie tautastērpi, kurus ikviens, kam nu tāds pieder (tie ir ļoti dārgi), noteikti velk mugurā. Tērpi ir daudz un dažādi, un atgādina latviešu tradicionālos tautastērpus. Ir arī pieskaņoti vainadziņi, sudraba saktas un rotas, pie jostas karājas izšūtas somiņas, un apkaklītes rotā smalkas mežģīnes. Arī kurpes ir autentiskas  – lielākajam vairumam kājās ādas laiviņas ar sudraba sprādzi. Kopējais iespaids ir grandiozs – ir sajūta, it kā būtu iemaldījies Mežaparkā Dziesmusvētku laikā! 17.mai17.mai DSC08896 DSC08898 DSC08915 DSC08933 DSC08940 DSC08943 DSC08949 DSC08956

Oslo Modernās mākslas muzejs

29. septembrī Oslo tika atvērts “Astrup Fearnley” modernās mākslas muzejs. Tas atrodas ļoti skaistā un gleznainā vietā pie paša ūdens, ar skatu uz tuvākajām salām. Brīvdienās vēlējāmies to beidzot apskatīt, taču, jau tuvojoties muzejam, tapa skaidrs, ka esam bijuši mazliet pārsteidzīgi, par apmeklējuma dienu izvēloties sestdienu, kad visur mudž tūristu pūļi un visi galvenie apskates objekti ir cilvēku pārpludināti. Pa promenādi, kas ved uz muzeju, strīpām vien devās visdažādākie cilvēki – runīgi vācu opīši, jaunieši izpūrušiem matiem, ģimenes ar bērniem un vēl simtiem citu indivīdu. Diezgan raiba publika, jāatzīst. Grūti iedomāties, ka Rīgā uz kādu jaunu muzeju veltos šādas masas. Viss beidzās ar to, ka muzeju apmeklēja tikai mana draudzene, jo bija atbraukusi uz pāris dienām un vēlējās redzēt pēc iespējas vairāk mākslas, bet mēs ar Kasparu nolēmām to apmeklēt citreiz kādā darba dienā.

Ēka, kurā atrodas muzejs, ir tikko uzcelta, ārkārtīgi iespaidīga un skaista. Arhitektūra tik pārdomāta, ka organiski iekļaujas apkārtējā vidē un saplūst ar to. Lūk, mūsu iespaidi.

Tuvojamies. Tālumā jau redzams muzeja smailais jumts.

Promenāde, kas vijas gar ūdeni, ir pilna dažādu restorānu, saldējuma būdu un soliņu. Laba vieta laiskai sestdienas pastaigai, ja vien jūs nebaida tūristu masas.

Biju domājusi, ka oktobrī Oslo jau atgādina Antarktīdu, bet kļūdījos. Meitenes blūzītēs uz kāpnēm lasa grāmatas.

Ja dzīvo pie ūdens, vari pie mājām piebraukt arī sava laivā.

Cilvēki bauda oktobra sauli.

Tuvojamies muzejam un saprotam, ka būs baigā spiešanās.

Modernās mākslas muzejs. Apbrīnojami, cik daudz cilvēkus tas interesē.

Pieaugušo biļete maksā 10 Ls, pensionāru – 8 Ls, studentu 6 Ls un bērniem līdz 18 gadu vecumam par brīvu.

Astrup Fearnley Museet

Viens no muzeja korpusiem.

Skats uz muzeja ieeju.

Jeff Koons – Triple Hulk Elvis III

Jeff Koons – Michael Jackson and Bubbles

Dan Colen – Don’t Judge a Book by its Cover (Another Country)

Damien Hirst – God Alone Knows

Jeff Koons – Wolfman (Close-Up)

Konfekšu sala ar mākslu fonā.

Diemžēl nekur nevarēju atrast darba autoru un nosaukumu.

Kails vīrietis kā māksla.

Manuprāt, diezgan izaicinošs mākslas darbs ar trim izbāztiem trušiem.

Muzeja daļas atdalītas ar stikla sienu, caur kuru paveras brīnišķīgs skats uz ūdeni.

Blakus muzejam atrodas arī vesela iela, pilna mākslas galeriju. Šeit bija izstādīti norvēģu mākslinieka Hariton Pushwagner darbi. Pāris būtu gribējies paņemt līdzi uz mājām, mūsu baltajām sienām tieši prasās kas tāds!

Oslo Opera

Vienmēr, kad pie mums atbrauc ciemiņi, arī paši arvien labāk iepazīstam pilsētu un atklājam jaunas un neparastas vietas Oslo. Šajā nedēļas nogalē, uzņemot pie sevis mīļu draudzeni no Hamburgas, apmeklējām daudz muzeju un citu apskates objektu. Laiks bija neizsakāmi skaists – zilas debesis, cik vien tālu var redzēt, un spoža saule, kas nu jau mazliet vēsajās oktobra dienās sildīja degunus.

Oslo Opera atrodas pilsētas centrā un katru dienu pulcē lielus tūristu pūļus. Ēka atklāta apmeklētājiem kopš 2008. gada un ir īsta modernās arhitektūras pērle. No ārpuses dekorēta ar marmora un granīta plāksnēm, tā izskatās  majestātiska un nesatricināma. Slīpās platformas iestiepjas ūdenī un rada iespaidu, ka ēka tikko iznirusi no ūdens dzīlēm. Esat kādreiz bijuši uz Operas jumta? Oslo tas ir iespējams! Ēka būvēta tā, lai cilvēki pa to varētu pastaigāties un izbaudīt lielisku skatu uz pilsētu, kalniem un ūdeni. Manuprāt, šī ir vieta, kas noteikti jāapmeklē, esot Oslo.

Šis tilts slejas pāri remontdarbu nomocītajai ielai, kas vijas blakus jaunajai Operai. Tas ir arī visdrošākais veids, kā nokļūt līdz tai.

Operā ir lielisks suvenīru veikaliņš, kurā var iegādāties arī pāris Elīnas Garančas ierakstu. Es tiku pie glītas pastkartes ar balerīnu. Kā arī eleganta kafejnīca ar āra terasi, kur nesteidzīgi iemalkot tasi kafijas ar skatu uz pilsētu.

Zīdpapīra pušķu virtene

Zīdpapīra pušķu virtene

Kā jau minēju, gatavojoties dzimšanas dienas svinībām, tapa arī gara papīra pušķu virtene. Tādas jau biju šur tur internetā redzējusi, bet konkrētu gatavošanas piemēru atradu šeit.

Vislielākā problēma bija atrast piemērot papīru (tā saucamo zīdpapīru). Pie sevis klusībā sodījos, ka ASV to iespējams atrast jebkurā krāsā un tonī, bet šeit Oslo izmeklējos pusi dienas, kamēr vispār atradu kādu veikalu, kur to var iegādāties. Lieki piebilst, ka krāsu izvēle bija ļoti švaka. Lieliski izskatās arī metāliski spīdīgie zelta un sudraba pušķi, bet par tāda papīra atrašanu šeit es varu tikai sapņot. Beigu beigās zīdpapīru iegādājos veikalos “Tiger” un “Nille”.

To, ka process būtu jāsabildē, iedomājos tikai pašās beigās, kad jau biju tikusi līdz baltajiem pušķiem. Žēl, jo man sķiet, ka tumši zilie būtu izteiksmīgāki procesa parādīšanai. Labi. Kopumā virtenes radīšana man paņēma daudz vairāk laika, kā biju gaidījusi (aptuveni piecas stundas). Uz beigām man process jau bija tā apnicis, ka visu darīju tā ķep-ļep. Ja pirmie pušķi bija ar apmēram vienādi šaurām skariņām, tad pēdējie jau izskatījās mazliet haotiskāki un ne tik kārtīgi. Manā virtenē kopumā satilpa 29 pušķi. Pa vidu starp pušķiem savēru arī mazas plastmasas pērlītes tumši zilā krāsā.

Materiāli:

  • Zīdpapīrs
  • Ass papīra nazis
  • Kartons
  • Līmlente
  • Aukla
  • Pērlītes
  • Klipši
  • Šķēres

Griežot papīru, noteikti paliec apakšā kartonu vai kādu dēlīti, citādi sabojāsi virsmu, uz kuras strādā. Nazim jābūt ļoti asam, citādi papīrs plīsīs un pušķi izveidot nebūs iespējams. Mēģināju griezt arī ar šķērēm, bet tas ir divas reizes ilgāk un sarežģītāk. Lielie klipši palīdzēs loksni noturēt vietā.

Es vienam pušķim izmantoju pusi no dubultās zīdpapīra loksnes. Ņemot vērā, ka tās pārdodas jau salocītas, skaru veidošanas process ir mazliet apgrūtināts (jāuzmanās, griežot tieši locījuma vietās). Tātad – no vienas šādas loksnes sanāk divi pušķi. Protams, pušķu apjomu un garumu vari variēt – no vienas loksnes taisīt četrus ļoti šaurus pušķus, vai arī nogriezt loksni šaurāku, lai pušķi būtu īsāki.

Savu pusloksni es saspraudu ar diviem lieliem klipšiem, lai griežot papīrs nebīdītos turpu-šurpu. Klipši jāliek tajā pusē, kur ir papīra locījuma vieta. Apakšā paliku kartona gabalu un izmantoju ļoti asu nazi.

Uzmanīgi pieturot, papīru sagriezu aptuveni vienāda platuma sloksnēs. Svarīgi augšpusē atstāt aptuveni 3 cm platu neiegrieztu joslu. Ja gadās, ka papīrs ieplīst, neuztraucies un turpini griezt tālāk. Kad pušķis tiks sarullēts, trūkstošās sloksnes nevarēs redzēt!

Aptuveni šādi vajadzētu izskatīties tikko sagrieztajam papīram. Jo šaurākas būs papīra strēmelītes, jo glītāks pušķis Tev izdosies.

Tagad seko kaitinošākais darbiņš – papīra izklāšana un rullēšana. Lēnām atloki vaļā savu sagriezto lapu, novietojot uz virsmas it kā atvērtas grāmatas veidā. Ar pirkstiem izkārto sloksnes vienmērīgi uz abām pusām. Jo labāk veiksi šo soli, jo vieglāk būs rullēt.

Lūk, šādi!

Un tagad sāc lēnām rullēt, ik pēc brīža nobraucot pāri ar roku un iztaisnojot skariņas, kas veidojas abās pusēs. Mēģini rullēt salīdzinoši cieši, lai vidus sanāktu stingrs un šaurs.

Kad papīrs būs sarullēts, ievērosi, ka dažas no sloksnēm ir savēlušās – pārloki pušķi vidū uz pusēm un vienkārši izpurini to, kamēr skariņas sastājas kaut cik vienmērīgi blakus viena otrai. Vari piepalīdzēt arī ar pirkstiem. Ja kāda sloksne izplīst – nav liela bēda, jo uz kopājā fona to nevarēs redzēt.

Pirms vērt pušķus uz auklas, es neizmantoju nekādu sastiprināšanas veidu, vienkārši salocīju to vidū uz pusēm un viss.

Te nu ir gandrīz visi mani pušķi pirms savēršanas. Rindojot pušķus uz auklas, katru sastiprināju ar mazu gabaliņu līmlentes, kā arī pēc katra pušķa uzvēru mazu, spīdīgu plastmasas pērlīti.

Te arī gala rezultāts!

Mana virtene

Lai izdodas!

Jāatzīst, ka ieguldītais laiks un darbs noteikti ir tā vērts! Virtene ir krāšņa un tiešām rada svētku noskaņojumu. Un vislabākais – nākamajā svētku reizē to var izmantot atkal! Izskatās, ka manu vārda dienu decembrī tā sagaidīs, joprojām karājoties pie loga :)

Izmēģini, nobildē un pastāsti, kāda izdevās Tava svētku virtene! Lai veicas!

Rūtainā virtene

Pirms nedēļas, gatavojoties mīļotā dzimšanas dienas svinībām, nolēmu viņam sagādāt pārsteigumu un mazliet izdekorēt mūsu mājokli. Kopumā uztaisīju trīs dažāda veida dekorācijas – papīra pušķu virteni pie loga, balonu kompozīciju uz balkona un šo mazo papīra virtenīti pie istabas durvīm. Lūk, kā es to paveicu.

Materiāli:

  • Biezs papīrs interesantā krāsā
  • Aukliņa
  • Līme
  • Dekoratīvās šķēres

Domāju, ka lielākais izaicinājums ir atrast piemērotu papīru. Tam jābūt biezam un stingram, turklāt lieliski, ja tas nav vienkrāsains, bet gan ar kādu zīmējumu vai rakstu. Šķēres, kas veido dažādus rakstiņus, var iegādāties, piemēram, šeit, šeit un šeit. Der jebkāda veida līme, bet es devu priekšroku līmes zīmulim, jo tas neplūst un neizspiežas ārā pa malām. Arī tam, kāda ir aukliņa, nav lielas nozīmes. Vari izmantot krāsainu dzijas pavedienu, tievu satīna lentīti vai ko citu. Es izmantoju gaišu kaņepju šķiedras aukliņu.

Darba gaita:

Mana krāsainā lapa bija tik liela, ka varēju to sagriezt trīs sloksnēs, kuru katru vēl pārlocīju uz pusēm, lai izgrieztu pusapļus. Lapa nebija A4 formāta, bet gan kvadrātaina. Pārloki sloksni precīzi uz pusēm un stingri ar nagu nobrauc pāri locījuma vietai, lai griežot, abas papīra puses būtu vienmēr cieši kopā un pretī viena otrai.

Sāc griezt pusaplīšus. Tiem nav noteikti jābūt perfekti vienāda izmēra. Es, piemēram, ar nolūku taisīju dažus lielākus un citus mazākus (viena no sloksnēm bija platāka).

Darbojoties ar dekoratīvajām šķērēm, parasti jāuzmanās – veicot katru nākamo iegriezienu, jāskatās, lai zobiņu raksts turpinātos vienmērīgi.

Tādā garā turpini, līdz visi pusaplīši ir izgriezti.

Un nu atliek tikai savietot pusaplīšus virtenē un sastiprināt kopā ar līmi.

Vari līmi uzklāt tikai vidū, vai arī pa visu papīru, ja vēlies, lai tas būtu cieši salīmēts.

Novieto savu aukliņu tieši vidū, kur ir locījuma vieta.

Un, cieši piespiežot, salīmē abas puses. Ņemot vērā, ka mana papīra kreisā puse arī bija skaistā violetā krāsā, necentos tos aizlīmēt pavisam kopā, bet, izmantojot citu papīru, iespējams, to darītu.

Lūk, arī gatavā virtene. Attālumus starp pusapļiem vari variēt, ja vēlies. Kā arī katrā auklas galā iekārt pa dekoratīvai pērlītei.

Un, lūk, gatavais rezultāts!

Dubultā pārlocīta virtene

Virteni var veidot, arī izgriežot citas formas ornamentus – trīsstūrīšus, kvadrātiņus, karodziņus. Vari tos arī savā starpā kombinēt. Ņemot vērā, cik vienkāršs ir šīs projekts, tas noteikti patiks arī bērniem.  Mana virtene bija tik viegla, ka tās piestiprināšanai virs durvīm izmantoju gabaliņu līmlentes.

Lai izdodas!