Zaļā dzīve Vācijā

Zaļajam, vai vismaz zaļākam dzīvesveidam esmu pievērsusies salīdzinoši nesen, varbūt kādus pāris gadus. Pirmo reizi par to sāku aizdomāties, kad gadu dzīvoju Hamburgā, tas bija 2011. gadā. Strādājot par Au-Pair, dzīvoju turīgā četru bērnu ģimenē un ik dienu pavadīju ciešā kontaktā ar viņiem, neviļus pat pārņemot dažādus ieradumus un sākot darīt lietas tā, kā tās dara viņi. Vērojot, kādas zaļās izvēles viņi izdara savā ikdienā, sāku vairāk interesēties par šiem jautājumiem un sapratu, ka arī es tā vēlos dzīvot.

Pārtika

Bioloģiskā pārtika Vācijā ir salīdzinoši dārgāka kā Latvijā, taču manā ģimenē tika lietoti tikai tādi produkti. “Hausfrau” jeb saimniecības vadītāja katru otrdienu devās uz netālo tirdziņu, kur par kosmiskām naudām iegādājās lielāko daļu produktu visai nedēļai – dārzeņus, augļus, sierus, gaļu un daudz ko citu. Nākamā pietura viņas maršrutā bija “Alnatura” veikals, kurā arī tirgo bioloģiskos produktus – makaronus, mērces, piena produktus, sausās brokastis un tā tālāk. Tā bija viņu ikdiena un citas alternatīvas nemaz netika izskatītas. Arī visi bērnu našķi bija bioloģiskas izcelsmes.

Tāpat saimniecības vadītāja arī izplānoja visas ēdienreizes nākamajai nedēļai un konkrēti zināja, kas un cik daudz ir jānopērk. Manuprāt, arī tas ir veids, kā dzīvot zaļāk, pēc iespējas samazinot izsviesto produktu daudzumu, kuri neviļus rodas ikvienā ledusskapī, jo vienkārši izbeidzas derīguma termiņš. Plānojot uz priekšu, šāda veida atkritumu ir krietni mazāk, un gandriz viss, kas tiek nopirkts, tiek arī apēsts.

Atkritumu šķirošana

Neatņemama ikdienas sastāvdaļa manā vācu ģimenē bija arī atkritumu šķirošana. Bērni to apgūst jau no pirmajām dienām un bez jautāšanas zina, kurā nodalījumā jāliek kuri atkritumi – atsevišķi plastmasa, papīrs, bioloģiskie atkritumi un stikls. Protams, arī atkritumu savākšana un šķirošana šeit ir atstrādāta līdz pilnībai. Pie katras privātmājas ir trīs dažādi konteineri, kurus noteiktās dienās iztukšo. Stikla un plastmasas pudeles var nodot gandrīz ikvienā veikalā, speciāli ierīkotā automātā, atpakaļ saņemot par taru samaksāto naudu. Un to tur neviens nedara tādēļ, lai saņemtu atpakaļ savus centus, bet gan tādēļ, ka citādāk nemaz nevar. Tas ir paradums, kurš apziņā iesēdies tik dziļi, ka ir pilnīgi pašsaprotams. Tādēļ arī uz ielām tukšas pudeles nemētājas, un atkritumus šķirot ir viegli un ērti. Nav jākrāmē melnie maisi mašīnā un jāapbrauc puse Rīgas, lai atrastu šķirošanas konteinerus. Tādi ir visapkārt, viegli sasniedzami, un rosina iedzīvotājus šķirot atkritumus.

Velo kultūra

Būt “zaļam” nozīmē arī izvēlēties pārvietošanās līdzekli, kas atstāj iespējami mazu ietekmi uz apkārtējo vidi. Lai arī manai vācu ģimenei ar četriem bērniem pieder lielais VW buss, gada laikā, ko tur pavadīju, tas tika izmantots laikam tikai divas vai trīs reizes. Galvenais ģimenes pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Ar to no rīta uz darbu dodas gan abi vecāki (juriste un augsta līmeņa vadītājs), gan uz skolu un dārziņu minas trīs vecākie bērni un aukle. Nepilnu gadu vecais zīdainis tiek vests velo sēdeklītī. Arī aptuveni 60 gadus vecā saimniecības vadītāja iepirkties dodas ar riteni. Šķērslis nav ne lietus, ne sniegs, ne ledus. Es Hamburgā ar velosipēdu braucu cauru gadu, ziemas laikā pat līdz -14 grādu salam. Protams, šādu modeli dzīvē realizēt palīdz izcili sakārtotā velo infrastruktūra un arī gadiem izkoptā savstarpējā ceļu satiksmes dalībnieku kultūra. Velosipēdists ir tikpat vērā ņemams satiksmes dalībnieks, kā autovadītājs. Neviens nevienam virsū nebrauc, izdarot pagriezienu, autovadītāji vienmēr palaiž velosipēdistus, pa velo joslām gājēji nepārvietojas. Un velojoslas Hamburgā ir gandrīz katrā ielā – lielākoties uz braucamās daļas, dažviet arī uz ietvēm. Visgrūtāk bija pierast pie tā, ka ir droši atstāt pieslēgtu velosipēdu jebkurā vietā pilsētā – pie stacijas, veikala, parka malā. Pat groziņu ar nelieliem iepirkumiem varēja droši atstāt uz bagažnieka, nebaidoties, ka to kāds nozags, kamēr ieiešu citā veikalā. Tā ir sajūta, kura, Rīgā braucot ar velosipēdu, man ļoti pietrūkst. Šeit man vienmēr ir bail, ka tikšu apzagta.

Resursu taupīšana

Par dabas resursu taupīšanu tika domāts arī daudzos ikdienas aspektos – mājā dega tikai elektroenerģiju taupošās spuldzes, trauki tika mazgāti mašīnā, kas patērē mazāk ūdeni, nekā darot to ar rokām. Bērni vienmēr tika mācīti lieki nešķērdēties ar ūdeni, gāzētu ūdeni nevis pirka pudelēs, bet gatavoja paši speciālā aparātā, un tamlīdzīgi.

Vācu ģimenes piemērs ir atstājis lielu ietekmi uz mani, un daudzas no šīm lietām tagad īstenoju arī savā dzīvē. Vissvarīgākā no tām – pāreja uz bioloģiski ražotu pārtiku. Par to, kur tādu iegādāties, kā atpazīt un cik tas maksā, pastāstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem.

Advertisements

Sylt

Pludmalē valda nesteidzīgi laiska atmosfēra

Atvadoties no vasaras, gribu jums pastāstīt par skaisto vācu salu Sylt. Galvenais secinājums pēc tās apmeklēšanas – nekad nebrauciet turp! Ja vien jums nav šausmīgi daudz liekas naudas. Bet, ja ir – brauciet! Sala ir skaista, mierīga, iedvesmojoša. Man tā vienmēr paliks mīļā atmiņā, jo šeit pavadīju savu atvadu nedēļas nogali kopā ar vācu ģimeni.

Uz salu no Hamburgas devāmies ar auto. Pa sauszemi aptuveni divas stundas līdz vietai, kur notiek brīnums. Un ar to es domāju neparasto un nekur citur neredzēto “auto vilcienu”, ko dēvē par “Sylt-Shuttle“. Salu ar sauszemi savieno garš, mākslīgi uzbērts dambis, bet uz tā nav ielu vai šosejas. Pāri var tikt, vienīgi izmantojot vilcienu. Vienkārši pasažieri (ņemot līdzi arī velosipēdu, ja vēlas) pārvietojas ar satiksmes vilcienu, kurš ātri un ērti uz salu nogādā pa taisno no Hamburgas (biļetes cena ap 20 eiro vai mazāk, ja brauc kopā vairāki cilvēki). Taču, ja vēlies uz salu līdzi ņemt arī savu auto, būs jāšķiras no 86 eiro un jāstāv dažkārt ļoti garās rindās, lai tiktu uz īpašā “auto vilciena”. Šis vilciens ir neparasts ar to, ka tas pārvadā tikai automašīnas ar pasažieriem tajās. Vilcienam ir divi stāvi – divas atklātas platformas. Pie uzbraukšanas automašīnas sastājas vairākās rindās ierašanās kārtībā. Kad atvestās mašīnas ir no vilciena nobraukušas, tiek dots zaļais signāls, un visi pamazām sabrauc uz platformām. Lielākās mašīnas un busiņi – augšā, mazākās – apakšā. Diemžēl nezinu precīzi, cik automašīnu saiet vienā šādā vilcienā (šķiet, ap 150). Uz platformām atrodas speciāli cilvēki, kas vēl liek automašīnām sabīdīties ciešāk, lai visiem pietiktu vietas. Šis vilciens atiet reizi pusstundā, arī pats pārbrauciens ilgst apmēram tikpat ilgi. Un tā nu tu sēdi savā vietā, lūkojies ārā pa logu, kamēr neparastais braucamrīks tevi pietuvina teiksmainajai salai. Un tad sīči dabū pasēdēt tētim klēpī un “pastūrēt”. Un garām skrien vēja ģeneratori, saules paneļi un nesaitāmas aitas. Un tētis stāsta par salu un dzīvi.

Uzbraucot uz “auto vilciena”

Sylt-Shuttle

Tādā garā desā divos stāvos automašīnas tiek pārvestas pāri 11.3 km garajam dambim uz salu

Pa ceļam redzmi ļoti daudzi vēja ģeneratori un saules paneļi

Šādi izskatās uzbērtais dambis, kas savieno salu ar sauszemi. Tālumā redzami vēja ģeneratori.

Šis vilciena maršruts esot visienesīgākais no visiem Deutsche Bahn maršrutiem valstī. Ilgst tikai pusstundu, bet biļetes ļoti dārgas. Tomēr daudzi brauc.

Sala ir kopumā 38 km gara, bet šaurākajā vietā tikai 320 m plata. Šī ir turīgu vācu tūristu ļoti iecienīta vieta. Kā stāstīja manas vācu ģimenes tēvs, tas skaitās ļoti prestiži, ja Tev pieder māja Sylt salā. Viņi savu esot iegādājušies kā kapitālieguldījumu, jo īpašumu cenas katru gadu ceļas par vidēji 15%.

Pludmalē

Sylt sala pamazām sarūk, tās krasti tiek izskaloti, un platība samazinās. Tādēļ tiek ieguldītas ļoti lielas summas, lai veidotu jaunus smilšu uzbērumus un pasargātu salu no Ziemeļu jūras zobiem, kas to grauž un grauž arvien mazāku.

Pludmales šajā salā izskatās gluži kā pie mums Latvijā – gara, gara strēķele baltu, mīkstu smilšu. Sylt pludmaļu kopējais garums ir aptuveni 40 km. Dienas biļete ieejai pludmalē maksā 3.50 eiro. Ja vēlies noīrēt arī smalko, strīpaino zvilni, nāksies šķirties no vēl sešiem eiro. Vietējie pērkot gada vai sezonas abonementus, bet mani tomēr šī maksas iekasēšana mulsināja.

Miers un vējš

Ziemeļu jūra

Gandrīz neviens neguļ pludmalē uz dvielīšiem, visi izvēlas zviļņus. Un tie patiesi labi pasargā no trakulīgā vēja!

Sala ir debešķīgi skaista, un pievelk ar savu nepieradināto dabu. Ir ļoti daudz aizsargājamu teritoriju un kāpu zonu, kur rodas iespaids, ka neviens vēl nav kāju spēris. Tai pašā laikā šo skaistumu baudīt mazliet traucē lielais vējš. Lai kur arī tu atrastos, vienmēr ir vējains. Un vienā brīdī tas tiešām nogurdina. Kādā no dienām devos ap 20 km garā izbraucienā pa salu ar riteni, un pusi no laika nācās cīnīties ne vien ar kalniem un lejām, bet visvairāk ar neiejūtīgo pretvēju. Tas nudien spēj sabojāt prieku par šādu izbraucienu.

Aizsargājamās teritorijas

Tūristu iecienītākās iepirkšanās un atpūtas vietas uz salas ir  Westerland, Kampen un Wenningsted. Westerland atrodas divas galvenās tūristu iepirkšanās ielas, daudzi restorāni un kafejnīcas, par suvenīru bodēm nemaz nerunājot. Pilsēta praktiski dzīvo no tūrisma vien. Uz katra stūra redzamas izkārtnes, kas piedāvā noīrēt māju, istabu vai telts vietu. Šeit vienmēr ir daudz cilvēku, un dzīvība kūsā. Blakus arī liela viesnīca ar SPA kompleksu. Kampen ir vairāk dzīvojamo māju rajons, bet arī šeit var smalki iepirkties, aiziet uz pastu un iznomāt velosipēdu. Tieši Kampen atvērti vissmalkākie zīmolu veikali – Gucci, Prada, Hermès  un tamlīdzīgi. Nebrīnos, ka tie šeit spēj pastāvēt, jo Sylt apmeklē praktiski tikai ļoti turīgi ļaudis, kuri arī labprāt šādos veikalos iepērkas. Manā izpratnē parastam tūristam te nav, ko meklēt. 

Galvenā tūristu iela

Vietējais salas cirks

Vācieši bauda atvaļinājumu

Atpūtnieku paradīze

Vēja dēļ sala ir arī iecienīta zēģelēšanas un sērfošanas vieta

Interesanta ir salas apbūve – tipiskās ēkas ar salmu jumtiem. Šādas mājas redzamas gandrīz visā salā un rada ļoti skaistu un saskaņotu iespaidu. Salmu jumti ir ne tikai dzīvojamām ēkām, bet arī veikaliem, kafejnīcām un citām iestādēm. Īpaši daudz šādu māju redzams Kampen. Esat kādreiz redzējuši karogu veikalu? Sylt tāds ir, jo ikviena vietējā svēts pienākums un goda lieta ir kādu no tiem uzvilkt savā pagalmā. Un nav nozīmes, vai tas ir valsts, kāds no piecdesmit dažādajiem salas karogiem, vai lupata ar galvaskausu – karogam būs būt! Un tos visi iegādājas kādā mazā specializētā veikaliņā, kura sortimentā starp 3000 dažādiem eksemplāriem esot arī ikvienas pasaules valsts karogs. Vienu savai jaunajai mājai iegādājās arī manas ģimenes tēvs. Un tas maksāja ne vairāk un ne mazāk kā 135 eiro. Kāpēc gan ne.

Tipiskās mājeles ar salmu jumtiem

Rūķu namiņš

Kampen

Viens no salas fenomeniem ir “Sansibar” restorāns, kas atrodas gandrīz jūras krastā. Tas ir dārgs un vienmēr pārbāzts. Bet blakus ir liels bērnu spēļu laukums, kura dēļ arī ģimenes laikam šurp brauc. Ēdiens ir garšīgs, bet cenas, manuprāt, nesamērīgas. Kafija par četri eiro un grillēta bute par 32 eiro. Vienreiz var, bet mazliet tāds kā skopuma krupis ir jānorij. Taču šeit vienmēr ir pilns. Tas skaitās ārkārtīgi smalki un stilīgi, ja esi šeit bijis. Un vissvarīgākais – nedrīkst aizmirst nopirkt uzlīmi ar restorāna nosaukumu un tās simbolu, diviem sakrustotiem zobeniem, par  pieciem eiro, ko uzlīmēt savai mašīnai uz pakaļas. Sak, lai visi redz, cik es kruts, ka braucu uz “Sansibar”! Nu, patiesībā diezgan smieklīgi. Bet tādi ir liels vairums cilvēku šeit – iespīlējušies smalkos, tumšzilos uzvalkos, kas vienu izmēru par mazu (jo tas taču modē, vai ne?), zelta Prada augstpapēdenēs un jaunākajās Givenchy saulenēs. Ar katru savas būtības šūnu cenšoties parādīt, cik turīgi un smalki viņi ir. Un pat tie daži velotūristi haki krāsas garajās biksēs un botās nespēj atšķaidīt šo manu iespaidu.

Ar “Sansibar” simboliku var iegādāties visu, sākot ar T-krekliem un beidzot ar vannas paklājiņiem

Sveicieni no Sylt

Dzīve Oslo

Vietējā puķu bode

Drīz būs pagājušas jau divas nedēļas, kopš dzīvoju Oslo. Jāatzīst – nudien ne tā sliktākā vieta, kur būt. Pieturoties pie man mīļās struktūras, ieskicēšu lielos vilcienos – kas un kā.

Pilsēta

Jāatzīst, ka pagaidām esmu mazliet iepazinusi tikai rajonus, kur dzīvoju (Grünerløkka) un strādāju (Majorstuen). Vietā, kur es dzīvoju, apmetušies pārsvarā jauni cilvēki. Šeit ir daudz bāru, ēstuvju, neatkarīgo dizaina veikalu, antikvariātu un humpalu bodīšu. Atmosfēra ir mākslinieciska, pat bohēmiska, un, klīstot pa Grünerløkka, iespējams iemaldīties apburošos jauno dizaineru veikaliņos, pēkšņi attapties zaļā parciņā, vai tikt ierautam kārtējā ielu svētku virpulī. Mani šī vieta apbur. Vieta, kur strādāju, ir citāda. Tas ir izsmalcināts, bet kluss dzīvojamo māju rajons. Šeit atrodas arī ekskluzīvākie un smalkākie Oslo veikali.  Ēkas tādas kā Barona vai Brīvības ielā, visapkārt izkaisīti dažādi pārtikas veikali, bērnu spēļu laukumi, tankštelles, restorāni un bērnudārzi. Šis ir arī nozīmīgs satiksmes mezgls Oslo, kur satiekas visas metro līnijas, trīs tramvaja un pieci autobusa maršruti. Majorstuen atrodas kalnā, tādēļ, lai tur nokļūt ar riteni, pedāļi jāmin diezgan sirsnīgi.

Bodītes

Vietējie krodziņi

Kafejnīcas

Beķereja

Vietējais humpalnieks

Krāmu bode

Mans mīļākais veikals

Lietotu mantu veikals, kurā lēti var dabūt visu, sākot no traukiem un beidzot ar mēbelēm

Transports

Transporta sistēma Oslo ir ļoti attīstīta un pārklāj pilsētu diezgan blīvi, izplešoties lielā rādiusā. Pabraucot ar metro 15 minūtes, jau attopies gandrīz vai laukos, vai Mežaparkam un Mārupei līdzīgos privātmāju rajonos. Oslo iespējams pārvietoties ar tramvaju, metro, autobusu, kuģīšiem vai pilsētas velosipēdiem. Taču tas ir patiešām dārgi. Viena biļete, kas derīga līdz stundai vienā zonā, ceļojot vienā virzienā, maksā 30 NOK (2.86 Ls), dienas biļete – 75 NOK (7.17 Ls), 7 dienu biļete – 220 NOK (20.98 Ls), mēneša biļete  – 620 NOK (59.27 Ls), bet gada biļete 6200 NOK (592, 76 Ls). Cipari kļūst daudz lielāki, ja nepiecišama biļete divām, trim un vairāk zonām. Taču ir atlaides studentiem, skolēniem un pensionāriem.

Velo

Kā jau katrā modernā pilsētā, arī Oslo ir tā saucamie pilsētas riteņi (Oslo Bysykkel). Samaksā deviņus latus gadā, saņem plastikāta identifikācijas kartīti pa pastu un brauc laimīgs! Oslo kopumā ir vairāk kā 100 velo staciju, katrā pa 15-20 velosipēdiem. Sistēma pavisam vienkārša – nopīkstini kartiņu, ņemt to riteni, kura numurs tiek parādīts displejā, un minies! Vienu velosipēdu var izmantot līdz pat 3 stundām, tad tas jānoliek kādā stacijā, un var ņemt nākamo. Sīkāk par šo iespēju lasi šeit.

Pilsētas velosipēdi

Cilvēki

Oslo ir ārkārtīgi krāsaina pilsēta vārda burtiskā nozīmē. Esmu mazliet paceļojusi pa pasauli, un šajā ziņā mani šķietami vairs nekas nevarētu pārsteigt, bet tomēr imigrantu un iebraucēju koncentrācija šajā pilsētā ir ļoti liela, un viņu klātbūtne – uzkrītoša. Sievietes lakatos ar trīs bērniem pie rokas un ceturto ratos pārpildītos autobusos un veikalos šeit ir normāla parādība. Pilsētas pazīstamākais imigrantu rajons ir Grønland, un tas atrodas netālu no centrālās stacijas. Reiz nejauši tur iemaldījos un sev nosolījos vairs šādos piedzīvojumos neielaisties. Iespējams, dienas laikā tur vēl iespējams aši izskriet cauri, bet vakara stundās es gan neriskētu. Ieliņas pilnas austrumu pārtikas veikalu, afrikāņu frizētavu, turku kebabnīcu un indiešu šūšanas darbnīcu. Bet pats interesantākais – ielās nemana sieviešu, un visapkārt tumsnējas sejas. Salīdzinājums ar balto zvirbuli šeit būtu īsti vietā. Tieši tā arī es, baltajiem svārkiem plandot, reiz izspurdzu tur cauri. Skatieni, ar kuriem tiku pavadīta, nebija no tiem patīkamākajiem.

Norvēģi ir ārkārtīgi izskatīgi. Ejot pa ielu, nākas nemitīgi sajūsmā noelsties, cik gan skaisti cilvēki šeit dzīvo! Ja saka, ka Rīgā dzīvo visdaiļākās meitenes, es teiktu, ka Oslo var sastapt vispievilcīgākos vīriešus. Vaibsti, ziemeļnieciskā skandināvu stila izjūta, gaišie mati, garie un staltie augumi – prieks skatīties. Protams, arī ļoti daudz skaistu meiteņu. Jā, man patīk norvēģi. Jāpiemin arī, ka praktiski visi šeit runā ļoti labā angļu valodā, kas vismaz sākumā man ļoti atvieglo komunikāciju. Kādā mēbeļu tirgotavā sastapu arī jaunu pārdevēju, kas ar mani brīvi sarunājās vāciski.

Dīvainības

Jau pirmajās pāris nedēļās esmu novērojusi pāris lietu, kuras gribētos dēvēt par norvēģu dīvainībām. Pirmkārt – dzīvokļos (nevispārināšu, bet, cik esmu redzējusi) nav griestu lampu. Tā vietā griestu līmenī vairākās vietās atrodami kontakti, kuros nepieciešamības gadījumā var iespraust apgaismes ķermeni un tad kādā neizskaidrojamā veidā to piekārt pie āķa griestu vidū (kura tur, protams, nav). Viņiem laikam patīk stāvlampas.

Otra lieta – iet pa ielu skaista meitene, glīti apģērbusies, bet kājās – kas? BOTAS! Un es šeit domāju kārtīgas sporta botas, kas domātas skriešanai vai aerobikai. Mode? Personīgā stila izjūta? Nezinu. Bet dīvaini. Tāpat daudzi staigā apkārt arī pilnā ekipējumā  – jaunākajā Nike sporta tērpā. Kaut kur lasīju, ka Oslo 7 no 10 cilvēkiem regulāri apmeklējot sporta zāli. Acīmredzot, viņi baidās savus plikumus rādīt publiskajās sporta kluba ģērbtuvēs, un to dara mājās. Saģērbjas, dodas pasvīst un atgriežas mājās tai pašā tērpā. Tas būtu vienīgais izskaidrojums.

Tas laikam nav nekas neparasts, bet norvēģi mīl Ikea. Bezmaksas busiņš tevi 20 reižu dienā gatavs aizvest līdz pasaules lielākajam IKEA, kas, protams, atrodas Oslo. Jo norvēģi vienkārši mīl Ikea!

Veikali

Es katru vakaru raudu spilvenā. Jo Oslo nav normālu veikalu. Labi, iespējams, ir, bet neesmu tos vēl atklājusi. Kādēļ jāraud? Jo šeit ir ļoti daudz dažādu ķēžu pārtikas veikalu, bet tie ir salīdzinoši mazi (Maxima ar vienu X?). Izmēram nav nozīmes, bet piedāvājums ir tik trūcīgs, ka vienmēr ar sāpošu sirdi pērku plastmasīgos tomātus un vienus no 3 dažādu veidu rīsiem. Vācija laikam mani izlutinājusi – liela izvēle, vienmēr svaigi produkti, labas cenas. Šeit, ņemot vērā, cik viss ir dārgs, iepirkšanās mani saērcina. Jo, ja jau man jāmaksā 3 lati par šokolādes tāfelīti vai 6 lati par puskilogramu siera, es gribu, lai man ir iespēja IZVĒLĒTIES! Nevis vienu no diviem, bet divus no piecpadsmit. Ja atradīšu tādu veikalu, ziņošu. Turklāt – neceriet, ka varēsiet nopirkt jau pierastos un iemīļotos produktus – M&M’s vai Domino cepumus. Šeit visam ir norvēģu versija – tie paši zemesrieksti krāsainās šokolādes glazūrās, pat līdzīgā iepakojumā, bet ne īstie. Un tā ir ar ļoti daudzām lietām. Nesaku, ka šie produkti ir sliktāki, bet jau atkal – es gribu, lai man ir iespēja izvēlēties. Vai jau minēju, ka pilnīgi visa informācija uz produktu iepakojumiem ir tikai skandināvu valodās? Un iemīļotākais viņiem ir 0.5 % piens? Par alkohola pieejamību, cenām un alus garšu nerunāsim.

Alkoholu var nopirkt tikai šādos atsevišķos veikalos ar ierobežotu darba laiku

Cenas

Domāju, ka kādu dienu uzcepšu izsmeļošu rakstu par šo tēmu. Tikmēr tīri vispārīgi jāsaka, ka šeit viss ir ārkārtīgi dārgs un pie tā ir ļoti grūti pierast. Un veikalā ir žēl kaut ko pirkt nevis tādēļ, ka nevarētu atļauties, bet vienkārši visu laiku šķiet, ka 10x pārmaksāju. Bet gan jau, ka šī sajūta pāries. Tas tā tīri psiholoģiski laikam.

Neticami izdevīgs piedāvājums – 2 Pepsi tikai par 4 Ls!

Grillēšana

Tas ir atsevišķs stāsts. Svarīga norvēģa dzīves sastāvdaļa un viņa būtību  raksturojošs elements ir grillēšanas kultūra. Un tā lielā mērā saistīta arī ar norvēģa    patiku būt ārā, zaļumos, parkos un dabā kopumā. Saulains un silts laiks tiek izmatots ar pilnu krūti, un šādās dienās parki pildās cilvēkiem, un viņi grillē. Pledi, piknika grozi, desas un gaļas, grills un laiskums – ideāla sestdiena kopā ar draugiem. Pie daudzām zaļajām zonām ir speciāli konteineri izlietoto vienreizējo grillu un ogļu izmešanai.

Norvēģi laiskojas

Laikapstākļi

Pagaidām laiciņš šeit līdzīgs kā Hamburgā – brīžiem saule, brīžiem lietus. Diezgan mainīgs pat vienas dienas ietvaros. Bet diezgan silts. Šo ierakstu šobrīd tapinu, peldkostīmā sēdēdama uz sava balkona un sauļodamās. Redzēsim, ko nesīs rudens un ziema.

Ja kāds šo izlasīja līdz galam, esmu priecīga. Apsveru iespēju turpmāk savus ierakstus dalīt divās daļās. Kā jums šķiet?

Cita Londona

Vienas no krāsainajām Islingtonas durvīm

Izskatās, ka tā kļūs par tradīciju – katru 18. novembri atzīmēt Londonā kopā ar savējiem. Šogad to darījām jau otro reizi, un es iepazinu tādu Londonu, kādu līdz šim nebiju redzējusi. Kārtīgi izsmējāmies, skatoties Stand Up komēdiju, devāmies pastaigā gar Regent’s Canal, mazliet iepazinām Islington un Dalton rajonu, gatavojām ēst mājās un paburzijāmies pa 7dienas tirdziņiem. Iemēģinājām arī pilsētas riteņus, sauktus par Boris Bike –  lieliska alternatīva, ja negribas tērēt daudz naudas par sabiedrisko transportu. Mazliet pabijām arī sen iemīļotās vietās, un pavisam nejauši satikām latviešu draugus uz ielas. Interesants un neparasts ir Geffrye Museum – tur vari apskatīt tipisku angļu interjeru no 17. gs. līdz mūsdienām. Katram posmam veltīta sava istaba ar autentiskām mēbelēm un citām interjera detaļām. Šoreiz redzējam Londonu tik dažādu – skaistu, mežonīgu, noplukušu un dīvainu. Strauju un netīru, klusu un apcerīgu. Tik neviennozīmīgu.

Te maza ekskursija.

Pastaigājoties gar Regent’s Canel, var redzēt mežonīgu dabu un dīvainas ēkas

4 dienas bez bērniem – es taču staroju! :)

Modernā (?) arhitektūra

Stipros dzērienus pasniedz porcijās pa 25 gr, maksā bargu naudu. Izrēķinājām, ka 0.7 l pudele Jameson šeit maksā ap 120 mārciņām. Neslikts bizness.

Boris Bikes – diemžēl smagnēji un neērti, bet labāk nekā nekas

Braucām garām LND Zoo

Dienā bija +15, šis jau mazliet pievakarē

Šeit taisa naudu

Jaunā mega ēka, kas būšot augstākā Eiropas Savienībā

Mākslinieks iekaro Temzu paisuma laikā

Z-sv tirdziņš labākajās vācu tradīcijās

Ātrais kadrs

Ciklops

Un tā pils bija tiiiik maza!

Kadrs Haidparkā

Īsts burgeris, mājas versija

Lēti krāmi

Konča

Garāžas tirdziņš Brick Lane

Kad apnicis iepirkties, var šo to uzspēlēt

Legālie velo

Foto draugiem

Krāsas

Nostaļģija

Kiš-miš

Viss kā Hamburgā, tikai 5x dārgāk

Domājams, ka EasyJet nepasētu

Par vecajiem, labajiem laikiem runājot…

Kas meklē, tas atrod

Kas ilgi meklē, tas atrod…

Katra bļoda – 1 mārciņa

Noķērām horizontālu sauli

Esot dikti slavens bārs

Atvadu vakariņās lazanja

Šeit mūs ar vārdiem “Chicken bang-bang” un garšīgiem izmēģinājuma gabaliņiem beigās tomēr ievilināja mazs ķīnietis

Kontrasts

Brīvdienu laimīgās sejas

Kādēļ es mīlu Hamburgu

Es mīlu Rīgu, jo tā ir mana dzimtā pilsēta, un tur viss ir tik pazīstams un mīļš. Es mīlu Londonu, jo tur man vienmēr ir sajūta, ka viss ir iespējams. Es mīlu Venēciju, jo vasarās tur ir tik ļoti karsti, un no tās skaistuma sprāgst acis ārā no pieres. Un es mīlu Čikāgu, jo to vienkārši nevar nemīlēt. Un Stambulu tik ļoti, jo man šķiet, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm tur esmu mājojusi. Tāpat es mīlu daudz citu pilsētu, kur kādreiz esmu bijusi, jo katrā ir kas īpašs un neatkārtojams, ko citur neatrast. Un katra pilsēta man liek justies citādāk. Un kopš pirmās dienas, kad šurp pārcēlos, es mīlu Hamburgu no visas sirds.

Cilvēka labākais draugs - velosipēds

VELO. Manuprāt, Hamburga tika radīta tikai tādēļ, lai cilvēki pa to varētu pārvietoties ar velosipēdiem! Nekur un nekad neesmu redzējusi tik velo draudzīgu pilsētu. Joprojām izmisīgi meklēju kādu ielu, kur nebūtu veloceliņa – tādu praktiski nav. Un turklāt tas ir droši! Auto vadītāji vienmēr pagaidīs, palaidīs, apdzīs ar pieklājīgu distanci un nekad neliks justies kā likumpārkāpējam, ja atļausies mēģināt iekļauties kopējā satiksmes straumē. Šeit cilvēkiem vispār kopumā ir daudz mazāk stresa. Izmainoties šaurā ielā, divi riteņbraucēji vai riteņbraucējs un kājāmgājējs sasmaidīsies un vēl atvainosies viens otram. Pateiks paldies. Lūk, to es saprotu. Un arī atstāt riteni kaut kur nav problēma – vai nu pieslēdz pie vienas no neskaitāmajām riteņu novietnēm, vai arī vienkārši saslēdz kopā aizmugurējo ratu ar rāmi. Atstāj kaut iepirkumu maisus savā groziņā – nevienam gar tiem ne silts, ne auksts. Protams, pieņemu, ka arī šeit riteņus zog, un, iespējams, ka labāk to neatstāt uz nedēļu pieslēgtu šaubīgā rajonā, nomaļā ielā. Visādi citādi – nekādu problēmu. Tieši tādēļ joprojām pārvietojos tikai ar velo un plānoju to darīt arī ziemā.

StadtRAD Hamburg

Šeit ir arī pilsētas divriteņi, kurus var izīrēt kādā no daudzajiem īres punktiem. Sistēma ir ļoti vienkārša, tikai jāpiereģistrē sava maksājumu karte internetā, vai īres automātā un aiziet! Pirmā braukšanas pusstunda ir par brīvu, un staciju ir tik daudz, ka tos neiespringstot var arī tik bieži samainīt, ja nepieciešams. Ar vienu reģistrētu karti iespējams paņemt maksimums divus velosipēdus, un arī nekāds gaidīšanas laiks starp velo nomaiņām nav nepieciešams. Arī, ja šī pusstunda tiek pārtērēta, šis prieks ir diezgan lēts – 3-8 centi minūtē, vai 12 eiro par 24h.

Cilvēki

CILVĒKI. Lai cik daudz stereotipu par vāciešiem jūs būtu dzirdējuši (un es neapstrīdu, ka daudzi no tiem arī atbilst patiesībai), kopumā šejieniešus es raksturotu kā ļoti kulturālus, pieklājīgus, izpalīdzīgus un atsaucīgus cilvēkus. Protams, tas attiecas tikai uz manu pazīstamo loku un pilsētas daļām, kur ikdienā apgrozos. Iespējams, tas daļēji ir tāpat kā ar amerikāņiem, kuri vienmēr smaida, bet neviens nezina, ko viņi patiesībā domā. Arī šeit pirmā saskarsme vienam ar otru vienmēr ir smaids, pieklājīga apvaicāšanās par to, kā klājas un draudzīga klačiņa. Tikai nekad nevar zināt, vai tā ir tikai pieklājība, vai patiesa interese. Bet tik un tā šāds saskarsmes veids ir ļoti pozitīvs un uzmundrinošs. Neviens tev īgni nekad neatbildēs, pat, ja pats jutīsies slikti. Šeit es jūtos droši, jo zinu, ka kāds vienmēr palīdzēs, nevis vienaldzīgi paies garām.

Kārtība vācu gaumē /Foto: OpaRolf via Pixelio/

KĀRTĪBA. Dīvaini, ka to saku tieši es, lielākā pasaules guļava, čamma un haosa mīle. Bet kārtība, kas valda šajā ģimenē, pilsētā un valstī kopumā, mani sajūsmina. Es tik daudz ko vēlos pārņemt un pēcāk realizēt savā ikdienā! Pirmkārt jau ikdienas ritmu – celties vienmēr vienā laikā (ar to es domāju – agri), vienmēr atrast laiku lēnām brokastīm (nevis izdzert 2 malkus kafijas un iestūķēt desmaizi aiz vaiga), saplānot savu dienu un pirkumus jau iepriekšējā vakarā (kas 10kārt mazina ikdienas stresu), ierasties vienmēr visur 5 minūtes ātrāk un laicīgi iet gulēt. Disciplīna un režīms tik ļoti uzlabo dzīves kvalitāti. Vēl tikai vajadzētu kādu aktīvāku sporta nodarbi piemeklēt. Arī pilsēta ir sakārtota un organizēta – ļoti daudz zaļās zonas, milzīgi un brīnišķīgi parki, tīras ielas un vienmēr iedzīvotājam draudzīga vide. Cilvēki ir atbildīgi, šķiro atkritumus un rūpējas par apkārtējo vidi. Ļoti daudzi brauc ar Smart automašīnām, par velo nemaz nerunājot. Kad šeit notiek īpaši kultūras pasākumi (piemēram, Teātru nakts, Zinību nakts vai Muzeju nakts), viss tiek noorganizēts tā, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas ērtāk un vienkāršāk visu apskatīt un visur izbraukāt. Tādēļ tiek norīkoti pat speciāli bezmaksas autobusi, kas kursē pa pasākuma maršrutu. Vidusmēra cilvēkam dzīve šeit ir sakārtota un paredzama, un tas rada miera un drošības sajūtu.

KULTŪRAS DZĪVE. Pārsteidzoši, cik daudz dažnedažādu pasākumu, koncertu un festivālu notiek šajā pilsētā. Hamburga piedāvā visu iespējamo – mūziklus, pasaules zvaigžņu koncertus, atrakciju parkus, izcilas izstādes, sinfoniskās un kamermūzikas koncertus, dažādus festivālus, teātru naktis, jaunāko kino, operas, jauniešu ballītes un salsas vakarus, spēj tik izvēlēties! Kaut kas notiek katru dienu, un daudz ko iespējams apmeklēt arī bez maksas. Šeit kūsā dzīvība! Un šeit nekad nav garlaicīgi.

Hamburgas sirds

KRĀMU TIRDZIŅI. Liela daļa manas mīlestības pieder tieši šiem krāmu tirdziņiem. Bet to jau jūs noteikti būsiet pamanījuši :) Un tik daudz, kā šeit Hamburgā, es nekur tos neesmu redzējusi. Bez blusu tirgiem Hamburgas seja būtu daudzkārt neinteresantāka. Tie piešķir šarmu, kas smaržo pēc sadzeltējušām mežģīnēm un sakaltušiem aizlaiku zābaku smēriem. Manuprāt, tiem piemīt kaut kāda maģiska vara – ievelk tevi iekšā un ne par kādu cenu nelaiž vaļā. Un pat nevajag neko pirkt, pašas dārgumu medības var būt tik aizraujošas! Maza vārdu apmaiņa ar pārdevēju, skatieni, īsi jociņi un trāpīgi komentāri no blakusstāvošajiem pircējiem, zibenīga reakcija, ieraugot ko pavisam neparastu, un maza pakaulēšanās par labāku cenu. Un tad tā lomu spēle, kad tu tēlo, ka iepatikusies lietiņa nav nemaz nekas īpašs, kaut patiesībā sirds lec pa muti ārā, cik ļoti gribas to dabūt. Bet tu savaldies un vēsā mierā nosvied uz galda 5 eiro, sakot, ka vairāk par to štruntu nemaksāsi – jā vai nē. Un viss notiek. Maģija un psiholoģijas paraugstunda. Burvīgi pavadīta diena!

Tāda ir mana Hamburga. Pagājuši tikai 3 mēneši, vēl tik daudz kā neatklāta. Es ceru, ka viņa mani vēl pārsteigs.

Sliņķisms

Vakardienas vasara

Citreiz gribas uzbliezt 5 ierakstus dienā, bet reizēm gribasspēka pietrūkst pat vienai rindiņai. Tādēļ, lai šajā brīvdienā (jā, vācieši šodien atzīmē Tag der Deutschen Einheit jeb Apvienošanās dienu) dzīvo sliņķisms! Un šajā ierakstā tas izpaudīsies kā bilžu reportāža. Mazāk runu, vairāk bilžu. Aiziet!

Skats uz vecpilsētu

Centrālā stacija

Hafen City (topošā modernā pilsētas daļa, Spīķeri)

Hafen City

Planten und Blomen parks (platība - 47 ha)

Planetārijs iekš Stadtpark

Maza daļiņa 150 ha lielā Stadtpark

Mans rajoniņš

Mana draudzene, brīvi sauļojas dārzā, kad ienāk prātā

Planten und Blomen parks

Kundziņu 7dienas izklaides

Skatuve Reeperbahn rajonā Teātru nakts ietvaros

Viens no neskaitāmajiem riteņu nomas punktiem pilsētā. Pirmā pusstunda bez maksas!

Kā modernais sadzīvo ar klasiku

Mūsu sporta kluba baseins - ūdens vienmēr +28

Laiska 6dienas pēcpusdiena, visi atpūšas pie Alstera

Dažiem Hamburga atgādinot Londonu.. Varbūt dažviet tā patiešām ir.

Centrālais tenisa korts jau minētajā sporta klubā

Uzmini nu!

Pie Alstera

Tālumā var redzēt slejamies jauno Filharmonijas ēku

Daudz slavētā un peltā Elbphilharmonie jaunceltne

Pilsēta

Rathaus

Fliegenden Bauten teātris no iekšpuses (apmeklējām Teātru nakts ietvaros)

Riteni šādā spīdīgā perlamutra krāsā vēl nebiju redzējusi

Alster

Čau! Tiekamies Rīgā 6.-9. okt.!