Sylt

Pludmalē valda nesteidzīgi laiska atmosfēra

Atvadoties no vasaras, gribu jums pastāstīt par skaisto vācu salu Sylt. Galvenais secinājums pēc tās apmeklēšanas – nekad nebrauciet turp! Ja vien jums nav šausmīgi daudz liekas naudas. Bet, ja ir – brauciet! Sala ir skaista, mierīga, iedvesmojoša. Man tā vienmēr paliks mīļā atmiņā, jo šeit pavadīju savu atvadu nedēļas nogali kopā ar vācu ģimeni.

Uz salu no Hamburgas devāmies ar auto. Pa sauszemi aptuveni divas stundas līdz vietai, kur notiek brīnums. Un ar to es domāju neparasto un nekur citur neredzēto “auto vilcienu”, ko dēvē par “Sylt-Shuttle“. Salu ar sauszemi savieno garš, mākslīgi uzbērts dambis, bet uz tā nav ielu vai šosejas. Pāri var tikt, vienīgi izmantojot vilcienu. Vienkārši pasažieri (ņemot līdzi arī velosipēdu, ja vēlas) pārvietojas ar satiksmes vilcienu, kurš ātri un ērti uz salu nogādā pa taisno no Hamburgas (biļetes cena ap 20 eiro vai mazāk, ja brauc kopā vairāki cilvēki). Taču, ja vēlies uz salu līdzi ņemt arī savu auto, būs jāšķiras no 86 eiro un jāstāv dažkārt ļoti garās rindās, lai tiktu uz īpašā “auto vilciena”. Šis vilciens ir neparasts ar to, ka tas pārvadā tikai automašīnas ar pasažieriem tajās. Vilcienam ir divi stāvi – divas atklātas platformas. Pie uzbraukšanas automašīnas sastājas vairākās rindās ierašanās kārtībā. Kad atvestās mašīnas ir no vilciena nobraukušas, tiek dots zaļais signāls, un visi pamazām sabrauc uz platformām. Lielākās mašīnas un busiņi – augšā, mazākās – apakšā. Diemžēl nezinu precīzi, cik automašīnu saiet vienā šādā vilcienā (šķiet, ap 150). Uz platformām atrodas speciāli cilvēki, kas vēl liek automašīnām sabīdīties ciešāk, lai visiem pietiktu vietas. Šis vilciens atiet reizi pusstundā, arī pats pārbrauciens ilgst apmēram tikpat ilgi. Un tā nu tu sēdi savā vietā, lūkojies ārā pa logu, kamēr neparastais braucamrīks tevi pietuvina teiksmainajai salai. Un tad sīči dabū pasēdēt tētim klēpī un “pastūrēt”. Un garām skrien vēja ģeneratori, saules paneļi un nesaitāmas aitas. Un tētis stāsta par salu un dzīvi.

Uzbraucot uz “auto vilciena”

Sylt-Shuttle

Tādā garā desā divos stāvos automašīnas tiek pārvestas pāri 11.3 km garajam dambim uz salu

Pa ceļam redzmi ļoti daudzi vēja ģeneratori un saules paneļi

Šādi izskatās uzbērtais dambis, kas savieno salu ar sauszemi. Tālumā redzami vēja ģeneratori.

Šis vilciena maršruts esot visienesīgākais no visiem Deutsche Bahn maršrutiem valstī. Ilgst tikai pusstundu, bet biļetes ļoti dārgas. Tomēr daudzi brauc.

Sala ir kopumā 38 km gara, bet šaurākajā vietā tikai 320 m plata. Šī ir turīgu vācu tūristu ļoti iecienīta vieta. Kā stāstīja manas vācu ģimenes tēvs, tas skaitās ļoti prestiži, ja Tev pieder māja Sylt salā. Viņi savu esot iegādājušies kā kapitālieguldījumu, jo īpašumu cenas katru gadu ceļas par vidēji 15%.

Pludmalē

Sylt sala pamazām sarūk, tās krasti tiek izskaloti, un platība samazinās. Tādēļ tiek ieguldītas ļoti lielas summas, lai veidotu jaunus smilšu uzbērumus un pasargātu salu no Ziemeļu jūras zobiem, kas to grauž un grauž arvien mazāku.

Pludmales šajā salā izskatās gluži kā pie mums Latvijā – gara, gara strēķele baltu, mīkstu smilšu. Sylt pludmaļu kopējais garums ir aptuveni 40 km. Dienas biļete ieejai pludmalē maksā 3.50 eiro. Ja vēlies noīrēt arī smalko, strīpaino zvilni, nāksies šķirties no vēl sešiem eiro. Vietējie pērkot gada vai sezonas abonementus, bet mani tomēr šī maksas iekasēšana mulsināja.

Miers un vējš

Ziemeļu jūra

Gandrīz neviens neguļ pludmalē uz dvielīšiem, visi izvēlas zviļņus. Un tie patiesi labi pasargā no trakulīgā vēja!

Sala ir debešķīgi skaista, un pievelk ar savu nepieradināto dabu. Ir ļoti daudz aizsargājamu teritoriju un kāpu zonu, kur rodas iespaids, ka neviens vēl nav kāju spēris. Tai pašā laikā šo skaistumu baudīt mazliet traucē lielais vējš. Lai kur arī tu atrastos, vienmēr ir vējains. Un vienā brīdī tas tiešām nogurdina. Kādā no dienām devos ap 20 km garā izbraucienā pa salu ar riteni, un pusi no laika nācās cīnīties ne vien ar kalniem un lejām, bet visvairāk ar neiejūtīgo pretvēju. Tas nudien spēj sabojāt prieku par šādu izbraucienu.

Aizsargājamās teritorijas

Tūristu iecienītākās iepirkšanās un atpūtas vietas uz salas ir  Westerland, Kampen un Wenningsted. Westerland atrodas divas galvenās tūristu iepirkšanās ielas, daudzi restorāni un kafejnīcas, par suvenīru bodēm nemaz nerunājot. Pilsēta praktiski dzīvo no tūrisma vien. Uz katra stūra redzamas izkārtnes, kas piedāvā noīrēt māju, istabu vai telts vietu. Šeit vienmēr ir daudz cilvēku, un dzīvība kūsā. Blakus arī liela viesnīca ar SPA kompleksu. Kampen ir vairāk dzīvojamo māju rajons, bet arī šeit var smalki iepirkties, aiziet uz pastu un iznomāt velosipēdu. Tieši Kampen atvērti vissmalkākie zīmolu veikali – Gucci, Prada, Hermès  un tamlīdzīgi. Nebrīnos, ka tie šeit spēj pastāvēt, jo Sylt apmeklē praktiski tikai ļoti turīgi ļaudis, kuri arī labprāt šādos veikalos iepērkas. Manā izpratnē parastam tūristam te nav, ko meklēt. 

Galvenā tūristu iela

Vietējais salas cirks

Vācieši bauda atvaļinājumu

Atpūtnieku paradīze

Vēja dēļ sala ir arī iecienīta zēģelēšanas un sērfošanas vieta

Interesanta ir salas apbūve – tipiskās ēkas ar salmu jumtiem. Šādas mājas redzamas gandrīz visā salā un rada ļoti skaistu un saskaņotu iespaidu. Salmu jumti ir ne tikai dzīvojamām ēkām, bet arī veikaliem, kafejnīcām un citām iestādēm. Īpaši daudz šādu māju redzams Kampen. Esat kādreiz redzējuši karogu veikalu? Sylt tāds ir, jo ikviena vietējā svēts pienākums un goda lieta ir kādu no tiem uzvilkt savā pagalmā. Un nav nozīmes, vai tas ir valsts, kāds no piecdesmit dažādajiem salas karogiem, vai lupata ar galvaskausu – karogam būs būt! Un tos visi iegādājas kādā mazā specializētā veikaliņā, kura sortimentā starp 3000 dažādiem eksemplāriem esot arī ikvienas pasaules valsts karogs. Vienu savai jaunajai mājai iegādājās arī manas ģimenes tēvs. Un tas maksāja ne vairāk un ne mazāk kā 135 eiro. Kāpēc gan ne.

Tipiskās mājeles ar salmu jumtiem

Rūķu namiņš

Kampen

Viens no salas fenomeniem ir “Sansibar” restorāns, kas atrodas gandrīz jūras krastā. Tas ir dārgs un vienmēr pārbāzts. Bet blakus ir liels bērnu spēļu laukums, kura dēļ arī ģimenes laikam šurp brauc. Ēdiens ir garšīgs, bet cenas, manuprāt, nesamērīgas. Kafija par četri eiro un grillēta bute par 32 eiro. Vienreiz var, bet mazliet tāds kā skopuma krupis ir jānorij. Taču šeit vienmēr ir pilns. Tas skaitās ārkārtīgi smalki un stilīgi, ja esi šeit bijis. Un vissvarīgākais – nedrīkst aizmirst nopirkt uzlīmi ar restorāna nosaukumu un tās simbolu, diviem sakrustotiem zobeniem, par  pieciem eiro, ko uzlīmēt savai mašīnai uz pakaļas. Sak, lai visi redz, cik es kruts, ka braucu uz “Sansibar”! Nu, patiesībā diezgan smieklīgi. Bet tādi ir liels vairums cilvēku šeit – iespīlējušies smalkos, tumšzilos uzvalkos, kas vienu izmēru par mazu (jo tas taču modē, vai ne?), zelta Prada augstpapēdenēs un jaunākajās Givenchy saulenēs. Ar katru savas būtības šūnu cenšoties parādīt, cik turīgi un smalki viņi ir. Un pat tie daži velotūristi haki krāsas garajās biksēs un botās nespēj atšķaidīt šo manu iespaidu.

Ar “Sansibar” simboliku var iegādāties visu, sākot ar T-krekliem un beidzot ar vannas paklājiņiem

Sveicieni no Sylt

Kādēļ es mīlu Hamburgu

Es mīlu Rīgu, jo tā ir mana dzimtā pilsēta, un tur viss ir tik pazīstams un mīļš. Es mīlu Londonu, jo tur man vienmēr ir sajūta, ka viss ir iespējams. Es mīlu Venēciju, jo vasarās tur ir tik ļoti karsti, un no tās skaistuma sprāgst acis ārā no pieres. Un es mīlu Čikāgu, jo to vienkārši nevar nemīlēt. Un Stambulu tik ļoti, jo man šķiet, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm tur esmu mājojusi. Tāpat es mīlu daudz citu pilsētu, kur kādreiz esmu bijusi, jo katrā ir kas īpašs un neatkārtojams, ko citur neatrast. Un katra pilsēta man liek justies citādāk. Un kopš pirmās dienas, kad šurp pārcēlos, es mīlu Hamburgu no visas sirds.

Cilvēka labākais draugs - velosipēds

VELO. Manuprāt, Hamburga tika radīta tikai tādēļ, lai cilvēki pa to varētu pārvietoties ar velosipēdiem! Nekur un nekad neesmu redzējusi tik velo draudzīgu pilsētu. Joprojām izmisīgi meklēju kādu ielu, kur nebūtu veloceliņa – tādu praktiski nav. Un turklāt tas ir droši! Auto vadītāji vienmēr pagaidīs, palaidīs, apdzīs ar pieklājīgu distanci un nekad neliks justies kā likumpārkāpējam, ja atļausies mēģināt iekļauties kopējā satiksmes straumē. Šeit cilvēkiem vispār kopumā ir daudz mazāk stresa. Izmainoties šaurā ielā, divi riteņbraucēji vai riteņbraucējs un kājāmgājējs sasmaidīsies un vēl atvainosies viens otram. Pateiks paldies. Lūk, to es saprotu. Un arī atstāt riteni kaut kur nav problēma – vai nu pieslēdz pie vienas no neskaitāmajām riteņu novietnēm, vai arī vienkārši saslēdz kopā aizmugurējo ratu ar rāmi. Atstāj kaut iepirkumu maisus savā groziņā – nevienam gar tiem ne silts, ne auksts. Protams, pieņemu, ka arī šeit riteņus zog, un, iespējams, ka labāk to neatstāt uz nedēļu pieslēgtu šaubīgā rajonā, nomaļā ielā. Visādi citādi – nekādu problēmu. Tieši tādēļ joprojām pārvietojos tikai ar velo un plānoju to darīt arī ziemā.

StadtRAD Hamburg

Šeit ir arī pilsētas divriteņi, kurus var izīrēt kādā no daudzajiem īres punktiem. Sistēma ir ļoti vienkārša, tikai jāpiereģistrē sava maksājumu karte internetā, vai īres automātā un aiziet! Pirmā braukšanas pusstunda ir par brīvu, un staciju ir tik daudz, ka tos neiespringstot var arī tik bieži samainīt, ja nepieciešams. Ar vienu reģistrētu karti iespējams paņemt maksimums divus velosipēdus, un arī nekāds gaidīšanas laiks starp velo nomaiņām nav nepieciešams. Arī, ja šī pusstunda tiek pārtērēta, šis prieks ir diezgan lēts – 3-8 centi minūtē, vai 12 eiro par 24h.

Cilvēki

CILVĒKI. Lai cik daudz stereotipu par vāciešiem jūs būtu dzirdējuši (un es neapstrīdu, ka daudzi no tiem arī atbilst patiesībai), kopumā šejieniešus es raksturotu kā ļoti kulturālus, pieklājīgus, izpalīdzīgus un atsaucīgus cilvēkus. Protams, tas attiecas tikai uz manu pazīstamo loku un pilsētas daļām, kur ikdienā apgrozos. Iespējams, tas daļēji ir tāpat kā ar amerikāņiem, kuri vienmēr smaida, bet neviens nezina, ko viņi patiesībā domā. Arī šeit pirmā saskarsme vienam ar otru vienmēr ir smaids, pieklājīga apvaicāšanās par to, kā klājas un draudzīga klačiņa. Tikai nekad nevar zināt, vai tā ir tikai pieklājība, vai patiesa interese. Bet tik un tā šāds saskarsmes veids ir ļoti pozitīvs un uzmundrinošs. Neviens tev īgni nekad neatbildēs, pat, ja pats jutīsies slikti. Šeit es jūtos droši, jo zinu, ka kāds vienmēr palīdzēs, nevis vienaldzīgi paies garām.

Kārtība vācu gaumē /Foto: OpaRolf via Pixelio/

KĀRTĪBA. Dīvaini, ka to saku tieši es, lielākā pasaules guļava, čamma un haosa mīle. Bet kārtība, kas valda šajā ģimenē, pilsētā un valstī kopumā, mani sajūsmina. Es tik daudz ko vēlos pārņemt un pēcāk realizēt savā ikdienā! Pirmkārt jau ikdienas ritmu – celties vienmēr vienā laikā (ar to es domāju – agri), vienmēr atrast laiku lēnām brokastīm (nevis izdzert 2 malkus kafijas un iestūķēt desmaizi aiz vaiga), saplānot savu dienu un pirkumus jau iepriekšējā vakarā (kas 10kārt mazina ikdienas stresu), ierasties vienmēr visur 5 minūtes ātrāk un laicīgi iet gulēt. Disciplīna un režīms tik ļoti uzlabo dzīves kvalitāti. Vēl tikai vajadzētu kādu aktīvāku sporta nodarbi piemeklēt. Arī pilsēta ir sakārtota un organizēta – ļoti daudz zaļās zonas, milzīgi un brīnišķīgi parki, tīras ielas un vienmēr iedzīvotājam draudzīga vide. Cilvēki ir atbildīgi, šķiro atkritumus un rūpējas par apkārtējo vidi. Ļoti daudzi brauc ar Smart automašīnām, par velo nemaz nerunājot. Kad šeit notiek īpaši kultūras pasākumi (piemēram, Teātru nakts, Zinību nakts vai Muzeju nakts), viss tiek noorganizēts tā, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas ērtāk un vienkāršāk visu apskatīt un visur izbraukāt. Tādēļ tiek norīkoti pat speciāli bezmaksas autobusi, kas kursē pa pasākuma maršrutu. Vidusmēra cilvēkam dzīve šeit ir sakārtota un paredzama, un tas rada miera un drošības sajūtu.

KULTŪRAS DZĪVE. Pārsteidzoši, cik daudz dažnedažādu pasākumu, koncertu un festivālu notiek šajā pilsētā. Hamburga piedāvā visu iespējamo – mūziklus, pasaules zvaigžņu koncertus, atrakciju parkus, izcilas izstādes, sinfoniskās un kamermūzikas koncertus, dažādus festivālus, teātru naktis, jaunāko kino, operas, jauniešu ballītes un salsas vakarus, spēj tik izvēlēties! Kaut kas notiek katru dienu, un daudz ko iespējams apmeklēt arī bez maksas. Šeit kūsā dzīvība! Un šeit nekad nav garlaicīgi.

Hamburgas sirds

KRĀMU TIRDZIŅI. Liela daļa manas mīlestības pieder tieši šiem krāmu tirdziņiem. Bet to jau jūs noteikti būsiet pamanījuši :) Un tik daudz, kā šeit Hamburgā, es nekur tos neesmu redzējusi. Bez blusu tirgiem Hamburgas seja būtu daudzkārt neinteresantāka. Tie piešķir šarmu, kas smaržo pēc sadzeltējušām mežģīnēm un sakaltušiem aizlaiku zābaku smēriem. Manuprāt, tiem piemīt kaut kāda maģiska vara – ievelk tevi iekšā un ne par kādu cenu nelaiž vaļā. Un pat nevajag neko pirkt, pašas dārgumu medības var būt tik aizraujošas! Maza vārdu apmaiņa ar pārdevēju, skatieni, īsi jociņi un trāpīgi komentāri no blakusstāvošajiem pircējiem, zibenīga reakcija, ieraugot ko pavisam neparastu, un maza pakaulēšanās par labāku cenu. Un tad tā lomu spēle, kad tu tēlo, ka iepatikusies lietiņa nav nemaz nekas īpašs, kaut patiesībā sirds lec pa muti ārā, cik ļoti gribas to dabūt. Bet tu savaldies un vēsā mierā nosvied uz galda 5 eiro, sakot, ka vairāk par to štruntu nemaksāsi – jā vai nē. Un viss notiek. Maģija un psiholoģijas paraugstunda. Burvīgi pavadīta diena!

Tāda ir mana Hamburga. Pagājuši tikai 3 mēneši, vēl tik daudz kā neatklāta. Es ceru, ka viņa mani vēl pārsteigs.

Krāmi

Izšūta piespraude, 0.75 €

Šodien, kā jau sestdienā, devos uz krāmu tirdziņu. Šoreiz nevis uz kādu no lielajiem iknedēļas, bet mazu vietējo andeli, kas notiek tikai 4 reizes gadā, un kurā piedalās tikai vienkāršas mājsaimnieces un jaunietes, kas velas izpārdot savu skapju saturu, nevis antikvariātu īpašnieki. Tirdziņš saucas “Tausendschön Flohmarkt im Kulturhaus Eppendorf” (Martinistraße 40, 20251 Hamburg). Tas notiek jau kopš 1999. gada, un katrā no šīm četrām nedēļas nogalēm tas ir atvērts gan 6dien, gan 7dien (katrā dienā citi pārdevēji). Dažkārt šeit notiek arī īpaši vīriešu lietu tirdziņi, bet pārsvarā te var atrast visu, sākot ar grāmatām, kurpēm un lupatām, līdz pat traukiem, makaronu kāšamajiem sietiem un Ziemassvētku rotājumiem. Katra dalībniece sastiepj no mājām, ko nu tur atradusi, un andele iet vaļā! Patiesībā, tieši šis tirdziņš visvairāk no visiem man atgādina mūsu pašu “Andeli Mandeli”, un tieši šādos es iepērkos vislabprātāk. Turpat šajā kultūras namā ir arī kafejnīca, kur atpūsties, ja acis sāk žilbt no labumu pārpilnības, iedzert kafiju vai apēst siera kūkas gabaliņu. Tirdziņš nav liels, bet ļoti daudzveidīgs. Esmu bijusi tur jau divas reizes, un vienmēr atradusi ko noderīgu. Šoreiz man paveicās īpaši – nopirku sen meklētos zābakus un izcilas mežģīņu apkaklītes, par kurām nevaru vien beigt priecāties. Lūk, mani guvumi:

Ādas zābaki, 15€

Pērļu kaklarota, 2€

3 apkaklītes par 2€

Skaistums

Ciku-caku

Ādas soma, 3.30 €

Zeltīta piespraude ar mazu kameju, 0.75 €

Īkšķa epopeja

Supersieviete

Biju cerējusi, ka mana Vācijas gada laikā man tomēr nenāksies braukt uz slimnīcu un apmeklēt ārstus, bet no tā diemžēl neizdevās izvairīties. Kā pastāstīja manas ģimenes mamma, arī katram no 4 iepriekšējiem Au-Pair šis un tas bija atgadījies. Cik labi tomēr būt apdrošinātam!

Tātad – stāsts aizsākās otrdienas pēcpusdienā, kad, steidzoties bērniem pretī uz skolu, nejauši ļoti spēcīgi iecirtu kreisās rokas īkšķi virtuves skapja durvīs. Nodomāju: “Nu, nekas, sīkums, pāries.” Kā tad… Sākumā nags kļuva zils, ļoti sāpēja pirksts, un sajūta nebija no patīkamajām. Pamazām zilums pārvērtās melnumā un sāka izplesties, pārņemot gandrīz visu nagu. Un vistrakākais bija briesmīgais spiediens, ko radīja zem naga izplūstošās asinis. Pirmajā naktī stipro sāpju dēļ nevarēju gulēt, pirksts pulsēja un bija uzpampis. Nākamajā dienā nolēmu, ka kaut kas jādara lietas labā, jo spiediens bija neciešams. Ar sterilizētu adatu izdūru nagā caurumu, un mazliet asiņu iznāca ārā. Diemžēl tas līdz galam neatrisināja problēmu, un pirksts kļuva arvien lielāks.

Šodien, labu cilvēku pamudināta, beidzot nolēmu, ka jādodas pie ārsta. Nekad vēl ar šādu traumu nebiju saskārusies un patiesībā nezināju, ko darīt tālāk – gaidīt, kad viss pāries pats no sevis, vai rīkoties radikāli. Laimīgā kārtā pa dienu pie mums bija atnākusi kāda ģimenes draudzene, kura ir ārste. Apskatot manu nelaimi, viņa secināja, ka būšot jāgriež un man obligāti uzreiz jādodas uz slimnīcu, kamēr nav sācies nopietns iekaisums.  Un te nu sākas mans īstais stāsts.

Jana man katram gadījumam iedeva līdzi vēstuli ar paskaidrojumiem par manu aprošināšanu, visus oficiālos papīrus, paņēmu arī pasi.  Pēc viņas ieteikuma somā ieliku arī ko ēdamu, ūdeni un žurnālus, jo uzņemšanā jau nekad nevar zināt, cik ilgi būs jāgaida. Tad man tika izsaukts taksis, jo ģimenei šķita, ka tā man būs ērtāk. 17.60 € un biju klāt – “Asklepios Klinik Altona”. Uzņemšanā valdīja miers un klusums, pieteicos reģistratūrā, tiku operatīvi piereģistrēta un nosūtīta uz procedūru kabinetu. Šeit gaidīju apmēram 10 minūtes, kamēr pie manis atnāca kāda sieviete. Uzreiz domāju, ka tā būs mana daktere, bet nē. Tikai izprašņāja par alerģijām, grūtniecību un to, kas atgadījies. Īstais ārsts ieradās vēl pēc 10 minūtēm.

Komisks tēls – ap 30, rūķveidīgs stāvs, brūni mati, galvvidus mazliet paplucis, bet acīs tāda kā sarkasma/ironijas dzirksts. Sākumā nodomāju: “Nu, skāde, nepaveicās šoreiz ar smuko ķirurgu” :) Bet brīdī, kad jūties nobijies un bezpalīdzīgs, šis draudzīgais rūķis kļūst par īstu varoni. Un viņa progresējošai plikparībai nudien nav vairs nekādas nozīmes. Ārsts mani izprašņāja par notikušo, greizi skatījās, kad stāstīju, kā esmu pati sev izdūrusi nagā divus caurumus, un pārsteigts iepleta acis, kad bēdīgi piebildu, ka laikam jau būs jāgriež vaļā…Tad sekoja mācībstunda – uz veselā īkšķa tika atzīmēti īstie punkti, kuros esot nākamreiz jādur, jo es, redz, esot to pilnīgi nepareizās vietās izdarījusi. Un kāda vēl griešana! Viņš esot ķirurgs un zinot labāk – nebūs nekāda griešana, taisīšot vēl vienu caurumu nagā, bet pirms tam jāuzbildē pāris rentgenbildes. Uff…It kā jau biju apradusi ar domu, ka skalpelis šovakar skars manu miesu, tomēr nu jutos atvieglota, ka tas būs tikai vēl viens caurums. Jo spiediens pirkstā bija tik neizturams, ka gandrīz jau biju gatava to izdarīt pati. Šajā brīdī jebkurš atrisinājums man šķita pieņemams.

Vēl viņš man jautāja, vai man esot izdarīta pote pret stingumkrampjiem, bet es sākumā nesapratu viņa jautājumu, jo šai slimībai vācu valodā ir specifisks nosaukums. Laikam jau šis jautājums bija diezgan svarīgs, jo viņš man piedāvāja to iegūglēt Google translate, ko mēs arī izdarījām :) Tagad zinu, ka “Tetanus” nozīmē stingumkrampji (diez, kur man šis dzīvē noderēs).

Pēc rentgena bija jāgaida visilgāk, man šķiet, kādu pusstundu. Tad beidzot dakteris nāca atpakaļ, līdzi vedot divas apmēram 25 gadus vecas meitenes, kas izskatījās tikpat nobijušās, cik es. “Interni…”, es nodomāju, “droši vien skatīsies, kā mani trepanē…”. Bet tā gluži nebija gan. Beigu beigās viena no meitenēm laipni piedāvāja man ieķerties viņas rokā, ja ļoti sāp un ieteica neskatīties procedūras virzienā. Es, protams, gribēju skatīties! Šī mana vēlme viņai šķita ļoti neizprotama, un viņa vēlreiz piedāvāja man savus draudzīgās rokas pakalpojumus. Tikmēr otra meitene tika pielikta pie darba – cauruma duršanas, kamēr pats ķirurgs ieinteresēti to visu vēroja.

Vislabākais šajā visā bija pati metode. Tātad – ņemam metāla papīra saspraudi, šķiltavas ar zaļi melnu uzrakstu “Rap” un aiziet! Atlokām saspraudi, uzkarsējam tās galu šķiltavu liesmā un bliežam iekšā! Pims tam jautāju, vai drīkstu mazliet kliegt, ja ļoti sāpēs, jo nekāda anestēzija netika izmantota. Dakteris teica, ka droši. Tāpat arī noprasīju, vai tad šis ir piemērots instruments šādai procedūrai? Ārsts pārliecinoši atbildēja, ka šis ir vislabākais iespējamais instruments. Nu, labi… Brīdī, kad saspraude izdūrās cauri nagam un sastapās ar gaļu, man paspruka mazs “Ā!”, asins fontāns uzskrēja gaisā, nošļakstot manas “rociņas turētājas” krūtežu, bet es atvieglojumā noelsos. Cik labi….Spiediens nu bija izlīdzinājies, un man bija smaids pa visu ģīmi. Pirkstiņš uzsprāga, jes!

Kopumā pasākums aizņēma apmēram divas stundas, no kurām 1h 30 min bija gaidīšanas laiks. Diezgan optimāli, manuprāt. Interesanti gan, cik šis prieks beigās izmaksāja :) Principā es to būtu varējusi izdarīt pati.

Beigās līdzi saņēmu vēstulīti, kurā bija sīki un smalki aprakstīts, kādā stāvoklī ierados, kas tika izdarīts un kā man rīkoties tālāk. Vēstule beidzās ar vārdiem: “Visu labu vēlot, dakteris tāds un tāds”. Nu, tik sirsnīgi, ka pilnīgi ārprāts.

Saldus sapņus!

P.S. Saudzējot lasītāju nervus, nolēmu šeit nepublicēt neglīto “pirms” bildi. Interesenti to var atrast šeit.

Laternu stundā

Šodien pirmo reizi pieredzēju tādu vācu bērniem ierastu lietu, kā pastaigu ar laternām. Satikšanās bija nolikta pulksten 17:00 pie bērnudārza. Katram no vecākiem bija jāatnes kaut kas saimes galdam (iepriekš katrs īpašā sarakstā atzīmēja, ko nesīs) – pašcepta kūka, makaronu salāti, alus, desiņas, šampanietis, zupa, maize, saldumi, karstvīns un tā tālāk.

Brīdī, kad bērni uzklupa galdam, bija skaidrs, ka pasākums sācies. Kas par fantastisku iespēju, mammai neredzot, piestūķēt vaigus ar šoko keksiem un cukurainiem cepumiem! Šī iespēja, protams, netika velti izniekota. Šķita, ka bērniem nav sāta sajūtas, viņi uzvedās gluži kā no saites norāvušies. Jana smējās, ka mūsu bērni nav jāpieskata, jo mēs viņus vienmēr atradīsim vienā un tajā pašā vietā – pie galda! :)

Šādā saviesīgā gaisotnē pagāja kāda stunda. Mātes un tēvi sarunājās, bērnudārza audzinātājas izdalīja karstvīnu, bērni skrēja, dauzījās un no sirds centās pārsist savas galvas uz netālajiem akmeņu krāvumiem, kur spēlēšanās patiesībā ir aizliegta. Zīdaiņi raudāja, desiņas smaržoja un viss notika tieši tā, kā tam jānotiek laternu stundā. Ātri vien sapratu, ka 30 satrakojušies bērni manī izraisa stresu. Vienmēr bail, ka kas slikts ar kādu atgadīsies, bieži gribas paķert aiz rokas, nostrostēt un teikt: “Pietiek, nomierinies, citādi kaut kas notiks, un būs lielā raudāšana” (un tā arī parasti ir), bet vai tad var liegt bērniem šo dauzīšanās prieku? Mēs arī tādi bijām? Skrējām pa betona klučiem, pa sienām augšā pilnā ātrumā, garām karstiem griliem un pa ērkšķainiem krūmiem? Ja? Laikam gan.. Man brīžiem šķiet, ka esmu ar savējiem pārāk uzmanīga. Protams, negribas viņiem laupīt spēlēšanās prieku, bet, redzot, ka Jancis bezbailīgi rāpjas 3 metrus augstā, nestabilā  koka tornī, man sirds stājas, un jau gara acīm redzu sevi aiz restēm…

Pēc stundas visiem bija jādodas iekšā bērnudārzā, kur notika svinīgā laternu vakara atklāšana ar pāris performancēm. Sākās viss ar mazu lomu spēli par pūcītēm (visiem bērniem bija pūču maskas), kuras dzīvo mežā un naktīs medī peles. Pēc tam sekoja trīs dziesmas par laternām. Šeit viens piemērs, kuru varat mājās iemācīties un izmēģināt:

  • Laterne, Laterne,
    Sonne, Mond und Sterne.
  • Brenne auf mein Licht!
    Brenne auf mein Licht!
    Aber nur meine liebe Laterne nicht!
  • Laterne, Laterne,
    Sonne, Mond und Sterne.
Tas, protams, bija ļoti mīļi un jauki (diez, kādēļ ikdienā tie bērni tādi nav). Tad nu beidzot gājām atkal ārā, katrs bērns atrada savu laternu, kas karājās pie garas lampiņu virtenes pār pagalmu, un gājiens varēja sākties.

Jāpiemin, ka laternas ir paštaisītas, visbiežāk – izmantojot balona metodi. Balonu uzpūš, apsmērē ar līmi, aplipina ar krāsainiem papīriem un ļauj sažūt. Kad papīrs sauss (nākamajā dienā), balonu pārdur un izvelk ārā. Gatavs! Un – nekādu sveču! Šeit to vietā tiek izmantoti īpaši, veikalā nopērkami plastmasas kociņi ar āķīti un mazu lampiņu galā (tas noteikti ir vesels bizness!). Lampiņu, kas karājas apmēram 20 cm garā vadā, ieliek laternā, āķīti aizkabina aiz laternas turekļa un gatavs. Var skriet un klupt, cik grib – nekas slikts nevar notikt :) Ģeniāli. Lūk, kā tas rīks izskatās:

Laternas kociņš

Izmetām mazu loku pa bērnudārza teritoriju, un tad ārā vienu kvartālu ap to. Tādā tumsā izskatās ļoti skaisti – daudz, daudz spīdošu gaismiņu, krāsu, priecīgu bērnu. Un bars pieaugušo, kas ielas šķērsošanas brīdī nostājas divās paralēlās kolonnās, lai pa vidu droši pārlaistu bērnus pāri ielai.

Kopumā man šis šķita ļoti mīļs un sirsnīgs pasākums. Bērniem prieki sākas jau tajā dienā, kad tiek gatavotas laternas un turpinās līdz pat lielajam notikumam nedēļu vēlāk. Vecāki var izrunāt visas klačiņas un saviesīgi paburzīties, bet bērni – pielikt māgas un salīdzināt savus meistardarbus. Vesels piedzīvojums.

Foto: Stephan Jansen dpa/lby