Peldbaseini Oslo: Tøyenbadet

Tøyenbadet

Vakar apmeklēju vēl vienu peldbaseinu. Tas ir pilnīgi atšķirīgs no Bislet Bad un vislabāk raksturojams ar vienu vārdu – ķīpene. Tøyenbadet ir liels publiskais baseins ar visiem no tā izrietošajiem plusiem un mīnusiem. Tas ir arī populārākais Oslo baseins, kuru gadā apmeklē apmēram četrsimts tūkstoši cilvēku. Baseins atrodas ļoti skaistā vietā – parkā kalna galā, ar skatu uz Oslo. Netālu no tā ir arī Munka muzejs un Oslo Botāniskais dārzs, kā arī Tøyen metro stacija.

Lielais baseins

Tøyenbadet nesen piedzīvojis renovāciju, tagad kompleksā atrodas divi iekštelpu un divi āra baseini, kā arī trenažieru zāle, solārijs un sauna. Lielais baseins ir 50 metru garš, un ūdens temperatūra tajā – 28 grādi. Lielajā baseinā iespējams arī lēkt no viena, trīs vai piecu metru augstiem tramplīniem.

Gaitenis pirms ieiešanas ģerbtuvēs

Viss jauns un svaigi izremontēts

Gērbtuves

Skapīši. Katram klāt atslēga ar gumijas aproci.

Pucēšanās zona. Šī ir tikai viena daļa, kopumā ir aptuveni sešas rindas ar skapīšiem.

Man tur patika, jo baseins ir garš un dziļš, nav jābaidās, ka atdauzīšu ceļus pret grīdu, kā tas ir Bislet Bad. Arī ģērbtuves un dušas ir modernas, baseinu vienlaicīgi uzmana četri glābēji, un tas atrodas gandrīz tikpat tuvu manām mājām, kā Bislet Bad. Tāpat ļoti iepriecina arī āra baseina esamība, lai gan tas ir atvērts tikai vasarā. Taču man personīgi ļoti traucējošas ir lielās cilvēku masas un tas “publiskums”, visi it kā rīvējas viens gar otru. Ierados baseinā īsi pirms trijiem pēcpusdienā. Puse no tā bija nodalīta lēcējiem, viens celiņš ātrajiem peldētājiem un otra puse pārējiem. Un tur es kopā ar vēl aptuveni 20 cilvēkiem kā tāda klimpa zupā rotēju pa riņķi, pa riņķi, pa riņķi. Peldēšana tiek organizēta apļa veidā – pa vienu pusi uz priekšu, tad mazliet pastumdāmies gar sienu uz otru baseina malu, un peldam pretējā virzienā. Diezgan nomācoši. Vai arī Hamburgas privātais āra baseins mani ir dikti izlutinājis. Katrā ziņā, jutos neērti. Un atkal riskējot izklausīties aizspriedumainai, piebildīšu, ka arī peldēšana kopā ar spalvainiem arābu tēviņiem, mačo tipa krutakiem, kuri peld visiem pa vidu un šļakstās, izpildot nemākulīgu kraulu, kā arī tetovētiem, šķelmīgi smaidošiem opjiem, īsti prieku nesagādā. Īpaši, kad, kāpjot ārā no baseina, sajūtu sev mugurā to durstīgos skatienus. Vļek. Kā izdevās noskaidrot, rīta pusē starp astoņiem un divpadsmitiem baseins esot daudz tukšāks. Par vēl vienu lielu mīnusu uzskatu to, ka uz vietas nav pieejami fēni, tātad katru reizi būs jāstaipa līdzi.

Un te nu nonākam pie viena aspekta, kas man varētu likt šīs visas neērtības arī paciest, un tās ir cenas. Vienreizējs baseina apmeklējums maksā 83 NOK (7.86 Ls), sešas reizes – 415 NOK (39.30 Ls), divdesmit piecas reizes – 1670 NOK (158 Ls). Protams, studentiem un bērniem piemērojamas atlaides. Mēneša abonements (līgums jānoslēdz uz gadu), kurā iekļauts gan baseins, gan trenažieru zāle, maksā 399 NOK mēnesī (37.80 Ls). Tas jau izklausās diezgan saprātīgi, manuprāt. Ar nepacietību gaidu, kādas atklāsmes man nesīs nākamā baseina apmeklējums.

Saulainu jums visiem nedēļas nogali!

Peldbaseini Oslo: Bislet Bad

Bislet Bad

Hamburgā nejauši aizsākās mana peldētājas karjera, tādēļ nolēmu arī Oslo atrast piemērotu baseinu, kas būtu tuvu mājām, par samērīgu cenu un ne pārāk piebāzts.

Vistuvāk man atrodas Bislet Bad, ko arī nesen izmēģināju. Šis esot pirmais publiskais baseins Norvēģijā. Ēka celta jau 1920. gadā un pirms septiņiem gadiem pēc renovācijas atdzimusi jaunā kvalitātē.

Kase

Priekšnams

No lielās priekštelpas iespējams ielūkoties baseina zonā

Atpūtas stūrītis

Bislet Bad iespējams izmantot 17 metru garo peldbaseinu, turku pirti, klasisko saunu, burbuļvannu, atpūsties salonā un iedzert kafiju, kā arī izmantot modernāko trenažieru zāli Oslo. Tiek piedāvātas ūdens aerobikas nodarbības, personīgā trenera pakalpojumi, bērnu peldēšanas grupiņas, joga un pilates.

Ēka un tās iekārtojums ir ļoti neparasts. Baseins atrodas lielas telpas vidū, tam visapkārt otrā stāva augstumā ir tāds kā balkons, no kura var lūkoties lejup uz peldētajiem. Diemžēl, baseins ir diezgan sekls (1.20-1.50 m), kas mazliet sabojā peldēšanās prieku. Tas ir vairāk kā tāds relaksācijas objekts, ne īsti treniņu vieta.

Baseina telpa ar skatu platformām otrajā stāvā

Bislet Bad

Apmeklējot to pirmo reizi, darbiniece laipni izrādīja telpas, pilnīgi tukšo trenažieru zāli, kur valda svētsvinīgs miers un neož pēc sviedriem. Izklāstīja arī cenu politiku un pastāstīja par kluba treneriem. Kārtība sekojoša – ja kļūsti par kluba biedru (līgums vismaz uz gadu), pirmajā reizē personīgais treneris veic spēka un izturības testus, lai saprastu, kādu programmu tev izveidot. Tad notiek pārrunas par to, ko klients vēlas sasniegt, cik daudz trenēties. Tiek arī parādīts, kā ar katru trenažieri darboties, un vajadzības gadījumā vienmēr var pasaukt kādu no darbiniekiem. Un tad notiek 21. gadsimta cienīgi brīnumi – nākamreiz ierodoties klubā, tu saņem tādu kā mazu flash štepselīti, ievieto to speciālā aparātā, kurš tev parāda, kāda būs šīs dienas programma. Tad dodies uz zāli un ievieto štepseli noteiktā aparātā, kurš rāda priekšā, cik ilgi uz tā jādarbojas un uz kuru aparātu jādodas tālāk. Wow!

Sieviešu ģērbtuves

Dušas

Esmu jau sapriecājusies, ka ar pirmo šāvienu izdevies atrast ideālo sporta kompleksu. Bet uzzinu, cik tas viss maksā… Tātad – vienreizējs tikai baseina kompleksa apmeklējums maksā 135 NOK (12.70 Ls), 10 reižu baseina abonements – 1090 NOK (102.65 Ls), noslēdzot līgumu uz gadu, mēnesī jāmaksā 1000 NOK (94 Ls), tas iekļauj gan baseinu, gan trenažieru zāli. Salīdzinoši ar to, cik maksā viss pārējais šeit Oslo un cik cilvēki šeit pelna, tas nav ļoti dārgi. Taču ir arī lētākas iespējas, piemēram, studentu baseins par apmēram 800 NOK (75 Ls) semestrī. To plānoju drīzumā apmeklēt un izmēģināt.

Kopumā Bislet Bad man ļoti patika, varētu arī atļauties, ja to uzstādītu par savu prioritāti un tiešām arī apmeklētu kompleksu 3 vai 4 reizes nedēļā. Par lielu plusu uzskatu to, ka tas atrodas diezgan tuvu manām mājām. Kā arī to, ka tur ir kluss un pa dienu nav daudz cilvēku (vakarpusē pēc darba mēdzot sarasties vairāk). Un viss tāds smalks un uzpucēts, tīrs un patīkams. Arī personāla attieksme bija ļoti pretimnākoša, un jutos tur gaidīta. Bet, pirms pieņemu galīgo lēmumu, vēl jāapmeklē trīs citi baseini. Par to arī mēģināšu ziņot tuvākajā laikā.

Lai jums visiem burvīga diena!

Dzīve Oslo

Vietējā puķu bode

Drīz būs pagājušas jau divas nedēļas, kopš dzīvoju Oslo. Jāatzīst – nudien ne tā sliktākā vieta, kur būt. Pieturoties pie man mīļās struktūras, ieskicēšu lielos vilcienos – kas un kā.

Pilsēta

Jāatzīst, ka pagaidām esmu mazliet iepazinusi tikai rajonus, kur dzīvoju (Grünerløkka) un strādāju (Majorstuen). Vietā, kur es dzīvoju, apmetušies pārsvarā jauni cilvēki. Šeit ir daudz bāru, ēstuvju, neatkarīgo dizaina veikalu, antikvariātu un humpalu bodīšu. Atmosfēra ir mākslinieciska, pat bohēmiska, un, klīstot pa Grünerløkka, iespējams iemaldīties apburošos jauno dizaineru veikaliņos, pēkšņi attapties zaļā parciņā, vai tikt ierautam kārtējā ielu svētku virpulī. Mani šī vieta apbur. Vieta, kur strādāju, ir citāda. Tas ir izsmalcināts, bet kluss dzīvojamo māju rajons. Šeit atrodas arī ekskluzīvākie un smalkākie Oslo veikali.  Ēkas tādas kā Barona vai Brīvības ielā, visapkārt izkaisīti dažādi pārtikas veikali, bērnu spēļu laukumi, tankštelles, restorāni un bērnudārzi. Šis ir arī nozīmīgs satiksmes mezgls Oslo, kur satiekas visas metro līnijas, trīs tramvaja un pieci autobusa maršruti. Majorstuen atrodas kalnā, tādēļ, lai tur nokļūt ar riteni, pedāļi jāmin diezgan sirsnīgi.

Bodītes

Vietējie krodziņi

Kafejnīcas

Beķereja

Vietējais humpalnieks

Krāmu bode

Mans mīļākais veikals

Lietotu mantu veikals, kurā lēti var dabūt visu, sākot no traukiem un beidzot ar mēbelēm

Transports

Transporta sistēma Oslo ir ļoti attīstīta un pārklāj pilsētu diezgan blīvi, izplešoties lielā rādiusā. Pabraucot ar metro 15 minūtes, jau attopies gandrīz vai laukos, vai Mežaparkam un Mārupei līdzīgos privātmāju rajonos. Oslo iespējams pārvietoties ar tramvaju, metro, autobusu, kuģīšiem vai pilsētas velosipēdiem. Taču tas ir patiešām dārgi. Viena biļete, kas derīga līdz stundai vienā zonā, ceļojot vienā virzienā, maksā 30 NOK (2.86 Ls), dienas biļete – 75 NOK (7.17 Ls), 7 dienu biļete – 220 NOK (20.98 Ls), mēneša biļete  – 620 NOK (59.27 Ls), bet gada biļete 6200 NOK (592, 76 Ls). Cipari kļūst daudz lielāki, ja nepiecišama biļete divām, trim un vairāk zonām. Taču ir atlaides studentiem, skolēniem un pensionāriem.

Velo

Kā jau katrā modernā pilsētā, arī Oslo ir tā saucamie pilsētas riteņi (Oslo Bysykkel). Samaksā deviņus latus gadā, saņem plastikāta identifikācijas kartīti pa pastu un brauc laimīgs! Oslo kopumā ir vairāk kā 100 velo staciju, katrā pa 15-20 velosipēdiem. Sistēma pavisam vienkārša – nopīkstini kartiņu, ņemt to riteni, kura numurs tiek parādīts displejā, un minies! Vienu velosipēdu var izmantot līdz pat 3 stundām, tad tas jānoliek kādā stacijā, un var ņemt nākamo. Sīkāk par šo iespēju lasi šeit.

Pilsētas velosipēdi

Cilvēki

Oslo ir ārkārtīgi krāsaina pilsēta vārda burtiskā nozīmē. Esmu mazliet paceļojusi pa pasauli, un šajā ziņā mani šķietami vairs nekas nevarētu pārsteigt, bet tomēr imigrantu un iebraucēju koncentrācija šajā pilsētā ir ļoti liela, un viņu klātbūtne – uzkrītoša. Sievietes lakatos ar trīs bērniem pie rokas un ceturto ratos pārpildītos autobusos un veikalos šeit ir normāla parādība. Pilsētas pazīstamākais imigrantu rajons ir Grønland, un tas atrodas netālu no centrālās stacijas. Reiz nejauši tur iemaldījos un sev nosolījos vairs šādos piedzīvojumos neielaisties. Iespējams, dienas laikā tur vēl iespējams aši izskriet cauri, bet vakara stundās es gan neriskētu. Ieliņas pilnas austrumu pārtikas veikalu, afrikāņu frizētavu, turku kebabnīcu un indiešu šūšanas darbnīcu. Bet pats interesantākais – ielās nemana sieviešu, un visapkārt tumsnējas sejas. Salīdzinājums ar balto zvirbuli šeit būtu īsti vietā. Tieši tā arī es, baltajiem svārkiem plandot, reiz izspurdzu tur cauri. Skatieni, ar kuriem tiku pavadīta, nebija no tiem patīkamākajiem.

Norvēģi ir ārkārtīgi izskatīgi. Ejot pa ielu, nākas nemitīgi sajūsmā noelsties, cik gan skaisti cilvēki šeit dzīvo! Ja saka, ka Rīgā dzīvo visdaiļākās meitenes, es teiktu, ka Oslo var sastapt vispievilcīgākos vīriešus. Vaibsti, ziemeļnieciskā skandināvu stila izjūta, gaišie mati, garie un staltie augumi – prieks skatīties. Protams, arī ļoti daudz skaistu meiteņu. Jā, man patīk norvēģi. Jāpiemin arī, ka praktiski visi šeit runā ļoti labā angļu valodā, kas vismaz sākumā man ļoti atvieglo komunikāciju. Kādā mēbeļu tirgotavā sastapu arī jaunu pārdevēju, kas ar mani brīvi sarunājās vāciski.

Dīvainības

Jau pirmajās pāris nedēļās esmu novērojusi pāris lietu, kuras gribētos dēvēt par norvēģu dīvainībām. Pirmkārt – dzīvokļos (nevispārināšu, bet, cik esmu redzējusi) nav griestu lampu. Tā vietā griestu līmenī vairākās vietās atrodami kontakti, kuros nepieciešamības gadījumā var iespraust apgaismes ķermeni un tad kādā neizskaidrojamā veidā to piekārt pie āķa griestu vidū (kura tur, protams, nav). Viņiem laikam patīk stāvlampas.

Otra lieta – iet pa ielu skaista meitene, glīti apģērbusies, bet kājās – kas? BOTAS! Un es šeit domāju kārtīgas sporta botas, kas domātas skriešanai vai aerobikai. Mode? Personīgā stila izjūta? Nezinu. Bet dīvaini. Tāpat daudzi staigā apkārt arī pilnā ekipējumā  – jaunākajā Nike sporta tērpā. Kaut kur lasīju, ka Oslo 7 no 10 cilvēkiem regulāri apmeklējot sporta zāli. Acīmredzot, viņi baidās savus plikumus rādīt publiskajās sporta kluba ģērbtuvēs, un to dara mājās. Saģērbjas, dodas pasvīst un atgriežas mājās tai pašā tērpā. Tas būtu vienīgais izskaidrojums.

Tas laikam nav nekas neparasts, bet norvēģi mīl Ikea. Bezmaksas busiņš tevi 20 reižu dienā gatavs aizvest līdz pasaules lielākajam IKEA, kas, protams, atrodas Oslo. Jo norvēģi vienkārši mīl Ikea!

Veikali

Es katru vakaru raudu spilvenā. Jo Oslo nav normālu veikalu. Labi, iespējams, ir, bet neesmu tos vēl atklājusi. Kādēļ jāraud? Jo šeit ir ļoti daudz dažādu ķēžu pārtikas veikalu, bet tie ir salīdzinoši mazi (Maxima ar vienu X?). Izmēram nav nozīmes, bet piedāvājums ir tik trūcīgs, ka vienmēr ar sāpošu sirdi pērku plastmasīgos tomātus un vienus no 3 dažādu veidu rīsiem. Vācija laikam mani izlutinājusi – liela izvēle, vienmēr svaigi produkti, labas cenas. Šeit, ņemot vērā, cik viss ir dārgs, iepirkšanās mani saērcina. Jo, ja jau man jāmaksā 3 lati par šokolādes tāfelīti vai 6 lati par puskilogramu siera, es gribu, lai man ir iespēja IZVĒLĒTIES! Nevis vienu no diviem, bet divus no piecpadsmit. Ja atradīšu tādu veikalu, ziņošu. Turklāt – neceriet, ka varēsiet nopirkt jau pierastos un iemīļotos produktus – M&M’s vai Domino cepumus. Šeit visam ir norvēģu versija – tie paši zemesrieksti krāsainās šokolādes glazūrās, pat līdzīgā iepakojumā, bet ne īstie. Un tā ir ar ļoti daudzām lietām. Nesaku, ka šie produkti ir sliktāki, bet jau atkal – es gribu, lai man ir iespēja izvēlēties. Vai jau minēju, ka pilnīgi visa informācija uz produktu iepakojumiem ir tikai skandināvu valodās? Un iemīļotākais viņiem ir 0.5 % piens? Par alkohola pieejamību, cenām un alus garšu nerunāsim.

Alkoholu var nopirkt tikai šādos atsevišķos veikalos ar ierobežotu darba laiku

Cenas

Domāju, ka kādu dienu uzcepšu izsmeļošu rakstu par šo tēmu. Tikmēr tīri vispārīgi jāsaka, ka šeit viss ir ārkārtīgi dārgs un pie tā ir ļoti grūti pierast. Un veikalā ir žēl kaut ko pirkt nevis tādēļ, ka nevarētu atļauties, bet vienkārši visu laiku šķiet, ka 10x pārmaksāju. Bet gan jau, ka šī sajūta pāries. Tas tā tīri psiholoģiski laikam.

Neticami izdevīgs piedāvājums – 2 Pepsi tikai par 4 Ls!

Grillēšana

Tas ir atsevišķs stāsts. Svarīga norvēģa dzīves sastāvdaļa un viņa būtību  raksturojošs elements ir grillēšanas kultūra. Un tā lielā mērā saistīta arī ar norvēģa    patiku būt ārā, zaļumos, parkos un dabā kopumā. Saulains un silts laiks tiek izmatots ar pilnu krūti, un šādās dienās parki pildās cilvēkiem, un viņi grillē. Pledi, piknika grozi, desas un gaļas, grills un laiskums – ideāla sestdiena kopā ar draugiem. Pie daudzām zaļajām zonām ir speciāli konteineri izlietoto vienreizējo grillu un ogļu izmešanai.

Norvēģi laiskojas

Laikapstākļi

Pagaidām laiciņš šeit līdzīgs kā Hamburgā – brīžiem saule, brīžiem lietus. Diezgan mainīgs pat vienas dienas ietvaros. Bet diezgan silts. Šo ierakstu šobrīd tapinu, peldkostīmā sēdēdama uz sava balkona un sauļodamās. Redzēsim, ko nesīs rudens un ziema.

Ja kāds šo izlasīja līdz galam, esmu priecīga. Apsveru iespēju turpmāk savus ierakstus dalīt divās daļās. Kā jums šķiet?

Māja

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Īsi raksturošu vietu, kurā dzīvoju, jo tā lielā mērā atspoguļo arī manu ģimeni un tās dzīvesveidu.

Viņi dzīvo labā un diezgan prestižā rajonā tuvu centram. Šeit visas mājas ir cieši viena otrai blakus, bet otrpus tām ir pagalmiņi, kas nodalīti ar sētām un dzīvžodziņiem. Mājai, kurā tagad dzīvoju arī es, ir 5 stāvi. Pirmajā atrodas mana dzīvojamā platība (plaša studio tipa istaba, kurā apvienota dzīvojamā zona, guļamzona un virtuves stūrītis), mana vannas istaba, priekšnams un garāža, kur stāv n-tie riteņi, jo šeit viss ir tik tuvu, ka tas ir visērtākais pārvietošanās līdzeklis. Otrajā stāvā ir virtuve, ēdamzāle un viesistaba. Trešajā stāvā – bērnu spēļu istaba, kurā, manuprāt, var atrast visas jebkad saražotās spēles un grāmatas :D, vannas istaba, veļas istaba un 2 puiku guļamistaba. Ceturtajā stāvā ir vecākā dēla istaba, klavieru istaba, vecāku guļamistaba, lielā vannas istaba un istaba-skapis. Bet piektajā stāvā ierīkota darba telpa, viesu guļamistaba, pirts un noliktavas tipa kambaris. Īsumā tas arī viss. Mājai cauri vijas kāpnes, un par kustību trūkumu nevar sūdzēties – kāpelēšana augšup un lejup ir ikdiena.

Nezinu, vai tā ir visās vācu ģimenēs, bet šajā atkritumu šķirošana ir ļoti svarīga ikdienas sastāvdaļa. Katra veida atkritumiem ir savs nodalījums un, dies pas, kāds kaut ko sajauks! Arī pudeles tiek krātas un cītīgi nodotas, jo par tām šeit var dabūt atpakaļ naudu – par stikla pudeli ap 20 centiem, par plastmasas – 9.

Mana ģimene piekopj ļoti veselīgu dzīvesveidu – visi ir reģistrēti vietējā sporta klubā (ieskaitot bērnus), kur mamma katru dienu iet peldēt uz atklāto baseinu (arī ziemā), tētis spēlē tenisu, bet mazie trenējas lauka hokejā vai tenisā. Nodarbības sīčiem ir katru dienu pēc bērnudārza vai skolas nodarbībām. Mazajiem puišeļiem ir tādas presītes, par kādu man tikai sapņot!

Eko tomāti par 9 eiro/kg. Toties vari sev salasīt, kurus vien vēlies.

Arī ēd viņi visu tikai eko/bio un iepērkas attiecīgajos veikalos. Tas ir ļoti dārgi, bet acīmredzot viņi to var atļauties. Tāpat eko-šmeko ir arī visi mazgājamie līdzekļi, ūdeņi un sulas. Domāju, ka īstu eko tomātu, tikko norautu no stāda, kas aug vecmāmiņas siltumnīcā, viņi mūžā nav redzējuši. Šeit tas viss ir vairāk statusa jautājums – vai tu vari atļauties tās lietas, vai nē. Manuprāt, pirkt tomātus par 9 € kilogramā vai sieru par 40 € tomēr ir neprāts..

Reiz es nomazgāju šeit savu dakšiņu un šķīvi zem tekoša ūdens, domāju – lai ātrāk un nav jāčakarējas. Jana man pieklājīgi norādīja, ka viņu mājās tāda ūdens šķērdēšana nav pieņemta – viss esot jāliek trauku mazgājamajā mašīnā, kura reizi dienā, vai arī retāk tiek arī iedarbināta. Ok, labi, labi…. Tagad, mazgājoties dušā, vienmēr domāju, nez, cik litrus es te tagad par velti aizlaižu pa reni :)

Lai spētu uzturēt kārtībā tik lielu platību, ģiemenei 3x nedēļā nāk palīgā Frau G., un 2x kāda filipīniešu meitene, kas iztīra visas istabas, izmazgā veļu, uztaisa ēst, palīdz ar iepirkumiem un vēl pieskata sīko beibībornu, ja neviena nav uz vietas.

Šeit vienmēr ir rosība, un nekad neviena telpa neizskatās sakārtota, jo vienmēr kaut kur mētājas bērnu mantas, pamperi, krāsainie zīmuļi vai spēļu mašīnas. Un tas viss rada ģimenisku un brīvu atmosfēru. Bērni ir pieklājīgi un zina, ka ir kaut kādi noteikumi, kuriem jāseko, bet tajā pašā laikā viņi nav ierobežoti un var brīvi izpausties. Mazā Laura var vārtīties pa grīdu visu dienu un bāzt mutē visādus štruntus, tā šeit nav problēma. Priecājos, ka šie vecāki neiespringst uz tādām lietām, kā netīras drēbes un piestaigāta istaba.

Šis rajons un vieta ir ideāla bērnu audzināšanai – 50 metru attālumā ir vietējais parks, 10 min attālumā skola, bērnudārzs un sporta klubs, tāpat arī veikali un viss pārējais. Uz ielas katru dienu nākas sveicināt cilvēkus, jo šeit visi visus pazīst. Sajūta kā tādā komūnā – veikalā satiec Fēliksa mākslas skolotāju, uz ielas Janča tenisa treneri, vai kādu no pārējām sīču mammām vai auklēm, kas katru rītu un pēcpusdienu vadā viņus turpu un šurpu. Sākumā man šķita dīvaini, ka ar katru satiekoties jāparunājas, jāpārmij pieklājības frāzes un tamlīdzīgi, bet pie tā ātri pierod. Un patiesībā – tas, ka visi visus zina, rada lielu drošības sajūtu.

Tāda nu ir šī vieta, kur dzīvoju. Ja godīgi, man šeit ļoti patīk, un atrašanās šajā vidē liek domāt par to, kas man būtu jādara, lai es varētu saviem bērniem nodrošināt tik bezrūpīgu un skaistu dzīvi. Par to es vēl domāju…