Brauciens uz Sognsvann ezeru

Pie ezera

Kādā no iepriekšējām nedēļas nogalēm nolēmām, ka mums jāapskata izslavētais Sognsvann ezers, kas atrodas vienā no metro galapunktiem un tādēļ ir viegli sasniedzams. Tādēļ nopirkām vienreizējo grillu (bez tā brīvdienās nu nekur), pudeli vīna, desiņas, un aiziet!

Sākot ceļojumu no centrālās stacijas, ceļā pavadījām aptuveni 20 minūtes. Izkāpjot no metro, vēl tikai mazs gabaliņš jāpaiet kājām, kad jau esam pie paša ezera. Apkārt skraida bērni, rej suņi, un valda brīvdienu noskaņojums. Cilvēki sasēduši ezera malā zalītē vai uz akmeņiem – cep desiņas, spēlē ģitāru un pļāpā. Redzam jaunlaulātos, kuri taisa mazu fotosesiju pie ezera. Garām zib skrējēju kājas, daudzi speciāli atbraukuši šurp, lai izmestu pāris loku apkārt ezeram.

Gluži neticami, kā tik skaista un mežonīga vieta var atrasties tik tuvu pilsētas centram. Ir sajūta, ka esam kilometriem tālu. Pat gaiss šeit ir cits. Vējš skrien cauri koku lapotnēm aizelsies, un viss smaržo tik dzīvi! Kailām pēdām iemēģinām arī ūdeni, kaut gan par tā temperatūru jau netieši liecina tas, ka ūdenī ir tieši viens cilvēks, bet krastā piecdesmit. Jā, auksts. Bet tīrs un spirgts.

Pikniks pie ezera

Pēc mazas cīņas ar grillu, kurš ne par ko negrib kārtīgi iekurties, tomēr tiekam pie karstām desiņām un izbaudām savu pikniku ezera krastā. Ir prieks būt dabā un vienkārši ieelpot svaigo meža gaisu. Nolemjam izmest arī loku apkārt ezeram. Mums garām traucas skrējēji – ātrie, lēnie, vientuļnieki un draudzenītes, daži ar suņiem, citi ar austiņām un pulsa mērītājiem. Ar velosipēdu braukt pa ceļu, kas vijas gar ezera krastu, ir aizliegts. Ezers ir patiešām skaists, tā gribētos tajā nopeldēties. Bet izskatās, ka būs vien jāgaida nākamā vasara. Sognsvann ezers esot populārs atpūtas galamērķis arī ziemā. Šeit var nodarboties ar distanču slēpošanu, slidot vai nodoties zemledus makšķerēšanai. Domājams, ka, tuvojoties ziemai, nopietnāk apsvērsim arī distanču slēpju iegādi.

Skats uz pretējo krastu

Sognsvann

Tā ezers izskatās ziemā. Bildi atradu šeit.

Mazai atkāpei. Redzot, cik skaista ir daba šeit, gribas redzēt arvien vairāk un vairāk. Dienā, kad bijām noīrējuši mašīnu, lai atvestu iegādātās mēbeles uz jauno dzīvokli, aizbraucām arī uz kādu mazu miestu netālu no Drammen. Un šis mazais izbrauciens tikai vēl vairāk stiprināja mūsu vēlmi, esot šeit, izmantot visas iespējas paceļot pa Norvēģiju. Varbūt, ka kaut kur aizbrauksim jau šajā nedēļas nogalē. Es noteikti par to uzrakstīšu.

Noslēdzot dienu, parādījās vēl viens skaists dabas brīnums

 

Advertisements

Cita Londona

Vienas no krāsainajām Islingtonas durvīm

Izskatās, ka tā kļūs par tradīciju – katru 18. novembri atzīmēt Londonā kopā ar savējiem. Šogad to darījām jau otro reizi, un es iepazinu tādu Londonu, kādu līdz šim nebiju redzējusi. Kārtīgi izsmējāmies, skatoties Stand Up komēdiju, devāmies pastaigā gar Regent’s Canal, mazliet iepazinām Islington un Dalton rajonu, gatavojām ēst mājās un paburzijāmies pa 7dienas tirdziņiem. Iemēģinājām arī pilsētas riteņus, sauktus par Boris Bike –  lieliska alternatīva, ja negribas tērēt daudz naudas par sabiedrisko transportu. Mazliet pabijām arī sen iemīļotās vietās, un pavisam nejauši satikām latviešu draugus uz ielas. Interesants un neparasts ir Geffrye Museum – tur vari apskatīt tipisku angļu interjeru no 17. gs. līdz mūsdienām. Katram posmam veltīta sava istaba ar autentiskām mēbelēm un citām interjera detaļām. Šoreiz redzējam Londonu tik dažādu – skaistu, mežonīgu, noplukušu un dīvainu. Strauju un netīru, klusu un apcerīgu. Tik neviennozīmīgu.

Te maza ekskursija.

Pastaigājoties gar Regent’s Canel, var redzēt mežonīgu dabu un dīvainas ēkas

4 dienas bez bērniem – es taču staroju! :)

Modernā (?) arhitektūra

Stipros dzērienus pasniedz porcijās pa 25 gr, maksā bargu naudu. Izrēķinājām, ka 0.7 l pudele Jameson šeit maksā ap 120 mārciņām. Neslikts bizness.

Boris Bikes – diemžēl smagnēji un neērti, bet labāk nekā nekas

Braucām garām LND Zoo

Dienā bija +15, šis jau mazliet pievakarē

Šeit taisa naudu

Jaunā mega ēka, kas būšot augstākā Eiropas Savienībā

Mākslinieks iekaro Temzu paisuma laikā

Z-sv tirdziņš labākajās vācu tradīcijās

Ātrais kadrs

Ciklops

Un tā pils bija tiiiik maza!

Kadrs Haidparkā

Īsts burgeris, mājas versija

Lēti krāmi

Konča

Garāžas tirdziņš Brick Lane

Kad apnicis iepirkties, var šo to uzspēlēt

Legālie velo

Foto draugiem

Krāsas

Nostaļģija

Kiš-miš

Viss kā Hamburgā, tikai 5x dārgāk

Domājams, ka EasyJet nepasētu

Par vecajiem, labajiem laikiem runājot…

Kas meklē, tas atrod

Kas ilgi meklē, tas atrod…

Katra bļoda – 1 mārciņa

Noķērām horizontālu sauli

Esot dikti slavens bārs

Atvadu vakariņās lazanja

Šeit mūs ar vārdiem “Chicken bang-bang” un garšīgiem izmēģinājuma gabaliņiem beigās tomēr ievilināja mazs ķīnietis

Kontrasts

Brīvdienu laimīgās sejas

Īkšķa epopeja

Supersieviete

Biju cerējusi, ka mana Vācijas gada laikā man tomēr nenāksies braukt uz slimnīcu un apmeklēt ārstus, bet no tā diemžēl neizdevās izvairīties. Kā pastāstīja manas ģimenes mamma, arī katram no 4 iepriekšējiem Au-Pair šis un tas bija atgadījies. Cik labi tomēr būt apdrošinātam!

Tātad – stāsts aizsākās otrdienas pēcpusdienā, kad, steidzoties bērniem pretī uz skolu, nejauši ļoti spēcīgi iecirtu kreisās rokas īkšķi virtuves skapja durvīs. Nodomāju: “Nu, nekas, sīkums, pāries.” Kā tad… Sākumā nags kļuva zils, ļoti sāpēja pirksts, un sajūta nebija no patīkamajām. Pamazām zilums pārvērtās melnumā un sāka izplesties, pārņemot gandrīz visu nagu. Un vistrakākais bija briesmīgais spiediens, ko radīja zem naga izplūstošās asinis. Pirmajā naktī stipro sāpju dēļ nevarēju gulēt, pirksts pulsēja un bija uzpampis. Nākamajā dienā nolēmu, ka kaut kas jādara lietas labā, jo spiediens bija neciešams. Ar sterilizētu adatu izdūru nagā caurumu, un mazliet asiņu iznāca ārā. Diemžēl tas līdz galam neatrisināja problēmu, un pirksts kļuva arvien lielāks.

Šodien, labu cilvēku pamudināta, beidzot nolēmu, ka jādodas pie ārsta. Nekad vēl ar šādu traumu nebiju saskārusies un patiesībā nezināju, ko darīt tālāk – gaidīt, kad viss pāries pats no sevis, vai rīkoties radikāli. Laimīgā kārtā pa dienu pie mums bija atnākusi kāda ģimenes draudzene, kura ir ārste. Apskatot manu nelaimi, viņa secināja, ka būšot jāgriež un man obligāti uzreiz jādodas uz slimnīcu, kamēr nav sācies nopietns iekaisums.  Un te nu sākas mans īstais stāsts.

Jana man katram gadījumam iedeva līdzi vēstuli ar paskaidrojumiem par manu aprošināšanu, visus oficiālos papīrus, paņēmu arī pasi.  Pēc viņas ieteikuma somā ieliku arī ko ēdamu, ūdeni un žurnālus, jo uzņemšanā jau nekad nevar zināt, cik ilgi būs jāgaida. Tad man tika izsaukts taksis, jo ģimenei šķita, ka tā man būs ērtāk. 17.60 € un biju klāt – “Asklepios Klinik Altona”. Uzņemšanā valdīja miers un klusums, pieteicos reģistratūrā, tiku operatīvi piereģistrēta un nosūtīta uz procedūru kabinetu. Šeit gaidīju apmēram 10 minūtes, kamēr pie manis atnāca kāda sieviete. Uzreiz domāju, ka tā būs mana daktere, bet nē. Tikai izprašņāja par alerģijām, grūtniecību un to, kas atgadījies. Īstais ārsts ieradās vēl pēc 10 minūtēm.

Komisks tēls – ap 30, rūķveidīgs stāvs, brūni mati, galvvidus mazliet paplucis, bet acīs tāda kā sarkasma/ironijas dzirksts. Sākumā nodomāju: “Nu, skāde, nepaveicās šoreiz ar smuko ķirurgu” :) Bet brīdī, kad jūties nobijies un bezpalīdzīgs, šis draudzīgais rūķis kļūst par īstu varoni. Un viņa progresējošai plikparībai nudien nav vairs nekādas nozīmes. Ārsts mani izprašņāja par notikušo, greizi skatījās, kad stāstīju, kā esmu pati sev izdūrusi nagā divus caurumus, un pārsteigts iepleta acis, kad bēdīgi piebildu, ka laikam jau būs jāgriež vaļā…Tad sekoja mācībstunda – uz veselā īkšķa tika atzīmēti īstie punkti, kuros esot nākamreiz jādur, jo es, redz, esot to pilnīgi nepareizās vietās izdarījusi. Un kāda vēl griešana! Viņš esot ķirurgs un zinot labāk – nebūs nekāda griešana, taisīšot vēl vienu caurumu nagā, bet pirms tam jāuzbildē pāris rentgenbildes. Uff…It kā jau biju apradusi ar domu, ka skalpelis šovakar skars manu miesu, tomēr nu jutos atvieglota, ka tas būs tikai vēl viens caurums. Jo spiediens pirkstā bija tik neizturams, ka gandrīz jau biju gatava to izdarīt pati. Šajā brīdī jebkurš atrisinājums man šķita pieņemams.

Vēl viņš man jautāja, vai man esot izdarīta pote pret stingumkrampjiem, bet es sākumā nesapratu viņa jautājumu, jo šai slimībai vācu valodā ir specifisks nosaukums. Laikam jau šis jautājums bija diezgan svarīgs, jo viņš man piedāvāja to iegūglēt Google translate, ko mēs arī izdarījām :) Tagad zinu, ka “Tetanus” nozīmē stingumkrampji (diez, kur man šis dzīvē noderēs).

Pēc rentgena bija jāgaida visilgāk, man šķiet, kādu pusstundu. Tad beidzot dakteris nāca atpakaļ, līdzi vedot divas apmēram 25 gadus vecas meitenes, kas izskatījās tikpat nobijušās, cik es. “Interni…”, es nodomāju, “droši vien skatīsies, kā mani trepanē…”. Bet tā gluži nebija gan. Beigu beigās viena no meitenēm laipni piedāvāja man ieķerties viņas rokā, ja ļoti sāp un ieteica neskatīties procedūras virzienā. Es, protams, gribēju skatīties! Šī mana vēlme viņai šķita ļoti neizprotama, un viņa vēlreiz piedāvāja man savus draudzīgās rokas pakalpojumus. Tikmēr otra meitene tika pielikta pie darba – cauruma duršanas, kamēr pats ķirurgs ieinteresēti to visu vēroja.

Vislabākais šajā visā bija pati metode. Tātad – ņemam metāla papīra saspraudi, šķiltavas ar zaļi melnu uzrakstu “Rap” un aiziet! Atlokām saspraudi, uzkarsējam tās galu šķiltavu liesmā un bliežam iekšā! Pims tam jautāju, vai drīkstu mazliet kliegt, ja ļoti sāpēs, jo nekāda anestēzija netika izmantota. Dakteris teica, ka droši. Tāpat arī noprasīju, vai tad šis ir piemērots instruments šādai procedūrai? Ārsts pārliecinoši atbildēja, ka šis ir vislabākais iespējamais instruments. Nu, labi… Brīdī, kad saspraude izdūrās cauri nagam un sastapās ar gaļu, man paspruka mazs “Ā!”, asins fontāns uzskrēja gaisā, nošļakstot manas “rociņas turētājas” krūtežu, bet es atvieglojumā noelsos. Cik labi….Spiediens nu bija izlīdzinājies, un man bija smaids pa visu ģīmi. Pirkstiņš uzsprāga, jes!

Kopumā pasākums aizņēma apmēram divas stundas, no kurām 1h 30 min bija gaidīšanas laiks. Diezgan optimāli, manuprāt. Interesanti gan, cik šis prieks beigās izmaksāja :) Principā es to būtu varējusi izdarīt pati.

Beigās līdzi saņēmu vēstulīti, kurā bija sīki un smalki aprakstīts, kādā stāvoklī ierados, kas tika izdarīts un kā man rīkoties tālāk. Vēstule beidzās ar vārdiem: “Visu labu vēlot, dakteris tāds un tāds”. Nu, tik sirsnīgi, ka pilnīgi ārprāts.

Saldus sapņus!

P.S. Saudzējot lasītāju nervus, nolēmu šeit nepublicēt neglīto “pirms” bildi. Interesenti to var atrast šeit.

Māja

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Īsi raksturošu vietu, kurā dzīvoju, jo tā lielā mērā atspoguļo arī manu ģimeni un tās dzīvesveidu.

Viņi dzīvo labā un diezgan prestižā rajonā tuvu centram. Šeit visas mājas ir cieši viena otrai blakus, bet otrpus tām ir pagalmiņi, kas nodalīti ar sētām un dzīvžodziņiem. Mājai, kurā tagad dzīvoju arī es, ir 5 stāvi. Pirmajā atrodas mana dzīvojamā platība (plaša studio tipa istaba, kurā apvienota dzīvojamā zona, guļamzona un virtuves stūrītis), mana vannas istaba, priekšnams un garāža, kur stāv n-tie riteņi, jo šeit viss ir tik tuvu, ka tas ir visērtākais pārvietošanās līdzeklis. Otrajā stāvā ir virtuve, ēdamzāle un viesistaba. Trešajā stāvā – bērnu spēļu istaba, kurā, manuprāt, var atrast visas jebkad saražotās spēles un grāmatas :D, vannas istaba, veļas istaba un 2 puiku guļamistaba. Ceturtajā stāvā ir vecākā dēla istaba, klavieru istaba, vecāku guļamistaba, lielā vannas istaba un istaba-skapis. Bet piektajā stāvā ierīkota darba telpa, viesu guļamistaba, pirts un noliktavas tipa kambaris. Īsumā tas arī viss. Mājai cauri vijas kāpnes, un par kustību trūkumu nevar sūdzēties – kāpelēšana augšup un lejup ir ikdiena.

Nezinu, vai tā ir visās vācu ģimenēs, bet šajā atkritumu šķirošana ir ļoti svarīga ikdienas sastāvdaļa. Katra veida atkritumiem ir savs nodalījums un, dies pas, kāds kaut ko sajauks! Arī pudeles tiek krātas un cītīgi nodotas, jo par tām šeit var dabūt atpakaļ naudu – par stikla pudeli ap 20 centiem, par plastmasas – 9.

Mana ģimene piekopj ļoti veselīgu dzīvesveidu – visi ir reģistrēti vietējā sporta klubā (ieskaitot bērnus), kur mamma katru dienu iet peldēt uz atklāto baseinu (arī ziemā), tētis spēlē tenisu, bet mazie trenējas lauka hokejā vai tenisā. Nodarbības sīčiem ir katru dienu pēc bērnudārza vai skolas nodarbībām. Mazajiem puišeļiem ir tādas presītes, par kādu man tikai sapņot!

Eko tomāti par 9 eiro/kg. Toties vari sev salasīt, kurus vien vēlies.

Arī ēd viņi visu tikai eko/bio un iepērkas attiecīgajos veikalos. Tas ir ļoti dārgi, bet acīmredzot viņi to var atļauties. Tāpat eko-šmeko ir arī visi mazgājamie līdzekļi, ūdeņi un sulas. Domāju, ka īstu eko tomātu, tikko norautu no stāda, kas aug vecmāmiņas siltumnīcā, viņi mūžā nav redzējuši. Šeit tas viss ir vairāk statusa jautājums – vai tu vari atļauties tās lietas, vai nē. Manuprāt, pirkt tomātus par 9 € kilogramā vai sieru par 40 € tomēr ir neprāts..

Reiz es nomazgāju šeit savu dakšiņu un šķīvi zem tekoša ūdens, domāju – lai ātrāk un nav jāčakarējas. Jana man pieklājīgi norādīja, ka viņu mājās tāda ūdens šķērdēšana nav pieņemta – viss esot jāliek trauku mazgājamajā mašīnā, kura reizi dienā, vai arī retāk tiek arī iedarbināta. Ok, labi, labi…. Tagad, mazgājoties dušā, vienmēr domāju, nez, cik litrus es te tagad par velti aizlaižu pa reni :)

Lai spētu uzturēt kārtībā tik lielu platību, ģiemenei 3x nedēļā nāk palīgā Frau G., un 2x kāda filipīniešu meitene, kas iztīra visas istabas, izmazgā veļu, uztaisa ēst, palīdz ar iepirkumiem un vēl pieskata sīko beibībornu, ja neviena nav uz vietas.

Šeit vienmēr ir rosība, un nekad neviena telpa neizskatās sakārtota, jo vienmēr kaut kur mētājas bērnu mantas, pamperi, krāsainie zīmuļi vai spēļu mašīnas. Un tas viss rada ģimenisku un brīvu atmosfēru. Bērni ir pieklājīgi un zina, ka ir kaut kādi noteikumi, kuriem jāseko, bet tajā pašā laikā viņi nav ierobežoti un var brīvi izpausties. Mazā Laura var vārtīties pa grīdu visu dienu un bāzt mutē visādus štruntus, tā šeit nav problēma. Priecājos, ka šie vecāki neiespringst uz tādām lietām, kā netīras drēbes un piestaigāta istaba.

Šis rajons un vieta ir ideāla bērnu audzināšanai – 50 metru attālumā ir vietējais parks, 10 min attālumā skola, bērnudārzs un sporta klubs, tāpat arī veikali un viss pārējais. Uz ielas katru dienu nākas sveicināt cilvēkus, jo šeit visi visus pazīst. Sajūta kā tādā komūnā – veikalā satiec Fēliksa mākslas skolotāju, uz ielas Janča tenisa treneri, vai kādu no pārējām sīču mammām vai auklēm, kas katru rītu un pēcpusdienu vadā viņus turpu un šurpu. Sākumā man šķita dīvaini, ka ar katru satiekoties jāparunājas, jāpārmij pieklājības frāzes un tamlīdzīgi, bet pie tā ātri pierod. Un patiesībā – tas, ka visi visus zina, rada lielu drošības sajūtu.

Tāda nu ir šī vieta, kur dzīvoju. Ja godīgi, man šeit ļoti patīk, un atrašanās šajā vidē liek domāt par to, kas man būtu jādara, lai es varētu saviem bērniem nodrošināt tik bezrūpīgu un skaistu dzīvi. Par to es vēl domāju…

Es te, tu tur

Nav jau nemaz tik viegli tā ņemt un sākt rakstīt, tas tikai jums tā šķiet. Šajās 2 nedēļās, kopš dzīvju Hamburgā, daudz kas ir noticis un, lai to visu atspoguļotu, man droši vien vajadzētu kādus 30 ierakstus, bet kuram tad ir tik daudz laika? Tādēļ sākšu ar vienkāršu faktu izklāstu, kas palīdzēs saprast, ko un kādēļ šeit daru.

Ierados Hamburgā 9. augustā, lai strādātu un mācītos valodu Au-Pair programmas ietvaros, kas nodrošina man oficiālu līgumu, apdrošināšanu, apmaksātus valodu kursus, dzīvošanu un ēšanu, iespēju ar ģimeni braukt ceļojumos, kā arī nesliktu kabatas naudu.

Dzīvoju lieliskā ģimenē, kurā aug 4 bērni (9mēn., 3, 5, 7 gadi). Apmaiņā pret visiem man nodrošinātajiem labumiem, 5h dienā palīdzu uzpasēt sīčus, vedu viņus uz bērnudārzu un citām brīvā laika nodarbēm. 6dienas un 7dienas man vienmēr brīvas. Godīgi sakot – nejūtos nemaz pārstrādājusies un man ir ļoti daudz laika, lai nodarbotos ar citām lietām, iepazītu pilsētu, satiktos ar draugiem un priecātos par dzīvi.

Kādēļ es vispār ko tādu izdomāju darīt? Jau kopš skolas laikiem vienmēr sapņoju par to, kā gribētos padzīvot ārzemēs, pārbaudīt sevi, iemācīties vēl kādu svešvalodu un vienkārši iepazīt citu vidi un kultūru. Man jau – ka tik kaut kur aizbraukt! :) Sākotnējais mērķis bija iesaistīties Eiropas brīvprātīgajā darbā (EVS), bet pamazām vairāk nosliecos uz Au-Pair opciju un beigās, kad atradu šo fantastisko ģimeni, sapratu, ka tas būs tas, ko darīšu nākamo gadu.

Un te nu es esmu! Piepildu savu sapni un gaidu jūs ciemos :)

Turpmākajos ierakstos pastāstīšu ko vairāk par savu jauno ģimeni, māju, bērniem un ikdienas gaitām. Piedzīvojumu netrūkst.

P.S. Diemžēl bilžu nav, jo 5dien mani forši apzaga, bet par to jau vēlāk :)

Svešu lietu maģija

:)

Kā jau pēc ievērojama pasākuma pienākas, jāraksta revjū. Tas ir – atskats notikušajā. Un, kad es skatos atpakaļ, mani pārņem sajūtas ar + zīmi.

Šis bija pirmais tirdziņš, kurā jebkad esmu piedalījusies pārdevējas statusā, un jāatzīst, ka tas bija gluži citādi, tomēr ne mazāk aizraujoši, kā būt mantu/lietu/lupatu medniecei. Tāpat kā iepirkšanās, kas liek aizmirst, kur esmu atstājusi savu racionālo galvu, arī pārdošana, bija īsts emociju virpulis. Milzu azarts, piedāvājot un reklamējot savu preci, mijās ar lieliem priekiem, kad kāds kaut ko patiešām arī nopirka un nelielu trauksmi, kad desmit minūtes neviens pie mūsu galdiņa nebija pienācis. Tam visam pa vidu tādu dīvainu un laikam jau pilnīgi normālu labsajūtu sagādāja katrs krājkasē krītošais santīms un lats.

Andelēties patīk man

Man šķiet, ka mums gāja nudien labi. Pārdomājot notikušo, secinu, ka bija pāris lietu, kas sekmēja veiksmīgu pārdošanu. Piemēram:

  • Lai potenciālie pircēji mūs uzreiz ievērotu, pie sava stendiņa bijām piekarinājušas pušķi ar baloniem. Jāatzīst, ka tas bija stratēģiski ļoti labs gājiens – ikviens nezinātājs ātri vien varēja mūs atrast.
  • Par vēl lielāku veiksmes atslēgu izvērtās līdzi paņemtais spogulis. Un tas Andelē nudien bija retums. Beigu beigās mūsu spogulis iekaroja arī visu apkārtējo stendiņu simpātijas un tika plaši izmantots visā tuvākajā apkaimē.
  • Tāpat novērojām, ka vislabāk izpērk lietas, kas novietotas pircēja acu priekšā. Jostas, kas karājās uz pakaramā stenda malā ,netika ievērotas, līdz mēs tās pārvietojām tuvāk galdam (dažas salikām arī uz galda). Tā pati opera arī par somām utt.
  • Veiksmīgi darbojās arī mutiskā reklāma – redzot, ka cilvēks uzkavējas pie mūsu stendiņa, uzreiz tika bliezti ārā teksti labākajās Centrāltirgus tradīcijās: “Visi auskariņi tikai 50 santīmu!”, “Tikai šodien īsta zamšādas soma par latu piecdesmit” un “Tajā grozā viss par 0.50 Ls!”. Smejies vai raudi, bet tas iedarbojās :)
  • Ņemot vērā, ka uz galda mantu ir tik daudz, ka acis žilbst, ir jāmēģina “noķert” pircēja skatiens un īstajā brīdī izmest pa kādai frāzei – vai nu izceļot, cik viena vai otra manta laba/lēta, vai arī sākot stāstīt, kur kura lieta cēlusies un kā te nonākusi.
  • Mūsu stratēģija “visu atdot par lētām naudiņām, lai tikai tiktu no mantām vaļā” atmaksājās par visiem 100%. Protams, pilnīgi visas mantas netika pārdotas, bet, redzot, ka pie mums ir lēti un labi, un štrunta svārki nemaksā sasodītus 25 Ls (joprojām nesaprotu šādu uzstādījumu), pircēju bija ka biezs un arī ienākumi ļoti pieklājīgi un iepriecinoši.
  • Katrā ziņā, galvenais ir būt smaidīgam, pretimnākošam (piedāvājot vēl zemākas cenas vai kādu nieciņu dāvanā) un vienkārši labā garastāvoklī.

Auskari un citi zvēri

Tātad kopējā bilance. Ko un cik mēs pārdevām:

  • 1 žakete
  • 2 mēteļi
  • 2 kleitas
  • 1 svārki
  • 2 jaciņas
  • 2 bikses
  • 1 džemperis
  • 7 krekliņi/blūzes
  • 3 kurpes
  • 2 grāmatas
  • 5 šalles/lakati
  • 6 somas
  • 5 jostas
  • 6 auskari
  • 5 brošas
  • 4 matu aksesuāri
  • 1 matu krāsa
  • 7  krelles/rokassprādzes
  • 1 saulesbrilles
  • 1 cimdi
  • 1 maks
  • 2 garās zeķes/getras
  • 1 kalendārs
  • 1 vannas bumbas

Medības

Ja nu gluži jāpasaka arī kaut kas negatīvs, tad varētu minēt sekojošo:

  • Kopumā pasākums bija diezgan nogurdinošs (prieks, ka bijām paņēmušas līdzi ķeblīšus)
  • Telpās bija maz gaisa
  • Visa tā mantu (ozolkoka galdu ieskaitot) stiepšana augšā un lejā uz/no trešā stāva bija tiešām nogurdinoša
  • Manuprāt, bija pārāk daudz dalībnieču

Svešu lietu maģija

Taču tik un tā pasākums bija brīnišķīgs un neaizmirstams. Priecēja arī blakus iekārtojušies cilvēki, kas bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Kā arī izdevās sev pašai nomedīt pāris mazu nieciņu. Tā teikt – piemiņai. Un, lai kā arī man gribētos piedalīties nākamajā Andelē, šaubos, ka līdz tam paspēšu neapdomīgi iepirkt desmitiem sev tomēr nevajadzīgu lietu, ko izlikt pārdošanai. Taču, iespējams, ka aptaujāt tuvākās draudzenes un no viņām iegūt kādas nevajadzīgas un foršas lietas varētu būt diezgan laba ideja. Tad jau redzēs. Jo āķis lūpā ir.

Kā es braucu Budapeštu lūkoties

Labrīt, skaistā pilsēta!

Kad pāris dienas jau pagājušas un tā brīža saasinātās izjūtas aizēno atkal jaunas emocijas, uz savu (mūsu) krāšņo piedzīvojumu jau iespējams paskatīties mazliet vēsāku skatienu. Kā beigās izsecināju un sapratu, vainīga pie šīs situācijas bija viena vienīga un konkrēta būtne – ziema. Un nevis lidosta, aviosabiedrības, tante, kas pie nozaudētās bagāžas lodziņa plivināja rokas bezpalīdzībā, vai kafejnīcas darbiniece, kas par vienu štrunta kafiju pratās noplēst piecas ādas. Nē, arī visi šie personāži bija pakļauti šim pašam faktoram. Ziema dara, ko tā grib. Un 17. decembra pēcpusdienā tā pavisam noteikti gribēja, lai koris paliek mājās, tā arī neredzējis Budapeštas ielas un koncertzāles.

RIX

1.diena

“Lidojums atcelts” – iedvesmojošs teikums, ko lasīt, kad, būdams ceļa jūtīs, esi tikko ieradies lidostā. Esam 37 cilvēki, un nākamās dienas vakarā visiem jādzied koncerts Budapeštā. Pirmajā mirklī šķiet, ka šis plāns ir krietni apdraudēts, taču jau pēc 4 stundu dirnēšanas lidostā uzzinām, ka tomēr lidosim. Daži šodien, daži nākamajā rītā.

2.diena

Mani jau pamazām pārņem dejavu sajūta. Atkal esmu lidostā, tās pašas sejas, tās pašas sarunas. Tikai šoreiz patiešām lidojam. Pa ceļam jāpietur Helsinkos, lai pārsēstos citā lidaparātā, kas arī veiksmīgi izdodas. Pareizāk – paši pārsēžamies ļoti veiksmīgi, taču visa bagāža (20 gab.) paliek kkur iepakaļ un Budapeštu tā arī nesasniedz. Jebkurā citā gadījumā tas, iespējams, nebūtu nekāds pasaules gals, taču šoreiz nozaudēto somu saturs ir pārāk svarīgs – korists bez tērpa un notīm ir, nu, korists bez tērpa un notīm. Ne pārāk glīts skats. Tomēr līdz pēdējam brīdim nezaudējam cerību, ka mantas tomēr atlidos ar nākamo reisu. Tas, protams, nenotiek.  Koncerts skaists un pacilājošs, bet skats jau pa rubli – desmit koristi skaisti sapucējušies , bet pārējie kā nu kurais – džinsos, strīpainos džemperos un citās ikdienas drēbēs. Un kājās visiem tik vien kā vienīgās zeķes (ar ielas zābakiem taču nekāpsi uz skatuves). Kolorīti, nudien. Bet, kā jau vienmēr, visam pāri stāv mūzika, un šādas ķibeles nespēj izsist no līdzsvara nevienu patiesu mūziķi. Dziedam kā eņģeļi, un publika ir sajūsmā. Rīt mājās.

3.diena

Sarunāts tikties viesnīcas foajē 4:30 rītā, lai dotos uz lidostu. Agrais reiss. Visi aizmiegojušies, daži nemaz arī neaizgājuši gulēt, bet visi tādi kā lustīgi – gribas mājās un šķiet, ka tas brīdis jau ir tik tuvu. Še tev! Varat tikai minēt, kas mūs sagaida lidostā – “flight cancelled”. Budapeštas lidosta pilna, cilvēki stāv garumgarās rindās, lai tiktu prom. Mums tas beigās prasīja 12 stundas, kuru laikā paspējām gan izgulēties uz lidostas viesmīlīgās grīdas, gan iztērēt prāvu piķi vienīgajā kafejnīcā, gan saskumt, gan sasmieties. Emociju spektrs no A līdz Z. Rindā pie Lufthansas info biroja nostāvējām kopumā 9 stundas, līdz beidzot tikām pie runāšanas, un tad vēl 3 stundas, kamēr izdevās visus 20-cik tur cilvēkus sasēdināt citās lidmašīnās nākamajā dienā. Un katru reizi, kad kāds aizgāja prom no lodziņa, visa rinda iegavilējās un applaudēja. Interesanti, ka cilvēki visapkārt pārsvarā bija vairāk pozitīvi nekā negatīvi. Galu galā – ja nevari situāciju ietekmēt, nav vērts par to iespringt. Neticēdami, ka diena galā, devāmies uz viesnīcu, ko koncerta organizatori bija mums, nabadziņiem, sarūpējuši un pavadījām jauku vakaru, kārtīgi izsmejoties par dienas notikumiem.

4.diena

Mums, vienai mazai draugu čupiņai, paveicās – nākamajā dienā lidojām prom tikai vakara pusē, citi jau no rīta. Tas mums ļāva kaut mazliet izbaudīt skaisto pilsētu, izšurīt visus H&Mus un paklaiņot pa Budapeštas svētku tirdziņu. Skaista pilsēta, laipni cilvēki un metro. Ak, metro!Pat šeit tas ir. Šis brīvais laiks pilsētā bija kā savdabīgs atalgojums par visām mokām, ko bijām pārcietuši pēdējās dienās.

Pārsteidzošā kārtā neviens no mūsu lidojumiem tajā dienā netika atcelts un, tuvojoties pusnaktij, beidzot ielidojām Rīgā. Sen nebiju izjutusi tādu prieku, atgriežoties pilsētā.

Domājams, šis notikums nākamā gada fukšu balles nominācijās viennozīmīgi uzvarēs kategorijā “Gada ceļojums”. Viss labs, kas labi beidzas.

P.S. 28. decembrī beidzot saņēmām arī pazudušos čemodānus. Viss ir kārtībā.

P.P.S. Brauciet uz Budapeštu, tur ir skaisti.

Donavas krastos