Zaļā dzīve Vācijā

Zaļajam, vai vismaz zaļākam dzīvesveidam esmu pievērsusies salīdzinoši nesen, varbūt kādus pāris gadus. Pirmo reizi par to sāku aizdomāties, kad gadu dzīvoju Hamburgā, tas bija 2011. gadā. Strādājot par Au-Pair, dzīvoju turīgā četru bērnu ģimenē un ik dienu pavadīju ciešā kontaktā ar viņiem, neviļus pat pārņemot dažādus ieradumus un sākot darīt lietas tā, kā tās dara viņi. Vērojot, kādas zaļās izvēles viņi izdara savā ikdienā, sāku vairāk interesēties par šiem jautājumiem un sapratu, ka arī es tā vēlos dzīvot.

Pārtika

Bioloģiskā pārtika Vācijā ir salīdzinoši dārgāka kā Latvijā, taču manā ģimenē tika lietoti tikai tādi produkti. “Hausfrau” jeb saimniecības vadītāja katru otrdienu devās uz netālo tirdziņu, kur par kosmiskām naudām iegādājās lielāko daļu produktu visai nedēļai – dārzeņus, augļus, sierus, gaļu un daudz ko citu. Nākamā pietura viņas maršrutā bija “Alnatura” veikals, kurā arī tirgo bioloģiskos produktus – makaronus, mērces, piena produktus, sausās brokastis un tā tālāk. Tā bija viņu ikdiena un citas alternatīvas nemaz netika izskatītas. Arī visi bērnu našķi bija bioloģiskas izcelsmes.

Tāpat saimniecības vadītāja arī izplānoja visas ēdienreizes nākamajai nedēļai un konkrēti zināja, kas un cik daudz ir jānopērk. Manuprāt, arī tas ir veids, kā dzīvot zaļāk, pēc iespējas samazinot izsviesto produktu daudzumu, kuri neviļus rodas ikvienā ledusskapī, jo vienkārši izbeidzas derīguma termiņš. Plānojot uz priekšu, šāda veida atkritumu ir krietni mazāk, un gandriz viss, kas tiek nopirkts, tiek arī apēsts.

Atkritumu šķirošana

Neatņemama ikdienas sastāvdaļa manā vācu ģimenē bija arī atkritumu šķirošana. Bērni to apgūst jau no pirmajām dienām un bez jautāšanas zina, kurā nodalījumā jāliek kuri atkritumi – atsevišķi plastmasa, papīrs, bioloģiskie atkritumi un stikls. Protams, arī atkritumu savākšana un šķirošana šeit ir atstrādāta līdz pilnībai. Pie katras privātmājas ir trīs dažādi konteineri, kurus noteiktās dienās iztukšo. Stikla un plastmasas pudeles var nodot gandrīz ikvienā veikalā, speciāli ierīkotā automātā, atpakaļ saņemot par taru samaksāto naudu. Un to tur neviens nedara tādēļ, lai saņemtu atpakaļ savus centus, bet gan tādēļ, ka citādāk nemaz nevar. Tas ir paradums, kurš apziņā iesēdies tik dziļi, ka ir pilnīgi pašsaprotams. Tādēļ arī uz ielām tukšas pudeles nemētājas, un atkritumus šķirot ir viegli un ērti. Nav jākrāmē melnie maisi mašīnā un jāapbrauc puse Rīgas, lai atrastu šķirošanas konteinerus. Tādi ir visapkārt, viegli sasniedzami, un rosina iedzīvotājus šķirot atkritumus.

Velo kultūra

Būt “zaļam” nozīmē arī izvēlēties pārvietošanās līdzekli, kas atstāj iespējami mazu ietekmi uz apkārtējo vidi. Lai arī manai vācu ģimenei ar četriem bērniem pieder lielais VW buss, gada laikā, ko tur pavadīju, tas tika izmantots laikam tikai divas vai trīs reizes. Galvenais ģimenes pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Ar to no rīta uz darbu dodas gan abi vecāki (juriste un augsta līmeņa vadītājs), gan uz skolu un dārziņu minas trīs vecākie bērni un aukle. Nepilnu gadu vecais zīdainis tiek vests velo sēdeklītī. Arī aptuveni 60 gadus vecā saimniecības vadītāja iepirkties dodas ar riteni. Šķērslis nav ne lietus, ne sniegs, ne ledus. Es Hamburgā ar velosipēdu braucu cauru gadu, ziemas laikā pat līdz -14 grādu salam. Protams, šādu modeli dzīvē realizēt palīdz izcili sakārtotā velo infrastruktūra un arī gadiem izkoptā savstarpējā ceļu satiksmes dalībnieku kultūra. Velosipēdists ir tikpat vērā ņemams satiksmes dalībnieks, kā autovadītājs. Neviens nevienam virsū nebrauc, izdarot pagriezienu, autovadītāji vienmēr palaiž velosipēdistus, pa velo joslām gājēji nepārvietojas. Un velojoslas Hamburgā ir gandrīz katrā ielā – lielākoties uz braucamās daļas, dažviet arī uz ietvēm. Visgrūtāk bija pierast pie tā, ka ir droši atstāt pieslēgtu velosipēdu jebkurā vietā pilsētā – pie stacijas, veikala, parka malā. Pat groziņu ar nelieliem iepirkumiem varēja droši atstāt uz bagažnieka, nebaidoties, ka to kāds nozags, kamēr ieiešu citā veikalā. Tā ir sajūta, kura, Rīgā braucot ar velosipēdu, man ļoti pietrūkst. Šeit man vienmēr ir bail, ka tikšu apzagta.

Resursu taupīšana

Par dabas resursu taupīšanu tika domāts arī daudzos ikdienas aspektos – mājā dega tikai elektroenerģiju taupošās spuldzes, trauki tika mazgāti mašīnā, kas patērē mazāk ūdeni, nekā darot to ar rokām. Bērni vienmēr tika mācīti lieki nešķērdēties ar ūdeni, gāzētu ūdeni nevis pirka pudelēs, bet gatavoja paši speciālā aparātā, un tamlīdzīgi.

Vācu ģimenes piemērs ir atstājis lielu ietekmi uz mani, un daudzas no šīm lietām tagad īstenoju arī savā dzīvē. Vissvarīgākā no tām – pāreja uz bioloģiski ražotu pārtiku. Par to, kur tādu iegādāties, kā atpazīt un cik tas maksā, pastāstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem.

Advertisements

Dzīve Oslo

Vietējā puķu bode

Drīz būs pagājušas jau divas nedēļas, kopš dzīvoju Oslo. Jāatzīst – nudien ne tā sliktākā vieta, kur būt. Pieturoties pie man mīļās struktūras, ieskicēšu lielos vilcienos – kas un kā.

Pilsēta

Jāatzīst, ka pagaidām esmu mazliet iepazinusi tikai rajonus, kur dzīvoju (Grünerløkka) un strādāju (Majorstuen). Vietā, kur es dzīvoju, apmetušies pārsvarā jauni cilvēki. Šeit ir daudz bāru, ēstuvju, neatkarīgo dizaina veikalu, antikvariātu un humpalu bodīšu. Atmosfēra ir mākslinieciska, pat bohēmiska, un, klīstot pa Grünerløkka, iespējams iemaldīties apburošos jauno dizaineru veikaliņos, pēkšņi attapties zaļā parciņā, vai tikt ierautam kārtējā ielu svētku virpulī. Mani šī vieta apbur. Vieta, kur strādāju, ir citāda. Tas ir izsmalcināts, bet kluss dzīvojamo māju rajons. Šeit atrodas arī ekskluzīvākie un smalkākie Oslo veikali.  Ēkas tādas kā Barona vai Brīvības ielā, visapkārt izkaisīti dažādi pārtikas veikali, bērnu spēļu laukumi, tankštelles, restorāni un bērnudārzi. Šis ir arī nozīmīgs satiksmes mezgls Oslo, kur satiekas visas metro līnijas, trīs tramvaja un pieci autobusa maršruti. Majorstuen atrodas kalnā, tādēļ, lai tur nokļūt ar riteni, pedāļi jāmin diezgan sirsnīgi.

Bodītes

Vietējie krodziņi

Kafejnīcas

Beķereja

Vietējais humpalnieks

Krāmu bode

Mans mīļākais veikals

Lietotu mantu veikals, kurā lēti var dabūt visu, sākot no traukiem un beidzot ar mēbelēm

Transports

Transporta sistēma Oslo ir ļoti attīstīta un pārklāj pilsētu diezgan blīvi, izplešoties lielā rādiusā. Pabraucot ar metro 15 minūtes, jau attopies gandrīz vai laukos, vai Mežaparkam un Mārupei līdzīgos privātmāju rajonos. Oslo iespējams pārvietoties ar tramvaju, metro, autobusu, kuģīšiem vai pilsētas velosipēdiem. Taču tas ir patiešām dārgi. Viena biļete, kas derīga līdz stundai vienā zonā, ceļojot vienā virzienā, maksā 30 NOK (2.86 Ls), dienas biļete – 75 NOK (7.17 Ls), 7 dienu biļete – 220 NOK (20.98 Ls), mēneša biļete  – 620 NOK (59.27 Ls), bet gada biļete 6200 NOK (592, 76 Ls). Cipari kļūst daudz lielāki, ja nepiecišama biļete divām, trim un vairāk zonām. Taču ir atlaides studentiem, skolēniem un pensionāriem.

Velo

Kā jau katrā modernā pilsētā, arī Oslo ir tā saucamie pilsētas riteņi (Oslo Bysykkel). Samaksā deviņus latus gadā, saņem plastikāta identifikācijas kartīti pa pastu un brauc laimīgs! Oslo kopumā ir vairāk kā 100 velo staciju, katrā pa 15-20 velosipēdiem. Sistēma pavisam vienkārša – nopīkstini kartiņu, ņemt to riteni, kura numurs tiek parādīts displejā, un minies! Vienu velosipēdu var izmantot līdz pat 3 stundām, tad tas jānoliek kādā stacijā, un var ņemt nākamo. Sīkāk par šo iespēju lasi šeit.

Pilsētas velosipēdi

Cilvēki

Oslo ir ārkārtīgi krāsaina pilsēta vārda burtiskā nozīmē. Esmu mazliet paceļojusi pa pasauli, un šajā ziņā mani šķietami vairs nekas nevarētu pārsteigt, bet tomēr imigrantu un iebraucēju koncentrācija šajā pilsētā ir ļoti liela, un viņu klātbūtne – uzkrītoša. Sievietes lakatos ar trīs bērniem pie rokas un ceturto ratos pārpildītos autobusos un veikalos šeit ir normāla parādība. Pilsētas pazīstamākais imigrantu rajons ir Grønland, un tas atrodas netālu no centrālās stacijas. Reiz nejauši tur iemaldījos un sev nosolījos vairs šādos piedzīvojumos neielaisties. Iespējams, dienas laikā tur vēl iespējams aši izskriet cauri, bet vakara stundās es gan neriskētu. Ieliņas pilnas austrumu pārtikas veikalu, afrikāņu frizētavu, turku kebabnīcu un indiešu šūšanas darbnīcu. Bet pats interesantākais – ielās nemana sieviešu, un visapkārt tumsnējas sejas. Salīdzinājums ar balto zvirbuli šeit būtu īsti vietā. Tieši tā arī es, baltajiem svārkiem plandot, reiz izspurdzu tur cauri. Skatieni, ar kuriem tiku pavadīta, nebija no tiem patīkamākajiem.

Norvēģi ir ārkārtīgi izskatīgi. Ejot pa ielu, nākas nemitīgi sajūsmā noelsties, cik gan skaisti cilvēki šeit dzīvo! Ja saka, ka Rīgā dzīvo visdaiļākās meitenes, es teiktu, ka Oslo var sastapt vispievilcīgākos vīriešus. Vaibsti, ziemeļnieciskā skandināvu stila izjūta, gaišie mati, garie un staltie augumi – prieks skatīties. Protams, arī ļoti daudz skaistu meiteņu. Jā, man patīk norvēģi. Jāpiemin arī, ka praktiski visi šeit runā ļoti labā angļu valodā, kas vismaz sākumā man ļoti atvieglo komunikāciju. Kādā mēbeļu tirgotavā sastapu arī jaunu pārdevēju, kas ar mani brīvi sarunājās vāciski.

Dīvainības

Jau pirmajās pāris nedēļās esmu novērojusi pāris lietu, kuras gribētos dēvēt par norvēģu dīvainībām. Pirmkārt – dzīvokļos (nevispārināšu, bet, cik esmu redzējusi) nav griestu lampu. Tā vietā griestu līmenī vairākās vietās atrodami kontakti, kuros nepieciešamības gadījumā var iespraust apgaismes ķermeni un tad kādā neizskaidrojamā veidā to piekārt pie āķa griestu vidū (kura tur, protams, nav). Viņiem laikam patīk stāvlampas.

Otra lieta – iet pa ielu skaista meitene, glīti apģērbusies, bet kājās – kas? BOTAS! Un es šeit domāju kārtīgas sporta botas, kas domātas skriešanai vai aerobikai. Mode? Personīgā stila izjūta? Nezinu. Bet dīvaini. Tāpat daudzi staigā apkārt arī pilnā ekipējumā  – jaunākajā Nike sporta tērpā. Kaut kur lasīju, ka Oslo 7 no 10 cilvēkiem regulāri apmeklējot sporta zāli. Acīmredzot, viņi baidās savus plikumus rādīt publiskajās sporta kluba ģērbtuvēs, un to dara mājās. Saģērbjas, dodas pasvīst un atgriežas mājās tai pašā tērpā. Tas būtu vienīgais izskaidrojums.

Tas laikam nav nekas neparasts, bet norvēģi mīl Ikea. Bezmaksas busiņš tevi 20 reižu dienā gatavs aizvest līdz pasaules lielākajam IKEA, kas, protams, atrodas Oslo. Jo norvēģi vienkārši mīl Ikea!

Veikali

Es katru vakaru raudu spilvenā. Jo Oslo nav normālu veikalu. Labi, iespējams, ir, bet neesmu tos vēl atklājusi. Kādēļ jāraud? Jo šeit ir ļoti daudz dažādu ķēžu pārtikas veikalu, bet tie ir salīdzinoši mazi (Maxima ar vienu X?). Izmēram nav nozīmes, bet piedāvājums ir tik trūcīgs, ka vienmēr ar sāpošu sirdi pērku plastmasīgos tomātus un vienus no 3 dažādu veidu rīsiem. Vācija laikam mani izlutinājusi – liela izvēle, vienmēr svaigi produkti, labas cenas. Šeit, ņemot vērā, cik viss ir dārgs, iepirkšanās mani saērcina. Jo, ja jau man jāmaksā 3 lati par šokolādes tāfelīti vai 6 lati par puskilogramu siera, es gribu, lai man ir iespēja IZVĒLĒTIES! Nevis vienu no diviem, bet divus no piecpadsmit. Ja atradīšu tādu veikalu, ziņošu. Turklāt – neceriet, ka varēsiet nopirkt jau pierastos un iemīļotos produktus – M&M’s vai Domino cepumus. Šeit visam ir norvēģu versija – tie paši zemesrieksti krāsainās šokolādes glazūrās, pat līdzīgā iepakojumā, bet ne īstie. Un tā ir ar ļoti daudzām lietām. Nesaku, ka šie produkti ir sliktāki, bet jau atkal – es gribu, lai man ir iespēja izvēlēties. Vai jau minēju, ka pilnīgi visa informācija uz produktu iepakojumiem ir tikai skandināvu valodās? Un iemīļotākais viņiem ir 0.5 % piens? Par alkohola pieejamību, cenām un alus garšu nerunāsim.

Alkoholu var nopirkt tikai šādos atsevišķos veikalos ar ierobežotu darba laiku

Cenas

Domāju, ka kādu dienu uzcepšu izsmeļošu rakstu par šo tēmu. Tikmēr tīri vispārīgi jāsaka, ka šeit viss ir ārkārtīgi dārgs un pie tā ir ļoti grūti pierast. Un veikalā ir žēl kaut ko pirkt nevis tādēļ, ka nevarētu atļauties, bet vienkārši visu laiku šķiet, ka 10x pārmaksāju. Bet gan jau, ka šī sajūta pāries. Tas tā tīri psiholoģiski laikam.

Neticami izdevīgs piedāvājums – 2 Pepsi tikai par 4 Ls!

Grillēšana

Tas ir atsevišķs stāsts. Svarīga norvēģa dzīves sastāvdaļa un viņa būtību  raksturojošs elements ir grillēšanas kultūra. Un tā lielā mērā saistīta arī ar norvēģa    patiku būt ārā, zaļumos, parkos un dabā kopumā. Saulains un silts laiks tiek izmatots ar pilnu krūti, un šādās dienās parki pildās cilvēkiem, un viņi grillē. Pledi, piknika grozi, desas un gaļas, grills un laiskums – ideāla sestdiena kopā ar draugiem. Pie daudzām zaļajām zonām ir speciāli konteineri izlietoto vienreizējo grillu un ogļu izmešanai.

Norvēģi laiskojas

Laikapstākļi

Pagaidām laiciņš šeit līdzīgs kā Hamburgā – brīžiem saule, brīžiem lietus. Diezgan mainīgs pat vienas dienas ietvaros. Bet diezgan silts. Šo ierakstu šobrīd tapinu, peldkostīmā sēdēdama uz sava balkona un sauļodamās. Redzēsim, ko nesīs rudens un ziema.

Ja kāds šo izlasīja līdz galam, esmu priecīga. Apsveru iespēju turpmāk savus ierakstus dalīt divās daļās. Kā jums šķiet?