Oslo Modernās mākslas muzejs

29. septembrī Oslo tika atvērts “Astrup Fearnley” modernās mākslas muzejs. Tas atrodas ļoti skaistā un gleznainā vietā pie paša ūdens, ar skatu uz tuvākajām salām. Brīvdienās vēlējāmies to beidzot apskatīt, taču, jau tuvojoties muzejam, tapa skaidrs, ka esam bijuši mazliet pārsteidzīgi, par apmeklējuma dienu izvēloties sestdienu, kad visur mudž tūristu pūļi un visi galvenie apskates objekti ir cilvēku pārpludināti. Pa promenādi, kas ved uz muzeju, strīpām vien devās visdažādākie cilvēki – runīgi vācu opīši, jaunieši izpūrušiem matiem, ģimenes ar bērniem un vēl simtiem citu indivīdu. Diezgan raiba publika, jāatzīst. Grūti iedomāties, ka Rīgā uz kādu jaunu muzeju veltos šādas masas. Viss beidzās ar to, ka muzeju apmeklēja tikai mana draudzene, jo bija atbraukusi uz pāris dienām un vēlējās redzēt pēc iespējas vairāk mākslas, bet mēs ar Kasparu nolēmām to apmeklēt citreiz kādā darba dienā.

Ēka, kurā atrodas muzejs, ir tikko uzcelta, ārkārtīgi iespaidīga un skaista. Arhitektūra tik pārdomāta, ka organiski iekļaujas apkārtējā vidē un saplūst ar to. Lūk, mūsu iespaidi.

Tuvojamies. Tālumā jau redzams muzeja smailais jumts.

Promenāde, kas vijas gar ūdeni, ir pilna dažādu restorānu, saldējuma būdu un soliņu. Laba vieta laiskai sestdienas pastaigai, ja vien jūs nebaida tūristu masas.

Biju domājusi, ka oktobrī Oslo jau atgādina Antarktīdu, bet kļūdījos. Meitenes blūzītēs uz kāpnēm lasa grāmatas.

Ja dzīvo pie ūdens, vari pie mājām piebraukt arī sava laivā.

Cilvēki bauda oktobra sauli.

Tuvojamies muzejam un saprotam, ka būs baigā spiešanās.

Modernās mākslas muzejs. Apbrīnojami, cik daudz cilvēkus tas interesē.

Pieaugušo biļete maksā 10 Ls, pensionāru – 8 Ls, studentu 6 Ls un bērniem līdz 18 gadu vecumam par brīvu.

Astrup Fearnley Museet

Viens no muzeja korpusiem.

Skats uz muzeja ieeju.

Jeff Koons – Triple Hulk Elvis III

Jeff Koons – Michael Jackson and Bubbles

Dan Colen – Don’t Judge a Book by its Cover (Another Country)

Damien Hirst – God Alone Knows

Jeff Koons – Wolfman (Close-Up)

Konfekšu sala ar mākslu fonā.

Diemžēl nekur nevarēju atrast darba autoru un nosaukumu.

Kails vīrietis kā māksla.

Manuprāt, diezgan izaicinošs mākslas darbs ar trim izbāztiem trušiem.

Muzeja daļas atdalītas ar stikla sienu, caur kuru paveras brīnišķīgs skats uz ūdeni.

Blakus muzejam atrodas arī vesela iela, pilna mākslas galeriju. Šeit bija izstādīti norvēģu mākslinieka Hariton Pushwagner darbi. Pāris būtu gribējies paņemt līdzi uz mājām, mūsu baltajām sienām tieši prasās kas tāds!

Oslo Opera

Vienmēr, kad pie mums atbrauc ciemiņi, arī paši arvien labāk iepazīstam pilsētu un atklājam jaunas un neparastas vietas Oslo. Šajā nedēļas nogalē, uzņemot pie sevis mīļu draudzeni no Hamburgas, apmeklējām daudz muzeju un citu apskates objektu. Laiks bija neizsakāmi skaists – zilas debesis, cik vien tālu var redzēt, un spoža saule, kas nu jau mazliet vēsajās oktobra dienās sildīja degunus.

Oslo Opera atrodas pilsētas centrā un katru dienu pulcē lielus tūristu pūļus. Ēka atklāta apmeklētājiem kopš 2008. gada un ir īsta modernās arhitektūras pērle. No ārpuses dekorēta ar marmora un granīta plāksnēm, tā izskatās  majestātiska un nesatricināma. Slīpās platformas iestiepjas ūdenī un rada iespaidu, ka ēka tikko iznirusi no ūdens dzīlēm. Esat kādreiz bijuši uz Operas jumta? Oslo tas ir iespējams! Ēka būvēta tā, lai cilvēki pa to varētu pastaigāties un izbaudīt lielisku skatu uz pilsētu, kalniem un ūdeni. Manuprāt, šī ir vieta, kas noteikti jāapmeklē, esot Oslo.

Šis tilts slejas pāri remontdarbu nomocītajai ielai, kas vijas blakus jaunajai Operai. Tas ir arī visdrošākais veids, kā nokļūt līdz tai.

Operā ir lielisks suvenīru veikaliņš, kurā var iegādāties arī pāris Elīnas Garančas ierakstu. Es tiku pie glītas pastkartes ar balerīnu. Kā arī eleganta kafejnīca ar āra terasi, kur nesteidzīgi iemalkot tasi kafijas ar skatu uz pilsētu.

Kādēļ es mīlu Hamburgu

Es mīlu Rīgu, jo tā ir mana dzimtā pilsēta, un tur viss ir tik pazīstams un mīļš. Es mīlu Londonu, jo tur man vienmēr ir sajūta, ka viss ir iespējams. Es mīlu Venēciju, jo vasarās tur ir tik ļoti karsti, un no tās skaistuma sprāgst acis ārā no pieres. Un es mīlu Čikāgu, jo to vienkārši nevar nemīlēt. Un Stambulu tik ļoti, jo man šķiet, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm tur esmu mājojusi. Tāpat es mīlu daudz citu pilsētu, kur kādreiz esmu bijusi, jo katrā ir kas īpašs un neatkārtojams, ko citur neatrast. Un katra pilsēta man liek justies citādāk. Un kopš pirmās dienas, kad šurp pārcēlos, es mīlu Hamburgu no visas sirds.

Cilvēka labākais draugs - velosipēds

VELO. Manuprāt, Hamburga tika radīta tikai tādēļ, lai cilvēki pa to varētu pārvietoties ar velosipēdiem! Nekur un nekad neesmu redzējusi tik velo draudzīgu pilsētu. Joprojām izmisīgi meklēju kādu ielu, kur nebūtu veloceliņa – tādu praktiski nav. Un turklāt tas ir droši! Auto vadītāji vienmēr pagaidīs, palaidīs, apdzīs ar pieklājīgu distanci un nekad neliks justies kā likumpārkāpējam, ja atļausies mēģināt iekļauties kopējā satiksmes straumē. Šeit cilvēkiem vispār kopumā ir daudz mazāk stresa. Izmainoties šaurā ielā, divi riteņbraucēji vai riteņbraucējs un kājāmgājējs sasmaidīsies un vēl atvainosies viens otram. Pateiks paldies. Lūk, to es saprotu. Un arī atstāt riteni kaut kur nav problēma – vai nu pieslēdz pie vienas no neskaitāmajām riteņu novietnēm, vai arī vienkārši saslēdz kopā aizmugurējo ratu ar rāmi. Atstāj kaut iepirkumu maisus savā groziņā – nevienam gar tiem ne silts, ne auksts. Protams, pieņemu, ka arī šeit riteņus zog, un, iespējams, ka labāk to neatstāt uz nedēļu pieslēgtu šaubīgā rajonā, nomaļā ielā. Visādi citādi – nekādu problēmu. Tieši tādēļ joprojām pārvietojos tikai ar velo un plānoju to darīt arī ziemā.

StadtRAD Hamburg

Šeit ir arī pilsētas divriteņi, kurus var izīrēt kādā no daudzajiem īres punktiem. Sistēma ir ļoti vienkārša, tikai jāpiereģistrē sava maksājumu karte internetā, vai īres automātā un aiziet! Pirmā braukšanas pusstunda ir par brīvu, un staciju ir tik daudz, ka tos neiespringstot var arī tik bieži samainīt, ja nepieciešams. Ar vienu reģistrētu karti iespējams paņemt maksimums divus velosipēdus, un arī nekāds gaidīšanas laiks starp velo nomaiņām nav nepieciešams. Arī, ja šī pusstunda tiek pārtērēta, šis prieks ir diezgan lēts – 3-8 centi minūtē, vai 12 eiro par 24h.

Cilvēki

CILVĒKI. Lai cik daudz stereotipu par vāciešiem jūs būtu dzirdējuši (un es neapstrīdu, ka daudzi no tiem arī atbilst patiesībai), kopumā šejieniešus es raksturotu kā ļoti kulturālus, pieklājīgus, izpalīdzīgus un atsaucīgus cilvēkus. Protams, tas attiecas tikai uz manu pazīstamo loku un pilsētas daļām, kur ikdienā apgrozos. Iespējams, tas daļēji ir tāpat kā ar amerikāņiem, kuri vienmēr smaida, bet neviens nezina, ko viņi patiesībā domā. Arī šeit pirmā saskarsme vienam ar otru vienmēr ir smaids, pieklājīga apvaicāšanās par to, kā klājas un draudzīga klačiņa. Tikai nekad nevar zināt, vai tā ir tikai pieklājība, vai patiesa interese. Bet tik un tā šāds saskarsmes veids ir ļoti pozitīvs un uzmundrinošs. Neviens tev īgni nekad neatbildēs, pat, ja pats jutīsies slikti. Šeit es jūtos droši, jo zinu, ka kāds vienmēr palīdzēs, nevis vienaldzīgi paies garām.

Kārtība vācu gaumē /Foto: OpaRolf via Pixelio/

KĀRTĪBA. Dīvaini, ka to saku tieši es, lielākā pasaules guļava, čamma un haosa mīle. Bet kārtība, kas valda šajā ģimenē, pilsētā un valstī kopumā, mani sajūsmina. Es tik daudz ko vēlos pārņemt un pēcāk realizēt savā ikdienā! Pirmkārt jau ikdienas ritmu – celties vienmēr vienā laikā (ar to es domāju – agri), vienmēr atrast laiku lēnām brokastīm (nevis izdzert 2 malkus kafijas un iestūķēt desmaizi aiz vaiga), saplānot savu dienu un pirkumus jau iepriekšējā vakarā (kas 10kārt mazina ikdienas stresu), ierasties vienmēr visur 5 minūtes ātrāk un laicīgi iet gulēt. Disciplīna un režīms tik ļoti uzlabo dzīves kvalitāti. Vēl tikai vajadzētu kādu aktīvāku sporta nodarbi piemeklēt. Arī pilsēta ir sakārtota un organizēta – ļoti daudz zaļās zonas, milzīgi un brīnišķīgi parki, tīras ielas un vienmēr iedzīvotājam draudzīga vide. Cilvēki ir atbildīgi, šķiro atkritumus un rūpējas par apkārtējo vidi. Ļoti daudzi brauc ar Smart automašīnām, par velo nemaz nerunājot. Kad šeit notiek īpaši kultūras pasākumi (piemēram, Teātru nakts, Zinību nakts vai Muzeju nakts), viss tiek noorganizēts tā, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas ērtāk un vienkāršāk visu apskatīt un visur izbraukāt. Tādēļ tiek norīkoti pat speciāli bezmaksas autobusi, kas kursē pa pasākuma maršrutu. Vidusmēra cilvēkam dzīve šeit ir sakārtota un paredzama, un tas rada miera un drošības sajūtu.

KULTŪRAS DZĪVE. Pārsteidzoši, cik daudz dažnedažādu pasākumu, koncertu un festivālu notiek šajā pilsētā. Hamburga piedāvā visu iespējamo – mūziklus, pasaules zvaigžņu koncertus, atrakciju parkus, izcilas izstādes, sinfoniskās un kamermūzikas koncertus, dažādus festivālus, teātru naktis, jaunāko kino, operas, jauniešu ballītes un salsas vakarus, spēj tik izvēlēties! Kaut kas notiek katru dienu, un daudz ko iespējams apmeklēt arī bez maksas. Šeit kūsā dzīvība! Un šeit nekad nav garlaicīgi.

Hamburgas sirds

KRĀMU TIRDZIŅI. Liela daļa manas mīlestības pieder tieši šiem krāmu tirdziņiem. Bet to jau jūs noteikti būsiet pamanījuši :) Un tik daudz, kā šeit Hamburgā, es nekur tos neesmu redzējusi. Bez blusu tirgiem Hamburgas seja būtu daudzkārt neinteresantāka. Tie piešķir šarmu, kas smaržo pēc sadzeltējušām mežģīnēm un sakaltušiem aizlaiku zābaku smēriem. Manuprāt, tiem piemīt kaut kāda maģiska vara – ievelk tevi iekšā un ne par kādu cenu nelaiž vaļā. Un pat nevajag neko pirkt, pašas dārgumu medības var būt tik aizraujošas! Maza vārdu apmaiņa ar pārdevēju, skatieni, īsi jociņi un trāpīgi komentāri no blakusstāvošajiem pircējiem, zibenīga reakcija, ieraugot ko pavisam neparastu, un maza pakaulēšanās par labāku cenu. Un tad tā lomu spēle, kad tu tēlo, ka iepatikusies lietiņa nav nemaz nekas īpašs, kaut patiesībā sirds lec pa muti ārā, cik ļoti gribas to dabūt. Bet tu savaldies un vēsā mierā nosvied uz galda 5 eiro, sakot, ka vairāk par to štruntu nemaksāsi – jā vai nē. Un viss notiek. Maģija un psiholoģijas paraugstunda. Burvīgi pavadīta diena!

Tāda ir mana Hamburga. Pagājuši tikai 3 mēneši, vēl tik daudz kā neatklāta. Es ceru, ka viņa mani vēl pārsteigs.

Mana Serbija

Iespēja doties uz Serbiju nāca pavisam negaidīti, kad jau bijām samierinājušies, ka diemžēl kolorītās serbu kāzas būs jālaiž gar degunu. Tā vietā izbaudījām visu, ko šī krāšņā kultūra un neatkārtojamie cilvēki spēj sniegt. Tās bija četras dienas, kurās jutāmies aprūpēti, lutināti un gaidīti ikkatrā vietā, kur vien parādījāmies. Viesmīlība pavisam noteikti ir serbu vizītkarte. Ceļojuma spilgtākie iespaidi dalāmi sekojošās grupās:

Cilvēki

Nezinu, vai mums kā īpaši paveicās, bet ceļojuma laikā sastaptie cilvēki bija vienmēr ļoti laipni, izpalīdzīgi, uzmanīgi un draudzīgi. Īpaši izteikti to varēja novērot apkalpojošajā sfērā – lai kurā vismazākajā restorānā vai ūķītī Tu ieietu, pretī vienmēr ir laipnas un smaidīgas sejas.  Interesanti, ka daudzviet viesmīļu vidējais vecums ir ap 40 gadiem, kas, salīdzinot ar Latviju, varētu šķist mazliet neierasti, taču viņi savu darbu dara vienkārši izcili, liekot tev justies kā mazam princītim.

Tikpat pretimnākošu attieksmi sajutām arī no taksometru vadītājiem, kas savā darbā arīdzan ir ļoti korekti un nemēģina tevi kā tūristu apšmaukt par n latiem.

Serbu sievietes ir ļoti skaistas, kaut arī latviešu gaumei, iespējams, pārāk ārišķīgas un krāšņas. Kārtīgs vakara grims  rīta agrumā pilsētas ielās ir normāla parādība tāpat kā 15 cm augsti kurpju papēži neatkarīgi no laika apstākļiem, vietas un laika.

Cenas

Nevar teikt, ka Serbijā viss bija ļoti lēti un pārdevēji mantas meta pakaļ, taču pāris lietu patiešām izbrīnīja. Piemēram, iekāpšana taksometrā maksā vidēji 30 dināru, kas ir apmēram 20 santīmu. Tikpat maksā arī viens kilometrs ceļa. Rīgas mērogos man brauciens no Mēbeļu nama līdz centram maksātu apmēram 1.50 Ls.

Tikpat šokējoša bija arī maksa par stāvvietu – 30 dināri stundā! Tieši tā, kā normālā valstī ar attiecīgu cilvēku vidējo ieņēmumu līmeni tam vajadzētu būt. Nevis divītis stundā, bāc!

Cenas apģērbu un pārtikas veikalos ir līdzīgas tam, ko redzam savā ikdienā, dažām precēm, iespējams, mazākas. Kopumā lielu atšķirību nemanīju. Pusdienas restorānā diviem vidēji izmaksāja ap 7-8 ls, bet liela picas šķēle+Pepsis smieklīgajā vietā ar nosaukumu “Pica Cut” maksāja tikai 140 dināru (94 santīmus).


Kultūra

Serbi ļoti daudz smēķē un tas noteikti lielā mērā saistīts ar tabakas cenām (~ 0.70 Ls par paciņu) un pārsteidzošo faktu, ka smēķēt atļauts praktiski ikvienā publiskā vietā – viesnīcā, veikalā, restorānā, bārā, jebkur. Tajā pašā laikā arī ventilācijas sistēmas visās šajās vietās darbojas nevainojami un nav gluži tā, ka jāsēž dūmu mutulī, kur cirvi var pakārt.

Pasūtot kafiju Serbijā, neaizmirstiet piemetināt, ka vēlaties to “long”, ja vien nevēlaties vienmēr dzert mazu espresso, jo šeit “black coffee” nozīmē tieši to.

Serbi ir lieli dziedātāji un tikpat lieli dejotāji. Kāzās, kurās piedalījāmies, uzstājās viena no populārākajām serbu folk mūzikas grupām, kā arī apmēram 50 gadu vecs dziedonis, kas, kā izteicās mūsu serbu draugi, ir ārkārtīgi populārs jau 25 gadus un principā ir mūsu Raimonda Paula ekvivalents.  Tā nu kāzas pagāja īstā dziesmu un deju virpulī, kur draudzīgās serbu sejas pauda īstu apmierinātību ar dzīvi.

Jāuzslavē arī serbu virtuve – gatavot viņi pavisam noteikti prot. Izdevās  nobaudīt arī nacionālo desu kulanu, kas gatavota no liesas cūkgaļas, pievienojot diezgan daudz sarkanās paprikas, kas piedod tai asu un piparotu garšu. Arī kāzās gastranomiskās izvirtības sita augstu vilni – katram no 250 viesiem bija paredzēts 1.9 kg ēdiena visā svinību laikā. Man nez kādēļ šķiet, ka bija krietni vairāk. Milzu uzkodu šķīvis ar dažādām gaļām, tad zupa, tad otrais ēdiens ar trīs veidu gaļām un salātu bļodu atsevišķi, pēc tam vēl kopējās gaļas uzkodas un tortes. Jā, par tortēm atsevišķs stāsts no sērijas – kad jau, tad jau. Serbs jau nebūs nekāds skopulis – ja viņš to var atļauties, viņš ciemiņus uzcienās nevis ar vienu, bet, piemēram, 15 dažādām tortēm. Tas bija nudien iespaidīgi. Centāmies nogaršot pa drusciņai no katras, bet secinājām, ka tomēr neesam bezizmēra.

Kopumā ceļojuma iespaidi bija patiešām spilgti, un laikam neatteiktos tur padzīvot kādu laiciņu. Te arī ieskatam dažas bildes: