Brauciens uz Sognsvann ezeru

Pie ezera

Kādā no iepriekšējām nedēļas nogalēm nolēmām, ka mums jāapskata izslavētais Sognsvann ezers, kas atrodas vienā no metro galapunktiem un tādēļ ir viegli sasniedzams. Tādēļ nopirkām vienreizējo grillu (bez tā brīvdienās nu nekur), pudeli vīna, desiņas, un aiziet!

Sākot ceļojumu no centrālās stacijas, ceļā pavadījām aptuveni 20 minūtes. Izkāpjot no metro, vēl tikai mazs gabaliņš jāpaiet kājām, kad jau esam pie paša ezera. Apkārt skraida bērni, rej suņi, un valda brīvdienu noskaņojums. Cilvēki sasēduši ezera malā zalītē vai uz akmeņiem – cep desiņas, spēlē ģitāru un pļāpā. Redzam jaunlaulātos, kuri taisa mazu fotosesiju pie ezera. Garām zib skrējēju kājas, daudzi speciāli atbraukuši šurp, lai izmestu pāris loku apkārt ezeram.

Gluži neticami, kā tik skaista un mežonīga vieta var atrasties tik tuvu pilsētas centram. Ir sajūta, ka esam kilometriem tālu. Pat gaiss šeit ir cits. Vējš skrien cauri koku lapotnēm aizelsies, un viss smaržo tik dzīvi! Kailām pēdām iemēģinām arī ūdeni, kaut gan par tā temperatūru jau netieši liecina tas, ka ūdenī ir tieši viens cilvēks, bet krastā piecdesmit. Jā, auksts. Bet tīrs un spirgts.

Pikniks pie ezera

Pēc mazas cīņas ar grillu, kurš ne par ko negrib kārtīgi iekurties, tomēr tiekam pie karstām desiņām un izbaudām savu pikniku ezera krastā. Ir prieks būt dabā un vienkārši ieelpot svaigo meža gaisu. Nolemjam izmest arī loku apkārt ezeram. Mums garām traucas skrējēji – ātrie, lēnie, vientuļnieki un draudzenītes, daži ar suņiem, citi ar austiņām un pulsa mērītājiem. Ar velosipēdu braukt pa ceļu, kas vijas gar ezera krastu, ir aizliegts. Ezers ir patiešām skaists, tā gribētos tajā nopeldēties. Bet izskatās, ka būs vien jāgaida nākamā vasara. Sognsvann ezers esot populārs atpūtas galamērķis arī ziemā. Šeit var nodarboties ar distanču slēpošanu, slidot vai nodoties zemledus makšķerēšanai. Domājams, ka, tuvojoties ziemai, nopietnāk apsvērsim arī distanču slēpju iegādi.

Skats uz pretējo krastu

Sognsvann

Tā ezers izskatās ziemā. Bildi atradu šeit.

Mazai atkāpei. Redzot, cik skaista ir daba šeit, gribas redzēt arvien vairāk un vairāk. Dienā, kad bijām noīrējuši mašīnu, lai atvestu iegādātās mēbeles uz jauno dzīvokli, aizbraucām arī uz kādu mazu miestu netālu no Drammen. Un šis mazais izbrauciens tikai vēl vairāk stiprināja mūsu vēlmi, esot šeit, izmantot visas iespējas paceļot pa Norvēģiju. Varbūt, ka kaut kur aizbrauksim jau šajā nedēļas nogalē. Es noteikti par to uzrakstīšu.

Noslēdzot dienu, parādījās vēl viens skaists dabas brīnums

 

Advertisements

Mana Serbija

Iespēja doties uz Serbiju nāca pavisam negaidīti, kad jau bijām samierinājušies, ka diemžēl kolorītās serbu kāzas būs jālaiž gar degunu. Tā vietā izbaudījām visu, ko šī krāšņā kultūra un neatkārtojamie cilvēki spēj sniegt. Tās bija četras dienas, kurās jutāmies aprūpēti, lutināti un gaidīti ikkatrā vietā, kur vien parādījāmies. Viesmīlība pavisam noteikti ir serbu vizītkarte. Ceļojuma spilgtākie iespaidi dalāmi sekojošās grupās:

Cilvēki

Nezinu, vai mums kā īpaši paveicās, bet ceļojuma laikā sastaptie cilvēki bija vienmēr ļoti laipni, izpalīdzīgi, uzmanīgi un draudzīgi. Īpaši izteikti to varēja novērot apkalpojošajā sfērā – lai kurā vismazākajā restorānā vai ūķītī Tu ieietu, pretī vienmēr ir laipnas un smaidīgas sejas.  Interesanti, ka daudzviet viesmīļu vidējais vecums ir ap 40 gadiem, kas, salīdzinot ar Latviju, varētu šķist mazliet neierasti, taču viņi savu darbu dara vienkārši izcili, liekot tev justies kā mazam princītim.

Tikpat pretimnākošu attieksmi sajutām arī no taksometru vadītājiem, kas savā darbā arīdzan ir ļoti korekti un nemēģina tevi kā tūristu apšmaukt par n latiem.

Serbu sievietes ir ļoti skaistas, kaut arī latviešu gaumei, iespējams, pārāk ārišķīgas un krāšņas. Kārtīgs vakara grims  rīta agrumā pilsētas ielās ir normāla parādība tāpat kā 15 cm augsti kurpju papēži neatkarīgi no laika apstākļiem, vietas un laika.

Cenas

Nevar teikt, ka Serbijā viss bija ļoti lēti un pārdevēji mantas meta pakaļ, taču pāris lietu patiešām izbrīnīja. Piemēram, iekāpšana taksometrā maksā vidēji 30 dināru, kas ir apmēram 20 santīmu. Tikpat maksā arī viens kilometrs ceļa. Rīgas mērogos man brauciens no Mēbeļu nama līdz centram maksātu apmēram 1.50 Ls.

Tikpat šokējoša bija arī maksa par stāvvietu – 30 dināri stundā! Tieši tā, kā normālā valstī ar attiecīgu cilvēku vidējo ieņēmumu līmeni tam vajadzētu būt. Nevis divītis stundā, bāc!

Cenas apģērbu un pārtikas veikalos ir līdzīgas tam, ko redzam savā ikdienā, dažām precēm, iespējams, mazākas. Kopumā lielu atšķirību nemanīju. Pusdienas restorānā diviem vidēji izmaksāja ap 7-8 ls, bet liela picas šķēle+Pepsis smieklīgajā vietā ar nosaukumu “Pica Cut” maksāja tikai 140 dināru (94 santīmus).


Kultūra

Serbi ļoti daudz smēķē un tas noteikti lielā mērā saistīts ar tabakas cenām (~ 0.70 Ls par paciņu) un pārsteidzošo faktu, ka smēķēt atļauts praktiski ikvienā publiskā vietā – viesnīcā, veikalā, restorānā, bārā, jebkur. Tajā pašā laikā arī ventilācijas sistēmas visās šajās vietās darbojas nevainojami un nav gluži tā, ka jāsēž dūmu mutulī, kur cirvi var pakārt.

Pasūtot kafiju Serbijā, neaizmirstiet piemetināt, ka vēlaties to “long”, ja vien nevēlaties vienmēr dzert mazu espresso, jo šeit “black coffee” nozīmē tieši to.

Serbi ir lieli dziedātāji un tikpat lieli dejotāji. Kāzās, kurās piedalījāmies, uzstājās viena no populārākajām serbu folk mūzikas grupām, kā arī apmēram 50 gadu vecs dziedonis, kas, kā izteicās mūsu serbu draugi, ir ārkārtīgi populārs jau 25 gadus un principā ir mūsu Raimonda Paula ekvivalents.  Tā nu kāzas pagāja īstā dziesmu un deju virpulī, kur draudzīgās serbu sejas pauda īstu apmierinātību ar dzīvi.

Jāuzslavē arī serbu virtuve – gatavot viņi pavisam noteikti prot. Izdevās  nobaudīt arī nacionālo desu kulanu, kas gatavota no liesas cūkgaļas, pievienojot diezgan daudz sarkanās paprikas, kas piedod tai asu un piparotu garšu. Arī kāzās gastranomiskās izvirtības sita augstu vilni – katram no 250 viesiem bija paredzēts 1.9 kg ēdiena visā svinību laikā. Man nez kādēļ šķiet, ka bija krietni vairāk. Milzu uzkodu šķīvis ar dažādām gaļām, tad zupa, tad otrais ēdiens ar trīs veidu gaļām un salātu bļodu atsevišķi, pēc tam vēl kopējās gaļas uzkodas un tortes. Jā, par tortēm atsevišķs stāsts no sērijas – kad jau, tad jau. Serbs jau nebūs nekāds skopulis – ja viņš to var atļauties, viņš ciemiņus uzcienās nevis ar vienu, bet, piemēram, 15 dažādām tortēm. Tas bija nudien iespaidīgi. Centāmies nogaršot pa drusciņai no katras, bet secinājām, ka tomēr neesam bezizmēra.

Kopumā ceļojuma iespaidi bija patiešām spilgti, un laikam neatteiktos tur padzīvot kādu laiciņu. Te arī ieskatam dažas bildes: