Sylt

Pludmalē valda nesteidzīgi laiska atmosfēra

Atvadoties no vasaras, gribu jums pastāstīt par skaisto vācu salu Sylt. Galvenais secinājums pēc tās apmeklēšanas – nekad nebrauciet turp! Ja vien jums nav šausmīgi daudz liekas naudas. Bet, ja ir – brauciet! Sala ir skaista, mierīga, iedvesmojoša. Man tā vienmēr paliks mīļā atmiņā, jo šeit pavadīju savu atvadu nedēļas nogali kopā ar vācu ģimeni.

Uz salu no Hamburgas devāmies ar auto. Pa sauszemi aptuveni divas stundas līdz vietai, kur notiek brīnums. Un ar to es domāju neparasto un nekur citur neredzēto “auto vilcienu”, ko dēvē par “Sylt-Shuttle“. Salu ar sauszemi savieno garš, mākslīgi uzbērts dambis, bet uz tā nav ielu vai šosejas. Pāri var tikt, vienīgi izmantojot vilcienu. Vienkārši pasažieri (ņemot līdzi arī velosipēdu, ja vēlas) pārvietojas ar satiksmes vilcienu, kurš ātri un ērti uz salu nogādā pa taisno no Hamburgas (biļetes cena ap 20 eiro vai mazāk, ja brauc kopā vairāki cilvēki). Taču, ja vēlies uz salu līdzi ņemt arī savu auto, būs jāšķiras no 86 eiro un jāstāv dažkārt ļoti garās rindās, lai tiktu uz īpašā “auto vilciena”. Šis vilciens ir neparasts ar to, ka tas pārvadā tikai automašīnas ar pasažieriem tajās. Vilcienam ir divi stāvi – divas atklātas platformas. Pie uzbraukšanas automašīnas sastājas vairākās rindās ierašanās kārtībā. Kad atvestās mašīnas ir no vilciena nobraukušas, tiek dots zaļais signāls, un visi pamazām sabrauc uz platformām. Lielākās mašīnas un busiņi – augšā, mazākās – apakšā. Diemžēl nezinu precīzi, cik automašīnu saiet vienā šādā vilcienā (šķiet, ap 150). Uz platformām atrodas speciāli cilvēki, kas vēl liek automašīnām sabīdīties ciešāk, lai visiem pietiktu vietas. Šis vilciens atiet reizi pusstundā, arī pats pārbrauciens ilgst apmēram tikpat ilgi. Un tā nu tu sēdi savā vietā, lūkojies ārā pa logu, kamēr neparastais braucamrīks tevi pietuvina teiksmainajai salai. Un tad sīči dabū pasēdēt tētim klēpī un “pastūrēt”. Un garām skrien vēja ģeneratori, saules paneļi un nesaitāmas aitas. Un tētis stāsta par salu un dzīvi.

Uzbraucot uz “auto vilciena”

Sylt-Shuttle

Tādā garā desā divos stāvos automašīnas tiek pārvestas pāri 11.3 km garajam dambim uz salu

Pa ceļam redzmi ļoti daudzi vēja ģeneratori un saules paneļi

Šādi izskatās uzbērtais dambis, kas savieno salu ar sauszemi. Tālumā redzami vēja ģeneratori.

Šis vilciena maršruts esot visienesīgākais no visiem Deutsche Bahn maršrutiem valstī. Ilgst tikai pusstundu, bet biļetes ļoti dārgas. Tomēr daudzi brauc.

Sala ir kopumā 38 km gara, bet šaurākajā vietā tikai 320 m plata. Šī ir turīgu vācu tūristu ļoti iecienīta vieta. Kā stāstīja manas vācu ģimenes tēvs, tas skaitās ļoti prestiži, ja Tev pieder māja Sylt salā. Viņi savu esot iegādājušies kā kapitālieguldījumu, jo īpašumu cenas katru gadu ceļas par vidēji 15%.

Pludmalē

Sylt sala pamazām sarūk, tās krasti tiek izskaloti, un platība samazinās. Tādēļ tiek ieguldītas ļoti lielas summas, lai veidotu jaunus smilšu uzbērumus un pasargātu salu no Ziemeļu jūras zobiem, kas to grauž un grauž arvien mazāku.

Pludmales šajā salā izskatās gluži kā pie mums Latvijā – gara, gara strēķele baltu, mīkstu smilšu. Sylt pludmaļu kopējais garums ir aptuveni 40 km. Dienas biļete ieejai pludmalē maksā 3.50 eiro. Ja vēlies noīrēt arī smalko, strīpaino zvilni, nāksies šķirties no vēl sešiem eiro. Vietējie pērkot gada vai sezonas abonementus, bet mani tomēr šī maksas iekasēšana mulsināja.

Miers un vējš

Ziemeļu jūra

Gandrīz neviens neguļ pludmalē uz dvielīšiem, visi izvēlas zviļņus. Un tie patiesi labi pasargā no trakulīgā vēja!

Sala ir debešķīgi skaista, un pievelk ar savu nepieradināto dabu. Ir ļoti daudz aizsargājamu teritoriju un kāpu zonu, kur rodas iespaids, ka neviens vēl nav kāju spēris. Tai pašā laikā šo skaistumu baudīt mazliet traucē lielais vējš. Lai kur arī tu atrastos, vienmēr ir vējains. Un vienā brīdī tas tiešām nogurdina. Kādā no dienām devos ap 20 km garā izbraucienā pa salu ar riteni, un pusi no laika nācās cīnīties ne vien ar kalniem un lejām, bet visvairāk ar neiejūtīgo pretvēju. Tas nudien spēj sabojāt prieku par šādu izbraucienu.

Aizsargājamās teritorijas

Tūristu iecienītākās iepirkšanās un atpūtas vietas uz salas ir  Westerland, Kampen un Wenningsted. Westerland atrodas divas galvenās tūristu iepirkšanās ielas, daudzi restorāni un kafejnīcas, par suvenīru bodēm nemaz nerunājot. Pilsēta praktiski dzīvo no tūrisma vien. Uz katra stūra redzamas izkārtnes, kas piedāvā noīrēt māju, istabu vai telts vietu. Šeit vienmēr ir daudz cilvēku, un dzīvība kūsā. Blakus arī liela viesnīca ar SPA kompleksu. Kampen ir vairāk dzīvojamo māju rajons, bet arī šeit var smalki iepirkties, aiziet uz pastu un iznomāt velosipēdu. Tieši Kampen atvērti vissmalkākie zīmolu veikali – Gucci, Prada, Hermès  un tamlīdzīgi. Nebrīnos, ka tie šeit spēj pastāvēt, jo Sylt apmeklē praktiski tikai ļoti turīgi ļaudis, kuri arī labprāt šādos veikalos iepērkas. Manā izpratnē parastam tūristam te nav, ko meklēt. 

Galvenā tūristu iela

Vietējais salas cirks

Vācieši bauda atvaļinājumu

Atpūtnieku paradīze

Vēja dēļ sala ir arī iecienīta zēģelēšanas un sērfošanas vieta

Interesanta ir salas apbūve – tipiskās ēkas ar salmu jumtiem. Šādas mājas redzamas gandrīz visā salā un rada ļoti skaistu un saskaņotu iespaidu. Salmu jumti ir ne tikai dzīvojamām ēkām, bet arī veikaliem, kafejnīcām un citām iestādēm. Īpaši daudz šādu māju redzams Kampen. Esat kādreiz redzējuši karogu veikalu? Sylt tāds ir, jo ikviena vietējā svēts pienākums un goda lieta ir kādu no tiem uzvilkt savā pagalmā. Un nav nozīmes, vai tas ir valsts, kāds no piecdesmit dažādajiem salas karogiem, vai lupata ar galvaskausu – karogam būs būt! Un tos visi iegādājas kādā mazā specializētā veikaliņā, kura sortimentā starp 3000 dažādiem eksemplāriem esot arī ikvienas pasaules valsts karogs. Vienu savai jaunajai mājai iegādājās arī manas ģimenes tēvs. Un tas maksāja ne vairāk un ne mazāk kā 135 eiro. Kāpēc gan ne.

Tipiskās mājeles ar salmu jumtiem

Rūķu namiņš

Kampen

Viens no salas fenomeniem ir “Sansibar” restorāns, kas atrodas gandrīz jūras krastā. Tas ir dārgs un vienmēr pārbāzts. Bet blakus ir liels bērnu spēļu laukums, kura dēļ arī ģimenes laikam šurp brauc. Ēdiens ir garšīgs, bet cenas, manuprāt, nesamērīgas. Kafija par četri eiro un grillēta bute par 32 eiro. Vienreiz var, bet mazliet tāds kā skopuma krupis ir jānorij. Taču šeit vienmēr ir pilns. Tas skaitās ārkārtīgi smalki un stilīgi, ja esi šeit bijis. Un vissvarīgākais – nedrīkst aizmirst nopirkt uzlīmi ar restorāna nosaukumu un tās simbolu, diviem sakrustotiem zobeniem, par  pieciem eiro, ko uzlīmēt savai mašīnai uz pakaļas. Sak, lai visi redz, cik es kruts, ka braucu uz “Sansibar”! Nu, patiesībā diezgan smieklīgi. Bet tādi ir liels vairums cilvēku šeit – iespīlējušies smalkos, tumšzilos uzvalkos, kas vienu izmēru par mazu (jo tas taču modē, vai ne?), zelta Prada augstpapēdenēs un jaunākajās Givenchy saulenēs. Ar katru savas būtības šūnu cenšoties parādīt, cik turīgi un smalki viņi ir. Un pat tie daži velotūristi haki krāsas garajās biksēs un botās nespēj atšķaidīt šo manu iespaidu.

Ar “Sansibar” simboliku var iegādāties visu, sākot ar T-krekliem un beidzot ar vannas paklājiņiem

Sveicieni no Sylt

Advertisements

Māja

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Īsi raksturošu vietu, kurā dzīvoju, jo tā lielā mērā atspoguļo arī manu ģimeni un tās dzīvesveidu.

Viņi dzīvo labā un diezgan prestižā rajonā tuvu centram. Šeit visas mājas ir cieši viena otrai blakus, bet otrpus tām ir pagalmiņi, kas nodalīti ar sētām un dzīvžodziņiem. Mājai, kurā tagad dzīvoju arī es, ir 5 stāvi. Pirmajā atrodas mana dzīvojamā platība (plaša studio tipa istaba, kurā apvienota dzīvojamā zona, guļamzona un virtuves stūrītis), mana vannas istaba, priekšnams un garāža, kur stāv n-tie riteņi, jo šeit viss ir tik tuvu, ka tas ir visērtākais pārvietošanās līdzeklis. Otrajā stāvā ir virtuve, ēdamzāle un viesistaba. Trešajā stāvā – bērnu spēļu istaba, kurā, manuprāt, var atrast visas jebkad saražotās spēles un grāmatas :D, vannas istaba, veļas istaba un 2 puiku guļamistaba. Ceturtajā stāvā ir vecākā dēla istaba, klavieru istaba, vecāku guļamistaba, lielā vannas istaba un istaba-skapis. Bet piektajā stāvā ierīkota darba telpa, viesu guļamistaba, pirts un noliktavas tipa kambaris. Īsumā tas arī viss. Mājai cauri vijas kāpnes, un par kustību trūkumu nevar sūdzēties – kāpelēšana augšup un lejup ir ikdiena.

Nezinu, vai tā ir visās vācu ģimenēs, bet šajā atkritumu šķirošana ir ļoti svarīga ikdienas sastāvdaļa. Katra veida atkritumiem ir savs nodalījums un, dies pas, kāds kaut ko sajauks! Arī pudeles tiek krātas un cītīgi nodotas, jo par tām šeit var dabūt atpakaļ naudu – par stikla pudeli ap 20 centiem, par plastmasas – 9.

Mana ģimene piekopj ļoti veselīgu dzīvesveidu – visi ir reģistrēti vietējā sporta klubā (ieskaitot bērnus), kur mamma katru dienu iet peldēt uz atklāto baseinu (arī ziemā), tētis spēlē tenisu, bet mazie trenējas lauka hokejā vai tenisā. Nodarbības sīčiem ir katru dienu pēc bērnudārza vai skolas nodarbībām. Mazajiem puišeļiem ir tādas presītes, par kādu man tikai sapņot!

Eko tomāti par 9 eiro/kg. Toties vari sev salasīt, kurus vien vēlies.

Arī ēd viņi visu tikai eko/bio un iepērkas attiecīgajos veikalos. Tas ir ļoti dārgi, bet acīmredzot viņi to var atļauties. Tāpat eko-šmeko ir arī visi mazgājamie līdzekļi, ūdeņi un sulas. Domāju, ka īstu eko tomātu, tikko norautu no stāda, kas aug vecmāmiņas siltumnīcā, viņi mūžā nav redzējuši. Šeit tas viss ir vairāk statusa jautājums – vai tu vari atļauties tās lietas, vai nē. Manuprāt, pirkt tomātus par 9 € kilogramā vai sieru par 40 € tomēr ir neprāts..

Reiz es nomazgāju šeit savu dakšiņu un šķīvi zem tekoša ūdens, domāju – lai ātrāk un nav jāčakarējas. Jana man pieklājīgi norādīja, ka viņu mājās tāda ūdens šķērdēšana nav pieņemta – viss esot jāliek trauku mazgājamajā mašīnā, kura reizi dienā, vai arī retāk tiek arī iedarbināta. Ok, labi, labi…. Tagad, mazgājoties dušā, vienmēr domāju, nez, cik litrus es te tagad par velti aizlaižu pa reni :)

Lai spētu uzturēt kārtībā tik lielu platību, ģiemenei 3x nedēļā nāk palīgā Frau G., un 2x kāda filipīniešu meitene, kas iztīra visas istabas, izmazgā veļu, uztaisa ēst, palīdz ar iepirkumiem un vēl pieskata sīko beibībornu, ja neviena nav uz vietas.

Šeit vienmēr ir rosība, un nekad neviena telpa neizskatās sakārtota, jo vienmēr kaut kur mētājas bērnu mantas, pamperi, krāsainie zīmuļi vai spēļu mašīnas. Un tas viss rada ģimenisku un brīvu atmosfēru. Bērni ir pieklājīgi un zina, ka ir kaut kādi noteikumi, kuriem jāseko, bet tajā pašā laikā viņi nav ierobežoti un var brīvi izpausties. Mazā Laura var vārtīties pa grīdu visu dienu un bāzt mutē visādus štruntus, tā šeit nav problēma. Priecājos, ka šie vecāki neiespringst uz tādām lietām, kā netīras drēbes un piestaigāta istaba.

Šis rajons un vieta ir ideāla bērnu audzināšanai – 50 metru attālumā ir vietējais parks, 10 min attālumā skola, bērnudārzs un sporta klubs, tāpat arī veikali un viss pārējais. Uz ielas katru dienu nākas sveicināt cilvēkus, jo šeit visi visus pazīst. Sajūta kā tādā komūnā – veikalā satiec Fēliksa mākslas skolotāju, uz ielas Janča tenisa treneri, vai kādu no pārējām sīču mammām vai auklēm, kas katru rītu un pēcpusdienu vadā viņus turpu un šurpu. Sākumā man šķita dīvaini, ka ar katru satiekoties jāparunājas, jāpārmij pieklājības frāzes un tamlīdzīgi, bet pie tā ātri pierod. Un patiesībā – tas, ka visi visus zina, rada lielu drošības sajūtu.

Tāda nu ir šī vieta, kur dzīvoju. Ja godīgi, man šeit ļoti patīk, un atrašanās šajā vidē liek domāt par to, kas man būtu jādara, lai es varētu saviem bērniem nodrošināt tik bezrūpīgu un skaistu dzīvi. Par to es vēl domāju…