17. maija svētki Oslo

Maijs ir brīvdienām bagātākais mēnesis Norvēģijā – katru nedēļu vismaz viena papildus brīvdiena, brīnišķīgi! Pagājusī nedēļas nogale nebija izņēmums – 17. maijā tika svinēta Konstitūcijas diena, kuras galvenais un centrālais notikums ir bērnu parāde.

17.maiParāde notiek no 10:00-13:00 un virzās no stacijas pa Karl Johans gate uz karaļa pili un tad tālāk uz Aker Brygge pusi, kur savus bērnus mēģina atrast laimīgie vecāki. Kopumā gājiens bija ļoti skaists un krāšņs – piedalījās arī daudzu skolu orķestri, kas atraktīvi dārdināja bungas un pūta mežragus. Diena bija saulaina un silta, tikai vienā brīdī 10 minūtes lija lietus, un bija žēl to bērnu, kas samirka, vēl nenonākuši galā. Ā, starp citu, bērniem šajā diena ir atļauts ēst tik daudz saldumu un saldējuma, cik vien viņi vēlas :)

Kā stāstīja vietējie norvēģi, pirms došanās uz parādi, tradicionāli tiek ieturētas šampanieša brokastis, kur draugi un ģimenes locekļi kopā ar glāzi dzirkstošā atzīmē svinīgo notikumu un priecājas.

Vēl viena īpaša tradīcija ir skaistie tautastērpi, kurus ikviens, kam nu tāds pieder (tie ir ļoti dārgi), noteikti velk mugurā. Tērpi ir daudz un dažādi, un atgādina latviešu tradicionālos tautastērpus. Ir arī pieskaņoti vainadziņi, sudraba saktas un rotas, pie jostas karājas izšūtas somiņas, un apkaklītes rotā smalkas mežģīnes. Arī kurpes ir autentiskas  – lielākajam vairumam kājās ādas laiviņas ar sudraba sprādzi. Kopējais iespaids ir grandiozs – ir sajūta, it kā būtu iemaldījies Mežaparkā Dziesmusvētku laikā! 17.mai17.mai DSC08896 DSC08898 DSC08915 DSC08933 DSC08940 DSC08943 DSC08949 DSC08956

Laternu stundā

Šodien pirmo reizi pieredzēju tādu vācu bērniem ierastu lietu, kā pastaigu ar laternām. Satikšanās bija nolikta pulksten 17:00 pie bērnudārza. Katram no vecākiem bija jāatnes kaut kas saimes galdam (iepriekš katrs īpašā sarakstā atzīmēja, ko nesīs) – pašcepta kūka, makaronu salāti, alus, desiņas, šampanietis, zupa, maize, saldumi, karstvīns un tā tālāk.

Brīdī, kad bērni uzklupa galdam, bija skaidrs, ka pasākums sācies. Kas par fantastisku iespēju, mammai neredzot, piestūķēt vaigus ar šoko keksiem un cukurainiem cepumiem! Šī iespēja, protams, netika velti izniekota. Šķita, ka bērniem nav sāta sajūtas, viņi uzvedās gluži kā no saites norāvušies. Jana smējās, ka mūsu bērni nav jāpieskata, jo mēs viņus vienmēr atradīsim vienā un tajā pašā vietā – pie galda! :)

Šādā saviesīgā gaisotnē pagāja kāda stunda. Mātes un tēvi sarunājās, bērnudārza audzinātājas izdalīja karstvīnu, bērni skrēja, dauzījās un no sirds centās pārsist savas galvas uz netālajiem akmeņu krāvumiem, kur spēlēšanās patiesībā ir aizliegta. Zīdaiņi raudāja, desiņas smaržoja un viss notika tieši tā, kā tam jānotiek laternu stundā. Ātri vien sapratu, ka 30 satrakojušies bērni manī izraisa stresu. Vienmēr bail, ka kas slikts ar kādu atgadīsies, bieži gribas paķert aiz rokas, nostrostēt un teikt: “Pietiek, nomierinies, citādi kaut kas notiks, un būs lielā raudāšana” (un tā arī parasti ir), bet vai tad var liegt bērniem šo dauzīšanās prieku? Mēs arī tādi bijām? Skrējām pa betona klučiem, pa sienām augšā pilnā ātrumā, garām karstiem griliem un pa ērkšķainiem krūmiem? Ja? Laikam gan.. Man brīžiem šķiet, ka esmu ar savējiem pārāk uzmanīga. Protams, negribas viņiem laupīt spēlēšanās prieku, bet, redzot, ka Jancis bezbailīgi rāpjas 3 metrus augstā, nestabilā  koka tornī, man sirds stājas, un jau gara acīm redzu sevi aiz restēm…

Pēc stundas visiem bija jādodas iekšā bērnudārzā, kur notika svinīgā laternu vakara atklāšana ar pāris performancēm. Sākās viss ar mazu lomu spēli par pūcītēm (visiem bērniem bija pūču maskas), kuras dzīvo mežā un naktīs medī peles. Pēc tam sekoja trīs dziesmas par laternām. Šeit viens piemērs, kuru varat mājās iemācīties un izmēģināt:

  • Laterne, Laterne,
    Sonne, Mond und Sterne.
  • Brenne auf mein Licht!
    Brenne auf mein Licht!
    Aber nur meine liebe Laterne nicht!
  • Laterne, Laterne,
    Sonne, Mond und Sterne.
Tas, protams, bija ļoti mīļi un jauki (diez, kādēļ ikdienā tie bērni tādi nav). Tad nu beidzot gājām atkal ārā, katrs bērns atrada savu laternu, kas karājās pie garas lampiņu virtenes pār pagalmu, un gājiens varēja sākties.

Jāpiemin, ka laternas ir paštaisītas, visbiežāk – izmantojot balona metodi. Balonu uzpūš, apsmērē ar līmi, aplipina ar krāsainiem papīriem un ļauj sažūt. Kad papīrs sauss (nākamajā dienā), balonu pārdur un izvelk ārā. Gatavs! Un – nekādu sveču! Šeit to vietā tiek izmantoti īpaši, veikalā nopērkami plastmasas kociņi ar āķīti un mazu lampiņu galā (tas noteikti ir vesels bizness!). Lampiņu, kas karājas apmēram 20 cm garā vadā, ieliek laternā, āķīti aizkabina aiz laternas turekļa un gatavs. Var skriet un klupt, cik grib – nekas slikts nevar notikt :) Ģeniāli. Lūk, kā tas rīks izskatās:

Laternas kociņš

Izmetām mazu loku pa bērnudārza teritoriju, un tad ārā vienu kvartālu ap to. Tādā tumsā izskatās ļoti skaisti – daudz, daudz spīdošu gaismiņu, krāsu, priecīgu bērnu. Un bars pieaugušo, kas ielas šķērsošanas brīdī nostājas divās paralēlās kolonnās, lai pa vidu droši pārlaistu bērnus pāri ielai.

Kopumā man šis šķita ļoti mīļs un sirsnīgs pasākums. Bērniem prieki sākas jau tajā dienā, kad tiek gatavotas laternas un turpinās līdz pat lielajam notikumam nedēļu vēlāk. Vecāki var izrunāt visas klačiņas un saviesīgi paburzīties, bet bērni – pielikt māgas un salīdzināt savus meistardarbus. Vesels piedzīvojums.

Foto: Stephan Jansen dpa/lby