Zaļā dzīve Vācijā

Zaļajam, vai vismaz zaļākam dzīvesveidam esmu pievērsusies salīdzinoši nesen, varbūt kādus pāris gadus. Pirmo reizi par to sāku aizdomāties, kad gadu dzīvoju Hamburgā, tas bija 2011. gadā. Strādājot par Au-Pair, dzīvoju turīgā četru bērnu ģimenē un ik dienu pavadīju ciešā kontaktā ar viņiem, neviļus pat pārņemot dažādus ieradumus un sākot darīt lietas tā, kā tās dara viņi. Vērojot, kādas zaļās izvēles viņi izdara savā ikdienā, sāku vairāk interesēties par šiem jautājumiem un sapratu, ka arī es tā vēlos dzīvot.

Pārtika

Bioloģiskā pārtika Vācijā ir salīdzinoši dārgāka kā Latvijā, taču manā ģimenē tika lietoti tikai tādi produkti. “Hausfrau” jeb saimniecības vadītāja katru otrdienu devās uz netālo tirdziņu, kur par kosmiskām naudām iegādājās lielāko daļu produktu visai nedēļai – dārzeņus, augļus, sierus, gaļu un daudz ko citu. Nākamā pietura viņas maršrutā bija “Alnatura” veikals, kurā arī tirgo bioloģiskos produktus – makaronus, mērces, piena produktus, sausās brokastis un tā tālāk. Tā bija viņu ikdiena un citas alternatīvas nemaz netika izskatītas. Arī visi bērnu našķi bija bioloģiskas izcelsmes.

Tāpat saimniecības vadītāja arī izplānoja visas ēdienreizes nākamajai nedēļai un konkrēti zināja, kas un cik daudz ir jānopērk. Manuprāt, arī tas ir veids, kā dzīvot zaļāk, pēc iespējas samazinot izsviesto produktu daudzumu, kuri neviļus rodas ikvienā ledusskapī, jo vienkārši izbeidzas derīguma termiņš. Plānojot uz priekšu, šāda veida atkritumu ir krietni mazāk, un gandriz viss, kas tiek nopirkts, tiek arī apēsts.

Atkritumu šķirošana

Neatņemama ikdienas sastāvdaļa manā vācu ģimenē bija arī atkritumu šķirošana. Bērni to apgūst jau no pirmajām dienām un bez jautāšanas zina, kurā nodalījumā jāliek kuri atkritumi – atsevišķi plastmasa, papīrs, bioloģiskie atkritumi un stikls. Protams, arī atkritumu savākšana un šķirošana šeit ir atstrādāta līdz pilnībai. Pie katras privātmājas ir trīs dažādi konteineri, kurus noteiktās dienās iztukšo. Stikla un plastmasas pudeles var nodot gandrīz ikvienā veikalā, speciāli ierīkotā automātā, atpakaļ saņemot par taru samaksāto naudu. Un to tur neviens nedara tādēļ, lai saņemtu atpakaļ savus centus, bet gan tādēļ, ka citādāk nemaz nevar. Tas ir paradums, kurš apziņā iesēdies tik dziļi, ka ir pilnīgi pašsaprotams. Tādēļ arī uz ielām tukšas pudeles nemētājas, un atkritumus šķirot ir viegli un ērti. Nav jākrāmē melnie maisi mašīnā un jāapbrauc puse Rīgas, lai atrastu šķirošanas konteinerus. Tādi ir visapkārt, viegli sasniedzami, un rosina iedzīvotājus šķirot atkritumus.

Velo kultūra

Būt “zaļam” nozīmē arī izvēlēties pārvietošanās līdzekli, kas atstāj iespējami mazu ietekmi uz apkārtējo vidi. Lai arī manai vācu ģimenei ar četriem bērniem pieder lielais VW buss, gada laikā, ko tur pavadīju, tas tika izmantots laikam tikai divas vai trīs reizes. Galvenais ģimenes pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Ar to no rīta uz darbu dodas gan abi vecāki (juriste un augsta līmeņa vadītājs), gan uz skolu un dārziņu minas trīs vecākie bērni un aukle. Nepilnu gadu vecais zīdainis tiek vests velo sēdeklītī. Arī aptuveni 60 gadus vecā saimniecības vadītāja iepirkties dodas ar riteni. Šķērslis nav ne lietus, ne sniegs, ne ledus. Es Hamburgā ar velosipēdu braucu cauru gadu, ziemas laikā pat līdz -14 grādu salam. Protams, šādu modeli dzīvē realizēt palīdz izcili sakārtotā velo infrastruktūra un arī gadiem izkoptā savstarpējā ceļu satiksmes dalībnieku kultūra. Velosipēdists ir tikpat vērā ņemams satiksmes dalībnieks, kā autovadītājs. Neviens nevienam virsū nebrauc, izdarot pagriezienu, autovadītāji vienmēr palaiž velosipēdistus, pa velo joslām gājēji nepārvietojas. Un velojoslas Hamburgā ir gandrīz katrā ielā – lielākoties uz braucamās daļas, dažviet arī uz ietvēm. Visgrūtāk bija pierast pie tā, ka ir droši atstāt pieslēgtu velosipēdu jebkurā vietā pilsētā – pie stacijas, veikala, parka malā. Pat groziņu ar nelieliem iepirkumiem varēja droši atstāt uz bagažnieka, nebaidoties, ka to kāds nozags, kamēr ieiešu citā veikalā. Tā ir sajūta, kura, Rīgā braucot ar velosipēdu, man ļoti pietrūkst. Šeit man vienmēr ir bail, ka tikšu apzagta.

Resursu taupīšana

Par dabas resursu taupīšanu tika domāts arī daudzos ikdienas aspektos – mājā dega tikai elektroenerģiju taupošās spuldzes, trauki tika mazgāti mašīnā, kas patērē mazāk ūdeni, nekā darot to ar rokām. Bērni vienmēr tika mācīti lieki nešķērdēties ar ūdeni, gāzētu ūdeni nevis pirka pudelēs, bet gatavoja paši speciālā aparātā, un tamlīdzīgi.

Vācu ģimenes piemērs ir atstājis lielu ietekmi uz mani, un daudzas no šīm lietām tagad īstenoju arī savā dzīvē. Vissvarīgākā no tām – pāreja uz bioloģiski ražotu pārtiku. Par to, kur tādu iegādāties, kā atpazīt un cik tas maksā, pastāstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem.

Māja

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Īsi raksturošu vietu, kurā dzīvoju, jo tā lielā mērā atspoguļo arī manu ģimeni un tās dzīvesveidu.

Viņi dzīvo labā un diezgan prestižā rajonā tuvu centram. Šeit visas mājas ir cieši viena otrai blakus, bet otrpus tām ir pagalmiņi, kas nodalīti ar sētām un dzīvžodziņiem. Mājai, kurā tagad dzīvoju arī es, ir 5 stāvi. Pirmajā atrodas mana dzīvojamā platība (plaša studio tipa istaba, kurā apvienota dzīvojamā zona, guļamzona un virtuves stūrītis), mana vannas istaba, priekšnams un garāža, kur stāv n-tie riteņi, jo šeit viss ir tik tuvu, ka tas ir visērtākais pārvietošanās līdzeklis. Otrajā stāvā ir virtuve, ēdamzāle un viesistaba. Trešajā stāvā – bērnu spēļu istaba, kurā, manuprāt, var atrast visas jebkad saražotās spēles un grāmatas :D, vannas istaba, veļas istaba un 2 puiku guļamistaba. Ceturtajā stāvā ir vecākā dēla istaba, klavieru istaba, vecāku guļamistaba, lielā vannas istaba un istaba-skapis. Bet piektajā stāvā ierīkota darba telpa, viesu guļamistaba, pirts un noliktavas tipa kambaris. Īsumā tas arī viss. Mājai cauri vijas kāpnes, un par kustību trūkumu nevar sūdzēties – kāpelēšana augšup un lejup ir ikdiena.

Nezinu, vai tā ir visās vācu ģimenēs, bet šajā atkritumu šķirošana ir ļoti svarīga ikdienas sastāvdaļa. Katra veida atkritumiem ir savs nodalījums un, dies pas, kāds kaut ko sajauks! Arī pudeles tiek krātas un cītīgi nodotas, jo par tām šeit var dabūt atpakaļ naudu – par stikla pudeli ap 20 centiem, par plastmasas – 9.

Mana ģimene piekopj ļoti veselīgu dzīvesveidu – visi ir reģistrēti vietējā sporta klubā (ieskaitot bērnus), kur mamma katru dienu iet peldēt uz atklāto baseinu (arī ziemā), tētis spēlē tenisu, bet mazie trenējas lauka hokejā vai tenisā. Nodarbības sīčiem ir katru dienu pēc bērnudārza vai skolas nodarbībām. Mazajiem puišeļiem ir tādas presītes, par kādu man tikai sapņot!

Eko tomāti par 9 eiro/kg. Toties vari sev salasīt, kurus vien vēlies.

Arī ēd viņi visu tikai eko/bio un iepērkas attiecīgajos veikalos. Tas ir ļoti dārgi, bet acīmredzot viņi to var atļauties. Tāpat eko-šmeko ir arī visi mazgājamie līdzekļi, ūdeņi un sulas. Domāju, ka īstu eko tomātu, tikko norautu no stāda, kas aug vecmāmiņas siltumnīcā, viņi mūžā nav redzējuši. Šeit tas viss ir vairāk statusa jautājums – vai tu vari atļauties tās lietas, vai nē. Manuprāt, pirkt tomātus par 9 € kilogramā vai sieru par 40 € tomēr ir neprāts..

Reiz es nomazgāju šeit savu dakšiņu un šķīvi zem tekoša ūdens, domāju – lai ātrāk un nav jāčakarējas. Jana man pieklājīgi norādīja, ka viņu mājās tāda ūdens šķērdēšana nav pieņemta – viss esot jāliek trauku mazgājamajā mašīnā, kura reizi dienā, vai arī retāk tiek arī iedarbināta. Ok, labi, labi…. Tagad, mazgājoties dušā, vienmēr domāju, nez, cik litrus es te tagad par velti aizlaižu pa reni :)

Lai spētu uzturēt kārtībā tik lielu platību, ģiemenei 3x nedēļā nāk palīgā Frau G., un 2x kāda filipīniešu meitene, kas iztīra visas istabas, izmazgā veļu, uztaisa ēst, palīdz ar iepirkumiem un vēl pieskata sīko beibībornu, ja neviena nav uz vietas.

Šeit vienmēr ir rosība, un nekad neviena telpa neizskatās sakārtota, jo vienmēr kaut kur mētājas bērnu mantas, pamperi, krāsainie zīmuļi vai spēļu mašīnas. Un tas viss rada ģimenisku un brīvu atmosfēru. Bērni ir pieklājīgi un zina, ka ir kaut kādi noteikumi, kuriem jāseko, bet tajā pašā laikā viņi nav ierobežoti un var brīvi izpausties. Mazā Laura var vārtīties pa grīdu visu dienu un bāzt mutē visādus štruntus, tā šeit nav problēma. Priecājos, ka šie vecāki neiespringst uz tādām lietām, kā netīras drēbes un piestaigāta istaba.

Šis rajons un vieta ir ideāla bērnu audzināšanai – 50 metru attālumā ir vietējais parks, 10 min attālumā skola, bērnudārzs un sporta klubs, tāpat arī veikali un viss pārējais. Uz ielas katru dienu nākas sveicināt cilvēkus, jo šeit visi visus pazīst. Sajūta kā tādā komūnā – veikalā satiec Fēliksa mākslas skolotāju, uz ielas Janča tenisa treneri, vai kādu no pārējām sīču mammām vai auklēm, kas katru rītu un pēcpusdienu vadā viņus turpu un šurpu. Sākumā man šķita dīvaini, ka ar katru satiekoties jāparunājas, jāpārmij pieklājības frāzes un tamlīdzīgi, bet pie tā ātri pierod. Un patiesībā – tas, ka visi visus zina, rada lielu drošības sajūtu.

Tāda nu ir šī vieta, kur dzīvoju. Ja godīgi, man šeit ļoti patīk, un atrašanās šajā vidē liek domāt par to, kas man būtu jādara, lai es varētu saviem bērniem nodrošināt tik bezrūpīgu un skaistu dzīvi. Par to es vēl domāju…