Sylt

Pludmalē valda nesteidzīgi laiska atmosfēra

Atvadoties no vasaras, gribu jums pastāstīt par skaisto vācu salu Sylt. Galvenais secinājums pēc tās apmeklēšanas – nekad nebrauciet turp! Ja vien jums nav šausmīgi daudz liekas naudas. Bet, ja ir – brauciet! Sala ir skaista, mierīga, iedvesmojoša. Man tā vienmēr paliks mīļā atmiņā, jo šeit pavadīju savu atvadu nedēļas nogali kopā ar vācu ģimeni.

Uz salu no Hamburgas devāmies ar auto. Pa sauszemi aptuveni divas stundas līdz vietai, kur notiek brīnums. Un ar to es domāju neparasto un nekur citur neredzēto “auto vilcienu”, ko dēvē par “Sylt-Shuttle“. Salu ar sauszemi savieno garš, mākslīgi uzbērts dambis, bet uz tā nav ielu vai šosejas. Pāri var tikt, vienīgi izmantojot vilcienu. Vienkārši pasažieri (ņemot līdzi arī velosipēdu, ja vēlas) pārvietojas ar satiksmes vilcienu, kurš ātri un ērti uz salu nogādā pa taisno no Hamburgas (biļetes cena ap 20 eiro vai mazāk, ja brauc kopā vairāki cilvēki). Taču, ja vēlies uz salu līdzi ņemt arī savu auto, būs jāšķiras no 86 eiro un jāstāv dažkārt ļoti garās rindās, lai tiktu uz īpašā “auto vilciena”. Šis vilciens ir neparasts ar to, ka tas pārvadā tikai automašīnas ar pasažieriem tajās. Vilcienam ir divi stāvi – divas atklātas platformas. Pie uzbraukšanas automašīnas sastājas vairākās rindās ierašanās kārtībā. Kad atvestās mašīnas ir no vilciena nobraukušas, tiek dots zaļais signāls, un visi pamazām sabrauc uz platformām. Lielākās mašīnas un busiņi – augšā, mazākās – apakšā. Diemžēl nezinu precīzi, cik automašīnu saiet vienā šādā vilcienā (šķiet, ap 150). Uz platformām atrodas speciāli cilvēki, kas vēl liek automašīnām sabīdīties ciešāk, lai visiem pietiktu vietas. Šis vilciens atiet reizi pusstundā, arī pats pārbrauciens ilgst apmēram tikpat ilgi. Un tā nu tu sēdi savā vietā, lūkojies ārā pa logu, kamēr neparastais braucamrīks tevi pietuvina teiksmainajai salai. Un tad sīči dabū pasēdēt tētim klēpī un “pastūrēt”. Un garām skrien vēja ģeneratori, saules paneļi un nesaitāmas aitas. Un tētis stāsta par salu un dzīvi.

Uzbraucot uz “auto vilciena”

Sylt-Shuttle

Tādā garā desā divos stāvos automašīnas tiek pārvestas pāri 11.3 km garajam dambim uz salu

Pa ceļam redzmi ļoti daudzi vēja ģeneratori un saules paneļi

Šādi izskatās uzbērtais dambis, kas savieno salu ar sauszemi. Tālumā redzami vēja ģeneratori.

Šis vilciena maršruts esot visienesīgākais no visiem Deutsche Bahn maršrutiem valstī. Ilgst tikai pusstundu, bet biļetes ļoti dārgas. Tomēr daudzi brauc.

Sala ir kopumā 38 km gara, bet šaurākajā vietā tikai 320 m plata. Šī ir turīgu vācu tūristu ļoti iecienīta vieta. Kā stāstīja manas vācu ģimenes tēvs, tas skaitās ļoti prestiži, ja Tev pieder māja Sylt salā. Viņi savu esot iegādājušies kā kapitālieguldījumu, jo īpašumu cenas katru gadu ceļas par vidēji 15%.

Pludmalē

Sylt sala pamazām sarūk, tās krasti tiek izskaloti, un platība samazinās. Tādēļ tiek ieguldītas ļoti lielas summas, lai veidotu jaunus smilšu uzbērumus un pasargātu salu no Ziemeļu jūras zobiem, kas to grauž un grauž arvien mazāku.

Pludmales šajā salā izskatās gluži kā pie mums Latvijā – gara, gara strēķele baltu, mīkstu smilšu. Sylt pludmaļu kopējais garums ir aptuveni 40 km. Dienas biļete ieejai pludmalē maksā 3.50 eiro. Ja vēlies noīrēt arī smalko, strīpaino zvilni, nāksies šķirties no vēl sešiem eiro. Vietējie pērkot gada vai sezonas abonementus, bet mani tomēr šī maksas iekasēšana mulsināja.

Miers un vējš

Ziemeļu jūra

Gandrīz neviens neguļ pludmalē uz dvielīšiem, visi izvēlas zviļņus. Un tie patiesi labi pasargā no trakulīgā vēja!

Sala ir debešķīgi skaista, un pievelk ar savu nepieradināto dabu. Ir ļoti daudz aizsargājamu teritoriju un kāpu zonu, kur rodas iespaids, ka neviens vēl nav kāju spēris. Tai pašā laikā šo skaistumu baudīt mazliet traucē lielais vējš. Lai kur arī tu atrastos, vienmēr ir vējains. Un vienā brīdī tas tiešām nogurdina. Kādā no dienām devos ap 20 km garā izbraucienā pa salu ar riteni, un pusi no laika nācās cīnīties ne vien ar kalniem un lejām, bet visvairāk ar neiejūtīgo pretvēju. Tas nudien spēj sabojāt prieku par šādu izbraucienu.

Aizsargājamās teritorijas

Tūristu iecienītākās iepirkšanās un atpūtas vietas uz salas ir  Westerland, Kampen un Wenningsted. Westerland atrodas divas galvenās tūristu iepirkšanās ielas, daudzi restorāni un kafejnīcas, par suvenīru bodēm nemaz nerunājot. Pilsēta praktiski dzīvo no tūrisma vien. Uz katra stūra redzamas izkārtnes, kas piedāvā noīrēt māju, istabu vai telts vietu. Šeit vienmēr ir daudz cilvēku, un dzīvība kūsā. Blakus arī liela viesnīca ar SPA kompleksu. Kampen ir vairāk dzīvojamo māju rajons, bet arī šeit var smalki iepirkties, aiziet uz pastu un iznomāt velosipēdu. Tieši Kampen atvērti vissmalkākie zīmolu veikali – Gucci, Prada, Hermès  un tamlīdzīgi. Nebrīnos, ka tie šeit spēj pastāvēt, jo Sylt apmeklē praktiski tikai ļoti turīgi ļaudis, kuri arī labprāt šādos veikalos iepērkas. Manā izpratnē parastam tūristam te nav, ko meklēt. 

Galvenā tūristu iela

Vietējais salas cirks

Vācieši bauda atvaļinājumu

Atpūtnieku paradīze

Vēja dēļ sala ir arī iecienīta zēģelēšanas un sērfošanas vieta

Interesanta ir salas apbūve – tipiskās ēkas ar salmu jumtiem. Šādas mājas redzamas gandrīz visā salā un rada ļoti skaistu un saskaņotu iespaidu. Salmu jumti ir ne tikai dzīvojamām ēkām, bet arī veikaliem, kafejnīcām un citām iestādēm. Īpaši daudz šādu māju redzams Kampen. Esat kādreiz redzējuši karogu veikalu? Sylt tāds ir, jo ikviena vietējā svēts pienākums un goda lieta ir kādu no tiem uzvilkt savā pagalmā. Un nav nozīmes, vai tas ir valsts, kāds no piecdesmit dažādajiem salas karogiem, vai lupata ar galvaskausu – karogam būs būt! Un tos visi iegādājas kādā mazā specializētā veikaliņā, kura sortimentā starp 3000 dažādiem eksemplāriem esot arī ikvienas pasaules valsts karogs. Vienu savai jaunajai mājai iegādājās arī manas ģimenes tēvs. Un tas maksāja ne vairāk un ne mazāk kā 135 eiro. Kāpēc gan ne.

Tipiskās mājeles ar salmu jumtiem

Rūķu namiņš

Kampen

Viens no salas fenomeniem ir “Sansibar” restorāns, kas atrodas gandrīz jūras krastā. Tas ir dārgs un vienmēr pārbāzts. Bet blakus ir liels bērnu spēļu laukums, kura dēļ arī ģimenes laikam šurp brauc. Ēdiens ir garšīgs, bet cenas, manuprāt, nesamērīgas. Kafija par četri eiro un grillēta bute par 32 eiro. Vienreiz var, bet mazliet tāds kā skopuma krupis ir jānorij. Taču šeit vienmēr ir pilns. Tas skaitās ārkārtīgi smalki un stilīgi, ja esi šeit bijis. Un vissvarīgākais – nedrīkst aizmirst nopirkt uzlīmi ar restorāna nosaukumu un tās simbolu, diviem sakrustotiem zobeniem, par  pieciem eiro, ko uzlīmēt savai mašīnai uz pakaļas. Sak, lai visi redz, cik es kruts, ka braucu uz “Sansibar”! Nu, patiesībā diezgan smieklīgi. Bet tādi ir liels vairums cilvēku šeit – iespīlējušies smalkos, tumšzilos uzvalkos, kas vienu izmēru par mazu (jo tas taču modē, vai ne?), zelta Prada augstpapēdenēs un jaunākajās Givenchy saulenēs. Ar katru savas būtības šūnu cenšoties parādīt, cik turīgi un smalki viņi ir. Un pat tie daži velotūristi haki krāsas garajās biksēs un botās nespēj atšķaidīt šo manu iespaidu.

Ar “Sansibar” simboliku var iegādāties visu, sākot ar T-krekliem un beidzot ar vannas paklājiņiem

Sveicieni no Sylt

Laternu stundā

Šodien pirmo reizi pieredzēju tādu vācu bērniem ierastu lietu, kā pastaigu ar laternām. Satikšanās bija nolikta pulksten 17:00 pie bērnudārza. Katram no vecākiem bija jāatnes kaut kas saimes galdam (iepriekš katrs īpašā sarakstā atzīmēja, ko nesīs) – pašcepta kūka, makaronu salāti, alus, desiņas, šampanietis, zupa, maize, saldumi, karstvīns un tā tālāk.

Brīdī, kad bērni uzklupa galdam, bija skaidrs, ka pasākums sācies. Kas par fantastisku iespēju, mammai neredzot, piestūķēt vaigus ar šoko keksiem un cukurainiem cepumiem! Šī iespēja, protams, netika velti izniekota. Šķita, ka bērniem nav sāta sajūtas, viņi uzvedās gluži kā no saites norāvušies. Jana smējās, ka mūsu bērni nav jāpieskata, jo mēs viņus vienmēr atradīsim vienā un tajā pašā vietā – pie galda! :)

Šādā saviesīgā gaisotnē pagāja kāda stunda. Mātes un tēvi sarunājās, bērnudārza audzinātājas izdalīja karstvīnu, bērni skrēja, dauzījās un no sirds centās pārsist savas galvas uz netālajiem akmeņu krāvumiem, kur spēlēšanās patiesībā ir aizliegta. Zīdaiņi raudāja, desiņas smaržoja un viss notika tieši tā, kā tam jānotiek laternu stundā. Ātri vien sapratu, ka 30 satrakojušies bērni manī izraisa stresu. Vienmēr bail, ka kas slikts ar kādu atgadīsies, bieži gribas paķert aiz rokas, nostrostēt un teikt: “Pietiek, nomierinies, citādi kaut kas notiks, un būs lielā raudāšana” (un tā arī parasti ir), bet vai tad var liegt bērniem šo dauzīšanās prieku? Mēs arī tādi bijām? Skrējām pa betona klučiem, pa sienām augšā pilnā ātrumā, garām karstiem griliem un pa ērkšķainiem krūmiem? Ja? Laikam gan.. Man brīžiem šķiet, ka esmu ar savējiem pārāk uzmanīga. Protams, negribas viņiem laupīt spēlēšanās prieku, bet, redzot, ka Jancis bezbailīgi rāpjas 3 metrus augstā, nestabilā  koka tornī, man sirds stājas, un jau gara acīm redzu sevi aiz restēm…

Pēc stundas visiem bija jādodas iekšā bērnudārzā, kur notika svinīgā laternu vakara atklāšana ar pāris performancēm. Sākās viss ar mazu lomu spēli par pūcītēm (visiem bērniem bija pūču maskas), kuras dzīvo mežā un naktīs medī peles. Pēc tam sekoja trīs dziesmas par laternām. Šeit viens piemērs, kuru varat mājās iemācīties un izmēģināt:

  • Laterne, Laterne,
    Sonne, Mond und Sterne.
  • Brenne auf mein Licht!
    Brenne auf mein Licht!
    Aber nur meine liebe Laterne nicht!
  • Laterne, Laterne,
    Sonne, Mond und Sterne.
Tas, protams, bija ļoti mīļi un jauki (diez, kādēļ ikdienā tie bērni tādi nav). Tad nu beidzot gājām atkal ārā, katrs bērns atrada savu laternu, kas karājās pie garas lampiņu virtenes pār pagalmu, un gājiens varēja sākties.

Jāpiemin, ka laternas ir paštaisītas, visbiežāk – izmantojot balona metodi. Balonu uzpūš, apsmērē ar līmi, aplipina ar krāsainiem papīriem un ļauj sažūt. Kad papīrs sauss (nākamajā dienā), balonu pārdur un izvelk ārā. Gatavs! Un – nekādu sveču! Šeit to vietā tiek izmantoti īpaši, veikalā nopērkami plastmasas kociņi ar āķīti un mazu lampiņu galā (tas noteikti ir vesels bizness!). Lampiņu, kas karājas apmēram 20 cm garā vadā, ieliek laternā, āķīti aizkabina aiz laternas turekļa un gatavs. Var skriet un klupt, cik grib – nekas slikts nevar notikt :) Ģeniāli. Lūk, kā tas rīks izskatās:

Laternas kociņš

Izmetām mazu loku pa bērnudārza teritoriju, un tad ārā vienu kvartālu ap to. Tādā tumsā izskatās ļoti skaisti – daudz, daudz spīdošu gaismiņu, krāsu, priecīgu bērnu. Un bars pieaugušo, kas ielas šķērsošanas brīdī nostājas divās paralēlās kolonnās, lai pa vidu droši pārlaistu bērnus pāri ielai.

Kopumā man šis šķita ļoti mīļs un sirsnīgs pasākums. Bērniem prieki sākas jau tajā dienā, kad tiek gatavotas laternas un turpinās līdz pat lielajam notikumam nedēļu vēlāk. Vecāki var izrunāt visas klačiņas un saviesīgi paburzīties, bet bērni – pielikt māgas un salīdzināt savus meistardarbus. Vesels piedzīvojums.

Foto: Stephan Jansen dpa/lby

Vēstule “Sāpīšu kokam”

 

Pa vidu bļaušanām un histērijām, bērni mēdz būt arī diezgan smieklīgi. Sekojošo atrakciju šajās mājās var novērot ik pa laikam, jo, nu, puikas paliek puikas :)

Pirmo reizi to redzēju pirms pāris mēnešiem, kad viens no sīkajiem iebāza kāju dīvāna spraugā, nevarēja to dabūt ārā un sāka nelabā balsī ķērkt, ka sāp. Apzinādamies situācijas kritisko dabu, palīgā steidzās vecākais brālis Fēlikss, piedāvādams savu situācijas risinājumu. Viņš atšķīra kaut kādu parastu lasāmo grāmatu, sāka cietušajam uzdot jautājumus un visu pierakstīja savā “vēstulē”: “Kā Tevi sauc? aha…Pēteris…Labi..”, “Kur Tev sāp? Kāja, ok…”. “Vai Tu, lūdzu, varētu tagad šeit (izvelk bungu vālīti un piedāvā to kā mikrofonu) iekliegt, cik ļoti Tev sāp?” Sīcis iekliedz “mikrofonā”, bet skaidrs, ka jau sen par savu sāpīti ir aizmirsis. Tā nu tiek uzdoti vēl daži muļķīgi jautājumi, un vēstule “Sāpīšu kokam” ir pabeigta. Tad tā tiek paņemta rokās un ar slaidu loku “izlidināta” ārā pa logu. Viss – vēstule “Sāpīšu kokam” nosūtīta!:) Un visas sāpītes ir prom. Ģeniāli!

Dienu no dienas

Skats no Planetārija skatu laukuma

Klau, laikam nemaz neesmu pastāstījusi par to, kāds tad īsti ir mans dienas režīms šeit un ko es daru.

Patiesībā man ir diezgan daudz brīvā laika. Darba dienās es ceļos 6:30, un 7:00 mēs ar ģimeni tiekamies augšā virtuvē, lai ēstu brokastis. Bērni katru rītu ēd vienu un to pašu – musli, auzu pārslas, pilngraudu pārslas un mango vai kādu citu sezonas augli kopā ar pienu vai jogurtu. Katru dienu. Mainās vienīgi tas, vai muslis ir ar āboliem, ogām vai riekstiem – viss pārējais vienmēr ir identisks.

Pēc brokastīm bērni drīkst iet paspēlēties uz “zaļo istabu” jeb “Spielzimmer”. Ap astoņiem sākas rīta cēliena grūtākā daļa – es mēģinu viņus piedabūt iztīrīt zobus. Dažkārt tas izdodas pavisam viegli, un viņi bez iebildumiem dara, ko saku, bet nereti nākas viņiem dzīties pakaļ, argumentēt, kādēļ zobu tīrīšana ir tik svarīga, vai piesolīt kādus nebūt labumus, lai tikai viņi beidzot to izdarītu. Diezgan labi strādā iebaidīšanas metode (“Ja nemazgāsi zobus, kariess un baktērijas viņus apēdīs un tad Tev vispār nebūs zobu, un Tu nevarēsi vairs ēst saldumus”), sacensību metode (“Kurs pirmais iztīrīs zobus un saģērbsies, dabūs pārsteigumu!”‘), vai arī tirgošanās metode (“Ja jūs tagad izmazgāsiet zobus, varesiet vēl 10 minūtes paspēlēties)”. Bieži nostrādā arī frāze: “Ir jau ļoti vēls, mēs nokavēsim bērnudārzu, un tad jūs būsiet paši pēdējie un pārējie bērni jau būs paņēmuši visas foršākās mantas” un tamlīdzīgas muļķības :)

Mēs cenšamies iziet no mājām ap 8:20, bet tas, protams, ne vienmēr izdodas, jo arī apģērbšanās ir vesels teātris. Ja mamma ar vecāko brāli jau ir aizgājusi uz skolu/darbu, tad ar mazajiem resgaļiem tikt galā ir daudz vieglāk. Bet, ja mamma ir uz vietas, tad viņi vienmēr cīnās par viņas uzmanību un nedzird pilnīgi neko, kas notiek apkārt. Strādājot ar bērniem, jābūt ļoti radošam – vienmēr jāatrod veids, kā likt viņiem darīt to, ko vēlies. Dažreiz pati nopriecājos, kāda viltniece esmu, kad izdodas viņus gudri apstrādāt un iedvest domu, ka viņi paši grib darīt to, ko es viņiem saku :D

Ja viss veiksmīgi izdevies, 8:40 viņi abi ir bērnudārzā, un man sākas brīvais laiks. Katru dienu no 9:45 līdz 11:15 es eju uz valodu skolu un mācos vācu valodu, bet pēc tam man ir brīvs līdz 14:30 vai 15:00, kad jābrauc bērniem pakaļ un jāizvadā viņi pa sporta nodarbībām. Mazais puika (Pēteris) vēl netrenējas grupu nodarbībās, vidējais (Jancis) spēlē lauka hokeju, tenisu un peld, bet vecākais (Fēlikss) spēlē klavieres, tenisu un lauka hokeju. Visbiežāk uz šīm nodarbībām jāved vai nu tikai abi mazākie brāļi, vai tikai lielais, visi kopā nekad. Kad nodarbības beigušās, vedu viņus uz mājām, vai arī mēs kopā ejam uz parku spēlēties. Vecāki vienmēr grib, lai bērni pavadītu pēc iespējas vairāk laika svaigā gaisā, tādēļ mājās mēs sēžam reti. Ā, jā, un braukšana notiek ar riteņiem, nevis mašīnu.

Pēc sporta nodarbībām man  ar bērniem jānodarbojas apmēram līdz 18:30, tad mēs ēdam vakariņas, un es esmu brīva. Brīvas man ir arī nedēļas nogales, tādēļ ir daudz laika, lai iepazītu pilsētu, braukātu pa krāmu tirdziņiem un izklaidētos. Par savu dienas režīmu nudien nesūdzos :) Otrdienu vakaros eju uz baltiešu kori un satieku savas divas latviešu un vienu lietuviešu draudzeni, dažreiz aizejam iedzert alu vai paballēties, bet kopumā mana dzīve šeit ir diezgan mierīga. Man ārkārtīgi patīk braukt ar riteni, ko arī katru dienu daru, arvien labāk iepazīstot pilsētu un atrodot vienmēr jaunas un interesantas vietiņas. Man tas nav jādara, bet parasti piesakos 5dienu vakaros ģimenei gatavot ēst. Neko tādu īsti latvisku gan vēl neesmu pagatavojusi, varbūt nākamnedēļ jāuzcep kartupeļu pankūkas :) Labprāt uzklausīšu ieteikumus!

Interesantākais ir tas, ka esmu kļuvusi daudz precīzāka attiecībā uz sarunātajiem laikiem un tamlīdzīgi. Visi, kas mani pazīst, zina, ka vienmēr esmu bijusi lielākā kavētāja un gulētāja. Tas nu kādu laiku vairs nav patiesība :) Agrā celšanās uzdzen žāvas jau desmitos vakarā, tādēļ mošanās ir ļoti viegla un patīkama. Šīs režīms, pēc kura nu dzīvoju, ir fantastisks! Nesaprotu, kādēļ agrāk nepiespiedu sevi kam tādam sekot. Iešana gulēt 3os naktī un celšanās 12tos ir vēsture! Un es nekad vairs neticēšu nevienam, kas saka, ka nespēj mainīt savus celšanās un gulētiešanas ieradumus, tās ir pilnīgas muļķības! Man ir sajūta, ka tagad man ir 2reiz vairāk laika, kā agrāk, es izdaru daudz vairāk un jūtos vienmēr labi atpūtusies. Nevis kā agrāk, kad pārguli jēgu un celies ar “galva-ka-spainis” sajūtu. Iesaku to izmēģināt ikvienam!

Grūti aptvert, cik ļoti man ir paveicies, ka esmu šeit, tieši šajā ģimenē un vietā. Nevienā skolā nevar tik ātri tik daudz ko iemācīties, kā šādā Au-Pair gadā. Jā… :)

Mazās dzīves gudrības

Ģimenes dienas pasākums Rātsnama iekšpagalmā

Šodien Jancis izspēra baigo gudrību, laikam senči samācījuši un izskaidrojuši šo dzīves patiesību. Tātad – pēc zobu izmazgāšanas viņi ņem katrs savu plastmasas glāzīti un ar ūdeni izskalo muti, lai “neuzdarbotos baktērijas un onkulis Kariess”. Un šodien Jancis man jautā: “Vai es drīkstu izliet atlikušo ūdeni izlietnē?”. Ņemot vērā, ka tur bija palikuši kādi 2 cm H2O, teicu, ka manis pēc “jā”, uz ko sekoja nosodošs skatiens un pārliecinošā balsī noskaldīts: “Nē, tā nedrīkst darīt, jo Āfrikā bērniem vispār nav ūdens!” :D  Diezgan labs domu gājiens 5gadniekam.

Citu dienu parkā noklausīju sarunu starp mammu un viņas maksimums 4 gadus veco meitu. Kad mamma jautāja, kur sīkā tagad ies, jo viņa mērķtiecīgi sāka soļot pretējā virzienā, sīkā atbildēja: “Es eju uz darbu!” :D Nu, loģiski, jo pieaugušie taču tā dara, haha!

Dažreiz pēc sporta nodarbībām mēs ar sīčiem uzejam augšā turpat sporta kluba kafejnīcā uzēst saldējumu (rets prieks, bet dažreiz tas ir atļauts pat šajā ģimenē). Reiz, kad bijām tur visi kopā, Pēteris uzrīkoja īstu histēriju un scēnu par to, ka viņa izvēlētais Kolas saldējums, redz, esot pārāk AUKSTS! Fantastisks atklājums – saldējums ir auksts :D Viss, un viņš to neēdīs ne par kādu cenu, grib ņemt citu. Te nelīdzēja neviens arguments. Beigās pārāk aukstais (nu, kamoon!) saldējums tika izmests miskastē, un tā vietā sīcis dabūja mazu ne-aukstu cepumu.

Un tā katru dienu…. :)

Ģimene

Es dzīvoju diezgan turīgā vācu ģimenē, kuru “stūrē” supervecāki (visi vārdi mainīti :) ) Jānis  un Jana (40, 41).  Savā neilgajā dzīvē viņi paspējuši sastrādāt jau 4 bērnus, kuru vidū ir Fēlikss (7), Jancis (5), Pēteris (3) un pastarīte Laura (9 mēn.), tātad – 3 puiši un viena mazulīte.

Abi vecāki ir dikti jauneklīgi, aktīvi un gudri cilvēki. Paši jaunībā daudz ceļojuši, dzīvojuši ārzemēs un mācījušies labās skolās. Šeit nav pārāk populāri agri dzemdēt bērnus un iejūgties ģimenes dzīvē, tādēļ arī viņu ģimenē pirmais bērns ienācis tikai pēc 30 gadu vecuma. Toties tad gan nav spējuši laikam apstāties :) Kā esmu novērojusi, arī visiem viņu draugiem ir daudz bērnu. Es viņu ģimenē esmu jau piektā Au-Pair (bijuši 2 puiši (no D-amerikas un Meksikas) un 2 meitenes (no ASV). Manuprāt, tā ir liela uzdrošināšanās – atvērt savas mājas durvis principā svešam cilvēkam un vēl uzticēt viņam savus bērnus, grūti iedomāties, ka Latvijā kāds ko tādu uzdrošinātos. Bet viņiem tā ir vēl viena iespēja paplašināt bērnu redzesloku, iemācīt viņiem to, cik dažāda ir pasaule, un ļaut izaugt atvērtiem un brīviem no aizspriedumiem.  Ja mums vienmēr saka – nerunā ar svešiniekiem, neņem konfektes no onkuļiem un neuzticies nevienam, tad šeit jau pirmajā dienā bērni man krita ap kaklu un lūdza palasīt priekšā, kaut es viņiem biju pilnīgi svešs cilvēks. Vai tas ir labi, vai slikti, spriediet paši.

Atšķirībā no citām līdzīgām vācu ģimenēm, kur bērni ir gluži vai kā greznumlietiņa, ar ko padižoties citu priekšā, un vecāki viņiem nepievērš pietiekoši daudz uzmanības, šajā ģimenē viss notiek pavisam citādi. Tas, ka es šeit esmu, nenozīmē, ka viņi visus bērnus uzgrūž man uz kakla, lai pašiem būtu miers un nebūtu nekas jādara. Šie vecāki ļoti iesaistās savu bērnu dzīvē, visu savu brīvo laiku pavada kopā ar viņiem un aktīvi līdzdarbojas viņu ikdienas dzīvē. Un, lai viņi to varētu darīt, uz mājām nāk vēl pāris algoti cilvēki, kas palīdz uzkopšanā un ēst gatavošanā, citādi Jana to vien darītu, kā no rīta līdz vakaram šrubētu 5stāvīgo māju un mazgātu drēbes.

Katrs sīcis ir pilnīgi atšķirīgs. Mazā Laura tūlīt kā sāks rāpot un īsti daudz neko nesaka :D Bet kopumā ir dikti mierīgs un priecīgs bērns, nu, vismaz neņem citiem mantas nost un nekliedz pilnā kaklā, kā te dažs labs citreiz.

Pēteris ir mazs šķelmis, bet, būdams mazākais no brāļiem, viņš vienmēr cīnās par savu vietu zem saules. Viņš ir sapņotājs un vienpatis – var stundām sēdēt un sarunāties savā nodabā ar Lego klučiem, bet dažkārt var būt arī neiecietīgs un kaprīzs, lai gan kopumā es bērnus raksturotu kā labi audzinātus.

Vidējais brālis Jancis ir īsts delveris un maziņš egoistiņš. Viņs bieži grib parādīt savu varu, atņemot Pēterim mantas, niķojas un ņemas. Brīžiem var kļūt arī nejauks, ja viņam kas ienāk prātā. Cīņa par mammas vai citu pieaugušo uzmanību un atzinību ir nebeidzama. Bet kopumā viņi visi tik un tā ir mīļi un forši :)

Vecākais bračka Fēlikss ir īsts gudrinieks. Viņa mīļākā spēļmanta ir grāmata “Pasaules izzināšana”, kuru viņš cītīgi studē un pēc tam atstāsta dažādas gudrības, ko samācījies. Vai jūs zinājāt, ka 3 pasaules bagātākās valstis atrodas Eiropā ?:) Fēlikss ir kārtīgs, brīžiem pat pedantisks un ļoti nopietns. Šķiet, ka viņš jūtas atbildīgs par visiem mazākajiem brāļiem un māsu. Ar viņu ir visvieglāk, jo niķi ir reta parādība un ar viņu var visu sarunāt.

Svarīgākais, ko esmu pa šo laiku iemācījusies par bērniem – viņi nav racionālas būtnes. Bieži niķi var izsaukt pat tas, ka brokastīs iedota karote nepareizajā krāsā, un tad tik – aiziet! Asaras pa gaisu un šovs var sākties! Arī viņu uzmanība ir ļoti nenoturīga – paspēlējas 5 min ar Lego, ierauga kaut kādu policijas mašīnu un Lego jau sen aizmirsts! Tas, protams, ir līdz brīdīm, kamēr brālis nepaņem to, jo tad atkal Lego kļūst par svarīgāko objektu, un visiem obligāti vajag to vienu klucīti, kaut apkārt mētākas 10 tādi paši. Sarežģīti :) Manta var gulēt stūrī nepamanīta mēnesi, bet, ja viens to paņems, vajadzēs uzreiz visiem. Tas ir likums. Un tā, dienu pa dienai mācos šos likumus apgūt un izdomāju viltības, kā tikt ar viņiem galā. Dažreiz kaut kas nostrādā, citreiz izsauc tikai vēl spēcīgāku pretreakciju. Bērni ir mūžīga mācībstunda.