Fantasķika

Ja ne labākā, tad  noteikti vizuāli iespaidīgākā filma, ko esmu redzējusi. Kas ir pirmais, ko iedomājies, izdzirdot šādu apgalvojumu? M? Sakot “Avatar”, būsi trāpījis 10niekā.

Pirmo reizi mūžā par kino biļeti samaksāju 3.50 Ls. Man kā maz apmaksātā darbā strādājošam studentam tā ir visnotaļ pieklājīga summa, kad runa ir par izklaidēm (lai gan, ko es te muldu, izklaidējoties monētas parasti ripo uz velna paraušanu). Ha. Vienīgais, ko varētu vēlēties servisa sakarā, samaksājot šādu summu, būtu mīkstāki krēsli un ne tik apspeķotas acenes. Bet uz visu pārējo emociju fona sāpošais dibens tomēr šķita gluži nenozīmīgs sīkums.

Tagad maza atkāpe. Viss iepriekšminētais ievads tika sacerēts jau mēnesi atpakaļ, bet tad mani apsēda vecais labais “navlaikajāsteidzasslinkums” bubulis, un tā arī nepabeidzu savu iecerēto Avatara revjū. Un, ja godīgi, tad nu jau esmu aizmirsusi, ko tad īsti gribēju teikt. Laikam to, ka filma bija bezgalskaista un vizuāli baudāma, tomēr joprojām caur un caur Holivudas produkts. Un lika padomāt par to, cik cilvēki tomēr ir riebīgi radījumi, pretstatā, protams, apburošajiem pandoriešiem, haha. Labi.  Nav ko te ieslīgt nenozīmīgās detaļās – vienkārši noskaties un palutini savus redzes orgānus.

P.S. Krīča, šo ierakstu/skricelējumu es veltu Tev, nebūs vairs jālūr uz zupu :D

Dibeni un citi apaļumi

Esmu sev atklājusi Tinto Brasa pasauli. Noskatījos “Papriku” un “All Ladies Do It” – nu, super! Kaut kas ir visā tajā viņa ar seksualitāti un erotiku pārsātinātajā stiliņā. Ja porņuku skatīšanās man visbiežāk uzdzen šermuļus, tad šīs filmas bija, nu, kā tādas fifīgas bezē kūciņas ar krāšņu ķirsīti pašā spicē  – kolorītajām galveno lomu atveidotājām. Šajās filmās viss notiek tik brīvi, nepiespiesti un dabīgi, ka nemaz neliek morāles jūtām sabangoties krūtīs un celt mietpilsoniskus iebildumus ar domu –  ‘”Kur gan palikusi tikumība”? un “Šausmas, tas ir amorāli!”. Tā vietā es vēroju šīs krāšņās sievietes, apbrīnojot, cik pašpietiekamas, seksuāli nepiesātināmas un ar sevi apmierinātas viņas ir, kaut nevarētu teikt, ka viņas būtu mūsdienu tievuma kulta upuri. Tādas dzīvas un vitālas – īstas sievietes!

Un tie dibeni!!! Visur un visu laiku. Un tikpat dažādi kā sniega pārslas – lieli – apaļi, mazi- kantaini, tievi un resni, glīti un neglīti, jauni un veci – uhhh! Līdz šim man bija šķitis, ka krūtis tomēr ir tai vīriešu pielūgsmes olimpā – bet, nē! Tie ir dibeni! Un jāatzīst, ka droši vien pelnīti – tās formas un izliekumi noteikti spēj sajaukt prātus.

Katrā ziņā filmas ir dikti estētiskas un vizuāli baudāmas. Un mazliet uzsit vēlmi pamīlēties :)

Lūks Debesustaigātājs

Nesen uznāca dīvaina nostaļģija pēc jau bērnībā iemīļotajām “Zvaigžņu karu” filmām, kas beigu beigās tika realizēta trīsdienīgā filmu lektorijā.  Un, uh, kas tas bija par prieku! Redzēt  darbībā Artū un Tripio – smaids pats no sevis raisījās :) Un kur nu vēl brīnišķajās princeses Lea frizūras, kuru tapšanai, manuprāt, nepieciešami kādi pāris metri matu! Un kas gan būtu šī filma bez apburošā Harisona Forda, kurš savā šarmā un iznesībā tālu pārspēj jauno un nepieredzējušo Lūku. Ak…. Nu, nebrīnos, ka filma savulaik sagrābusi tos n-tos miljonus-puse no tiem pienākas Harisonam, tas ir skaidrs :) Kopumā nostaļģiskās atmiņas atkal ieguva jaunas krāsas un ļāva pavisam skaidri apjaust, ka specefektu jomā Holivuda kopš tā laika ir pārgājusi trejdeviņu kalnus.

Vismīlīgākais visā šajā sāgā bija ticamības momenta zudums katrā otrajā epizodē. Piemēram, ainā, kur Lūkam tēvs pirms brīža nošņāpis vienu roku, bet viņš tikmēr varonīgi ar otru turas kkādas ēkas korē apmēram kilometra augstumā. Un protams, ka draugi atbrauc tieši īstajā mirklī (un zina, kur tieši Lūku meklēt), lai izglābtu savu spēcīgo draugu. Labi… Vai arī tradicionālais variants, kad 10 “sliktie” šauj uz galvenajiem varoņiem, bet neviens, protams, netrāpa :) Savukārt Lūka komanda ir īsti snaiperi un nogāž visus gar zemi bez jautājumiem. Nu, gluži kā dzīvē :) Bet iespējams, ka tieši šīs visas nepilnības padarīja visu tik mīlīgu un jauku. It kā filma attēlo nopietnu cīņu starp labo un ļaunu, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti labestīga un tāda panaiva. Mans favorīts nenoliedzami joprojām ir vecais, labais Tripio, kurš pārzina 6 miljonus dažādu valodu un komunikācijas formu un pats runā gluži kā tāds Šekspīra lugu varonis.

Iespaidīgi un iesaku visiem!

This is it!

MaiklsKā jau stāstīju, vakar nejaušības pēc apmeklēju filmu par Maiklu Džeksonu. Līdz šim (būtībā līdz viņa nāves dienai) nebiju pārāk iedziļinājusies šī mākslinieka daiļradē un dzīves peripeitijās, taču pēc liktenīgā datuma, kad pasaule uzzināja par viņa traģisko bojāeju, neviļus šķita, ka būtu tomēr interesanti paklausīties, ko Maikls līdz šim sastrādājis. Tajā brīdī atradāmies Šveicē kopā ar kori, un arī mūsu istabiņā ar aizrautību tika šturmēts jūtubs, lai atrastu populārākās dziesmas un noskatītos to pašu “Thriller”. Iespaidīgi. Lieki piebilst, ka šis brauciens zināmā mērā pagāja zem Džeksona zvaigznes. Un man nedeva mieru doma – kādēļ gan es agrāk neklausījos Džeksona mūziku? Laikam tas īsti nebija mans laiks, nez. Tās dziesmas jau visi zina no galvas, kad kkur izdzird, bet es nekad nebiju šajā mūzikā iedziļinājusies tā pa īstam.

Un tagad – filma. Es, emocionāls cilvēks būdams, pirmās filmas minūtes nevarēju to skatīties bez tādas baigas nolemtības un skumju sajūtas, ka tāds talants aizgājis postā. Lai ko arī runātu par viņa personīgo dzīvi, utt. – man tomēr šķiet, ka kā mūziķis un mākslinieks viņš ir bijis izcila personība. Filmā būtībā tika parādīts koncerta tapšanas process – kā šovam tiek atlasīti dejotāji, kā notiek mēģinājumi, kuros iesaistīti simtiem cilvēku. Cilvēki izteicās par savām izjūtām, būdami šī grandiozā projekta iekšienē, utt. Un visas filmas garumā skatītājam it kā tiek dota iespēja izdzīvot nenotikušo koncertu, dziesmu pa dziesmai. Jāatzīst, ka tas viss ir tiešām iespaidīgi! Tos apmērus pat nav iespējams aptvert – skatuve, gaismas, dažādi šova elementi, iesaistīto cilvēku daudzums-ārprāts!

Un tie dejotāji!!!Par tiem ir atsevišķs stāsts. Filmas sākumā rāda atlasi, uz kuru ieradušies dejotāji no visas pasaules -kāds puisis no Austrālijas stāsta, ka par atlasi uzzinājis 2 dienas pirms tās sākuma un ar pirmo lidmašīnu devies uz ASV, lai piepildītu savu sapni uzstāties kopā ar M.Dž. Njaaa…Pārējo stāsti ir līdzīgi – cilvēki burtiski pielūdz Maiklu Džeksonu. Atlasē piedalās pats popa karalis, un beigās tiek izvēlēti tikai daži no simtiem gribētāju. Kāda meitene, kura apstiprināta sastāvā, saļimst ceļos no saviļņojuma. Tāda ir MAIKLA ietekme :) Vērojot iestudētās dziesmas, varam pārliecināties, ka dejotāji izvēlēti tik tiešām vislabākie. Tas man šķita neaptverami – kā iespējams apgūt tik nenormāli daudz dažādu soļu un deju? Un tas viss ir patiešām sarežģīti! To var tikai apbrīnot.

Maikls…. Nuu vispār radās iespaids, ka viņš ir baigais ņuņņa. Nu, tāds viegli ietekmējams, trausls kā porcelāna tasīte – smieklīgi, kā visi centās viņam izdabāt un runāja kā ar mazu bērnu. Laikam jau puisim tiešām bijusi grūta bērnība un dzīve. Radās sajūta, ka apkārtējie viņu neuztver kā līdzvērtīgu partneri, bet kā kaut kādu maziņo pūciņu, ar kuru jāapietas īpaši uzmanīgi. Jā, bet cik nu arī tajā filmā vispār kko varēja redzēt no Maikla paša… Vairāk jau tika rādīti priekšnesumi un mēģi. Jāsaka, ka muzikālā ziņā viņš tiešām ir gluži vai ģēnijs – visu laiku izdomā kko jaunu, ir īsts perfekcionists līdz pēdējai notij. Filmā izskanēja teksts, ka Maikls zinot no galvas pilnīgi visu savu dziesmu ritmiskos zīmējumus un tonalitātes. Laikam laba atmiņa :) Un viņa balss. Specifiska būtu klusi teikts :) Bet laikam jau tieši ar šo atšķirīgo balsi viņš izceļas pārējo vidū. Un dzied tīri, ha,ha :)

Domāju, ka faniem šī filma noteikti šķita kinomākslas augstākais šedevrs tā viena iemesla dēļ, ka tajā iemūžināts viņu dievinātais elks. Īstenībā man tā arī visnotaļ patika, bet galvenokārt jau dejotāju dēļ :)Katrā ziņā- dikti žēl, ka tāds talants atstājis šo pasauli, un žēl, ka tūres tomēr nebūs.

Tas arī viss.

Franču pavārmāksla

fench_market_stall

Džūliju filma  bija tieši tāda, kā gaidīju, bet brīžiem pat vēl labāka. Secinājumi:

1. Ēdiens…..mmm…..Kādam, kurš ar pavārmākslu ir uz “Jūs”, to laikam nesaprast, bet mani tās visas virtuves orģijas tā pavilka!!! Ja esi piedzīvojos, ko nozīmē, kad ēdiena gatavošana sagādā ne mazāku baudu kā tā notiesāšana, tad abu DŽ. rosīšanās pa virtuvi nevar atstāt vienaldzīgu. Vai man arī pēc filmas noskatīšanās radās sajūta, ka dikti gribas kko pagatavot? Nū, ne gluži – drīzāk sāku jau domās veidot iepirkumu sarakstu ar lietām, kuras manā virtuvē vēl pietrūkst. Smalks siets, piesta, laba putošanas slotiņa, pāris vara katlu, glīta mērkrūze un silikona virtuves cimds :) utt., utjp.

2. Un Merila…..brīnišķīgā Merila!Uh…Skaista Parīze, skaista iepirkšanās franču garā, savdabīga tā laika elpa. Apburoši.

3. Jopcik, cik tā angļu valoda tomēr bagāta. Man jau pat brīžiem šķiet, ka nav jābūt nekādam pārākajam literātam, lai spētu angļu valodā skaisti izteikties-tāda vārdu bagātība ļauj iztēlei vaļu. Vienvārdsakot – stulbi, bet angliski daudz ko var pateikt tik trāpīgi, ka vai nu!

4. Un galvenais – kur var dabūt to pavārgrāmatu? :D

Ko es šodien darīšu? Cepšu ķirbju pīrāgu. Bon apetit!

Mulholland Dr.

Noskatījos… Uj…Kosmoss :) Bet tā ārprātā skaistā spāņu dziesma pat mani izsita no sliedēm. “Neo-noir psychological thriller ” – ko lai tur piebilst. Un kādēļ gan vienmēr visur jāmeklē jēga? Par spīti tam, ka kosmisks un neparedzams, šis pastāstiņš bija kā tāds vējš, kas pūš cauri visām šķirbām un nav iesprostojams taisnvirziena tunelī. Tev brīžiem šķiet, ka nu tik beidzot spēj izsekot sižetam, kad atkal tiec atsviests atpakaļ sākumpunktā. Smalks meistarstiķis! “Obligāti noskaties to!”-nē, tā es šoreiz neteikšu, bet… it’s up to you!mulholland_drive