Brauciens uz Sognsvann ezeru

Pie ezera

Kādā no iepriekšējām nedēļas nogalēm nolēmām, ka mums jāapskata izslavētais Sognsvann ezers, kas atrodas vienā no metro galapunktiem un tādēļ ir viegli sasniedzams. Tādēļ nopirkām vienreizējo grillu (bez tā brīvdienās nu nekur), pudeli vīna, desiņas, un aiziet!

Sākot ceļojumu no centrālās stacijas, ceļā pavadījām aptuveni 20 minūtes. Izkāpjot no metro, vēl tikai mazs gabaliņš jāpaiet kājām, kad jau esam pie paša ezera. Apkārt skraida bērni, rej suņi, un valda brīvdienu noskaņojums. Cilvēki sasēduši ezera malā zalītē vai uz akmeņiem – cep desiņas, spēlē ģitāru un pļāpā. Redzam jaunlaulātos, kuri taisa mazu fotosesiju pie ezera. Garām zib skrējēju kājas, daudzi speciāli atbraukuši šurp, lai izmestu pāris loku apkārt ezeram.

Gluži neticami, kā tik skaista un mežonīga vieta var atrasties tik tuvu pilsētas centram. Ir sajūta, ka esam kilometriem tālu. Pat gaiss šeit ir cits. Vējš skrien cauri koku lapotnēm aizelsies, un viss smaržo tik dzīvi! Kailām pēdām iemēģinām arī ūdeni, kaut gan par tā temperatūru jau netieši liecina tas, ka ūdenī ir tieši viens cilvēks, bet krastā piecdesmit. Jā, auksts. Bet tīrs un spirgts.

Pikniks pie ezera

Pēc mazas cīņas ar grillu, kurš ne par ko negrib kārtīgi iekurties, tomēr tiekam pie karstām desiņām un izbaudām savu pikniku ezera krastā. Ir prieks būt dabā un vienkārši ieelpot svaigo meža gaisu. Nolemjam izmest arī loku apkārt ezeram. Mums garām traucas skrējēji – ātrie, lēnie, vientuļnieki un draudzenītes, daži ar suņiem, citi ar austiņām un pulsa mērītājiem. Ar velosipēdu braukt pa ceļu, kas vijas gar ezera krastu, ir aizliegts. Ezers ir patiešām skaists, tā gribētos tajā nopeldēties. Bet izskatās, ka būs vien jāgaida nākamā vasara. Sognsvann ezers esot populārs atpūtas galamērķis arī ziemā. Šeit var nodarboties ar distanču slēpošanu, slidot vai nodoties zemledus makšķerēšanai. Domājams, ka, tuvojoties ziemai, nopietnāk apsvērsim arī distanču slēpju iegādi.

Skats uz pretējo krastu

Sognsvann

Tā ezers izskatās ziemā. Bildi atradu šeit.

Mazai atkāpei. Redzot, cik skaista ir daba šeit, gribas redzēt arvien vairāk un vairāk. Dienā, kad bijām noīrējuši mašīnu, lai atvestu iegādātās mēbeles uz jauno dzīvokli, aizbraucām arī uz kādu mazu miestu netālu no Drammen. Un šis mazais izbrauciens tikai vēl vairāk stiprināja mūsu vēlmi, esot šeit, izmantot visas iespējas paceļot pa Norvēģiju. Varbūt, ka kaut kur aizbrauksim jau šajā nedēļas nogalē. Es noteikti par to uzrakstīšu.

Noslēdzot dienu, parādījās vēl viens skaists dabas brīnums

 

Sylt

Pludmalē valda nesteidzīgi laiska atmosfēra

Atvadoties no vasaras, gribu jums pastāstīt par skaisto vācu salu Sylt. Galvenais secinājums pēc tās apmeklēšanas – nekad nebrauciet turp! Ja vien jums nav šausmīgi daudz liekas naudas. Bet, ja ir – brauciet! Sala ir skaista, mierīga, iedvesmojoša. Man tā vienmēr paliks mīļā atmiņā, jo šeit pavadīju savu atvadu nedēļas nogali kopā ar vācu ģimeni.

Uz salu no Hamburgas devāmies ar auto. Pa sauszemi aptuveni divas stundas līdz vietai, kur notiek brīnums. Un ar to es domāju neparasto un nekur citur neredzēto “auto vilcienu”, ko dēvē par “Sylt-Shuttle“. Salu ar sauszemi savieno garš, mākslīgi uzbērts dambis, bet uz tā nav ielu vai šosejas. Pāri var tikt, vienīgi izmantojot vilcienu. Vienkārši pasažieri (ņemot līdzi arī velosipēdu, ja vēlas) pārvietojas ar satiksmes vilcienu, kurš ātri un ērti uz salu nogādā pa taisno no Hamburgas (biļetes cena ap 20 eiro vai mazāk, ja brauc kopā vairāki cilvēki). Taču, ja vēlies uz salu līdzi ņemt arī savu auto, būs jāšķiras no 86 eiro un jāstāv dažkārt ļoti garās rindās, lai tiktu uz īpašā “auto vilciena”. Šis vilciens ir neparasts ar to, ka tas pārvadā tikai automašīnas ar pasažieriem tajās. Vilcienam ir divi stāvi – divas atklātas platformas. Pie uzbraukšanas automašīnas sastājas vairākās rindās ierašanās kārtībā. Kad atvestās mašīnas ir no vilciena nobraukušas, tiek dots zaļais signāls, un visi pamazām sabrauc uz platformām. Lielākās mašīnas un busiņi – augšā, mazākās – apakšā. Diemžēl nezinu precīzi, cik automašīnu saiet vienā šādā vilcienā (šķiet, ap 150). Uz platformām atrodas speciāli cilvēki, kas vēl liek automašīnām sabīdīties ciešāk, lai visiem pietiktu vietas. Šis vilciens atiet reizi pusstundā, arī pats pārbrauciens ilgst apmēram tikpat ilgi. Un tā nu tu sēdi savā vietā, lūkojies ārā pa logu, kamēr neparastais braucamrīks tevi pietuvina teiksmainajai salai. Un tad sīči dabū pasēdēt tētim klēpī un “pastūrēt”. Un garām skrien vēja ģeneratori, saules paneļi un nesaitāmas aitas. Un tētis stāsta par salu un dzīvi.

Uzbraucot uz “auto vilciena”

Sylt-Shuttle

Tādā garā desā divos stāvos automašīnas tiek pārvestas pāri 11.3 km garajam dambim uz salu

Pa ceļam redzmi ļoti daudzi vēja ģeneratori un saules paneļi

Šādi izskatās uzbērtais dambis, kas savieno salu ar sauszemi. Tālumā redzami vēja ģeneratori.

Šis vilciena maršruts esot visienesīgākais no visiem Deutsche Bahn maršrutiem valstī. Ilgst tikai pusstundu, bet biļetes ļoti dārgas. Tomēr daudzi brauc.

Sala ir kopumā 38 km gara, bet šaurākajā vietā tikai 320 m plata. Šī ir turīgu vācu tūristu ļoti iecienīta vieta. Kā stāstīja manas vācu ģimenes tēvs, tas skaitās ļoti prestiži, ja Tev pieder māja Sylt salā. Viņi savu esot iegādājušies kā kapitālieguldījumu, jo īpašumu cenas katru gadu ceļas par vidēji 15%.

Pludmalē

Sylt sala pamazām sarūk, tās krasti tiek izskaloti, un platība samazinās. Tādēļ tiek ieguldītas ļoti lielas summas, lai veidotu jaunus smilšu uzbērumus un pasargātu salu no Ziemeļu jūras zobiem, kas to grauž un grauž arvien mazāku.

Pludmales šajā salā izskatās gluži kā pie mums Latvijā – gara, gara strēķele baltu, mīkstu smilšu. Sylt pludmaļu kopējais garums ir aptuveni 40 km. Dienas biļete ieejai pludmalē maksā 3.50 eiro. Ja vēlies noīrēt arī smalko, strīpaino zvilni, nāksies šķirties no vēl sešiem eiro. Vietējie pērkot gada vai sezonas abonementus, bet mani tomēr šī maksas iekasēšana mulsināja.

Miers un vējš

Ziemeļu jūra

Gandrīz neviens neguļ pludmalē uz dvielīšiem, visi izvēlas zviļņus. Un tie patiesi labi pasargā no trakulīgā vēja!

Sala ir debešķīgi skaista, un pievelk ar savu nepieradināto dabu. Ir ļoti daudz aizsargājamu teritoriju un kāpu zonu, kur rodas iespaids, ka neviens vēl nav kāju spēris. Tai pašā laikā šo skaistumu baudīt mazliet traucē lielais vējš. Lai kur arī tu atrastos, vienmēr ir vējains. Un vienā brīdī tas tiešām nogurdina. Kādā no dienām devos ap 20 km garā izbraucienā pa salu ar riteni, un pusi no laika nācās cīnīties ne vien ar kalniem un lejām, bet visvairāk ar neiejūtīgo pretvēju. Tas nudien spēj sabojāt prieku par šādu izbraucienu.

Aizsargājamās teritorijas

Tūristu iecienītākās iepirkšanās un atpūtas vietas uz salas ir  Westerland, Kampen un Wenningsted. Westerland atrodas divas galvenās tūristu iepirkšanās ielas, daudzi restorāni un kafejnīcas, par suvenīru bodēm nemaz nerunājot. Pilsēta praktiski dzīvo no tūrisma vien. Uz katra stūra redzamas izkārtnes, kas piedāvā noīrēt māju, istabu vai telts vietu. Šeit vienmēr ir daudz cilvēku, un dzīvība kūsā. Blakus arī liela viesnīca ar SPA kompleksu. Kampen ir vairāk dzīvojamo māju rajons, bet arī šeit var smalki iepirkties, aiziet uz pastu un iznomāt velosipēdu. Tieši Kampen atvērti vissmalkākie zīmolu veikali – Gucci, Prada, Hermès  un tamlīdzīgi. Nebrīnos, ka tie šeit spēj pastāvēt, jo Sylt apmeklē praktiski tikai ļoti turīgi ļaudis, kuri arī labprāt šādos veikalos iepērkas. Manā izpratnē parastam tūristam te nav, ko meklēt. 

Galvenā tūristu iela

Vietējais salas cirks

Vācieši bauda atvaļinājumu

Atpūtnieku paradīze

Vēja dēļ sala ir arī iecienīta zēģelēšanas un sērfošanas vieta

Interesanta ir salas apbūve – tipiskās ēkas ar salmu jumtiem. Šādas mājas redzamas gandrīz visā salā un rada ļoti skaistu un saskaņotu iespaidu. Salmu jumti ir ne tikai dzīvojamām ēkām, bet arī veikaliem, kafejnīcām un citām iestādēm. Īpaši daudz šādu māju redzams Kampen. Esat kādreiz redzējuši karogu veikalu? Sylt tāds ir, jo ikviena vietējā svēts pienākums un goda lieta ir kādu no tiem uzvilkt savā pagalmā. Un nav nozīmes, vai tas ir valsts, kāds no piecdesmit dažādajiem salas karogiem, vai lupata ar galvaskausu – karogam būs būt! Un tos visi iegādājas kādā mazā specializētā veikaliņā, kura sortimentā starp 3000 dažādiem eksemplāriem esot arī ikvienas pasaules valsts karogs. Vienu savai jaunajai mājai iegādājās arī manas ģimenes tēvs. Un tas maksāja ne vairāk un ne mazāk kā 135 eiro. Kāpēc gan ne.

Tipiskās mājeles ar salmu jumtiem

Rūķu namiņš

Kampen

Viens no salas fenomeniem ir “Sansibar” restorāns, kas atrodas gandrīz jūras krastā. Tas ir dārgs un vienmēr pārbāzts. Bet blakus ir liels bērnu spēļu laukums, kura dēļ arī ģimenes laikam šurp brauc. Ēdiens ir garšīgs, bet cenas, manuprāt, nesamērīgas. Kafija par četri eiro un grillēta bute par 32 eiro. Vienreiz var, bet mazliet tāds kā skopuma krupis ir jānorij. Taču šeit vienmēr ir pilns. Tas skaitās ārkārtīgi smalki un stilīgi, ja esi šeit bijis. Un vissvarīgākais – nedrīkst aizmirst nopirkt uzlīmi ar restorāna nosaukumu un tās simbolu, diviem sakrustotiem zobeniem, par  pieciem eiro, ko uzlīmēt savai mašīnai uz pakaļas. Sak, lai visi redz, cik es kruts, ka braucu uz “Sansibar”! Nu, patiesībā diezgan smieklīgi. Bet tādi ir liels vairums cilvēku šeit – iespīlējušies smalkos, tumšzilos uzvalkos, kas vienu izmēru par mazu (jo tas taču modē, vai ne?), zelta Prada augstpapēdenēs un jaunākajās Givenchy saulenēs. Ar katru savas būtības šūnu cenšoties parādīt, cik turīgi un smalki viņi ir. Un pat tie daži velotūristi haki krāsas garajās biksēs un botās nespēj atšķaidīt šo manu iespaidu.

Ar “Sansibar” simboliku var iegādāties visu, sākot ar T-krekliem un beidzot ar vannas paklājiņiem

Sveicieni no Sylt

Cita Londona

Vienas no krāsainajām Islingtonas durvīm

Izskatās, ka tā kļūs par tradīciju – katru 18. novembri atzīmēt Londonā kopā ar savējiem. Šogad to darījām jau otro reizi, un es iepazinu tādu Londonu, kādu līdz šim nebiju redzējusi. Kārtīgi izsmējāmies, skatoties Stand Up komēdiju, devāmies pastaigā gar Regent’s Canal, mazliet iepazinām Islington un Dalton rajonu, gatavojām ēst mājās un paburzijāmies pa 7dienas tirdziņiem. Iemēģinājām arī pilsētas riteņus, sauktus par Boris Bike –  lieliska alternatīva, ja negribas tērēt daudz naudas par sabiedrisko transportu. Mazliet pabijām arī sen iemīļotās vietās, un pavisam nejauši satikām latviešu draugus uz ielas. Interesants un neparasts ir Geffrye Museum – tur vari apskatīt tipisku angļu interjeru no 17. gs. līdz mūsdienām. Katram posmam veltīta sava istaba ar autentiskām mēbelēm un citām interjera detaļām. Šoreiz redzējam Londonu tik dažādu – skaistu, mežonīgu, noplukušu un dīvainu. Strauju un netīru, klusu un apcerīgu. Tik neviennozīmīgu.

Te maza ekskursija.

Pastaigājoties gar Regent’s Canel, var redzēt mežonīgu dabu un dīvainas ēkas

4 dienas bez bērniem – es taču staroju! :)

Modernā (?) arhitektūra

Stipros dzērienus pasniedz porcijās pa 25 gr, maksā bargu naudu. Izrēķinājām, ka 0.7 l pudele Jameson šeit maksā ap 120 mārciņām. Neslikts bizness.

Boris Bikes – diemžēl smagnēji un neērti, bet labāk nekā nekas

Braucām garām LND Zoo

Dienā bija +15, šis jau mazliet pievakarē

Šeit taisa naudu

Jaunā mega ēka, kas būšot augstākā Eiropas Savienībā

Mākslinieks iekaro Temzu paisuma laikā

Z-sv tirdziņš labākajās vācu tradīcijās

Ātrais kadrs

Ciklops

Un tā pils bija tiiiik maza!

Kadrs Haidparkā

Īsts burgeris, mājas versija

Lēti krāmi

Konča

Garāžas tirdziņš Brick Lane

Kad apnicis iepirkties, var šo to uzspēlēt

Legālie velo

Foto draugiem

Krāsas

Nostaļģija

Kiš-miš

Viss kā Hamburgā, tikai 5x dārgāk

Domājams, ka EasyJet nepasētu

Par vecajiem, labajiem laikiem runājot…

Kas meklē, tas atrod

Kas ilgi meklē, tas atrod…

Katra bļoda – 1 mārciņa

Noķērām horizontālu sauli

Esot dikti slavens bārs

Atvadu vakariņās lazanja

Šeit mūs ar vārdiem “Chicken bang-bang” un garšīgiem izmēģinājuma gabaliņiem beigās tomēr ievilināja mazs ķīnietis

Kontrasts

Brīvdienu laimīgās sejas

Kā es braucu Budapeštu lūkoties

Labrīt, skaistā pilsēta!

Kad pāris dienas jau pagājušas un tā brīža saasinātās izjūtas aizēno atkal jaunas emocijas, uz savu (mūsu) krāšņo piedzīvojumu jau iespējams paskatīties mazliet vēsāku skatienu. Kā beigās izsecināju un sapratu, vainīga pie šīs situācijas bija viena vienīga un konkrēta būtne – ziema. Un nevis lidosta, aviosabiedrības, tante, kas pie nozaudētās bagāžas lodziņa plivināja rokas bezpalīdzībā, vai kafejnīcas darbiniece, kas par vienu štrunta kafiju pratās noplēst piecas ādas. Nē, arī visi šie personāži bija pakļauti šim pašam faktoram. Ziema dara, ko tā grib. Un 17. decembra pēcpusdienā tā pavisam noteikti gribēja, lai koris paliek mājās, tā arī neredzējis Budapeštas ielas un koncertzāles.

RIX

1.diena

“Lidojums atcelts” – iedvesmojošs teikums, ko lasīt, kad, būdams ceļa jūtīs, esi tikko ieradies lidostā. Esam 37 cilvēki, un nākamās dienas vakarā visiem jādzied koncerts Budapeštā. Pirmajā mirklī šķiet, ka šis plāns ir krietni apdraudēts, taču jau pēc 4 stundu dirnēšanas lidostā uzzinām, ka tomēr lidosim. Daži šodien, daži nākamajā rītā.

2.diena

Mani jau pamazām pārņem dejavu sajūta. Atkal esmu lidostā, tās pašas sejas, tās pašas sarunas. Tikai šoreiz patiešām lidojam. Pa ceļam jāpietur Helsinkos, lai pārsēstos citā lidaparātā, kas arī veiksmīgi izdodas. Pareizāk – paši pārsēžamies ļoti veiksmīgi, taču visa bagāža (20 gab.) paliek kkur iepakaļ un Budapeštu tā arī nesasniedz. Jebkurā citā gadījumā tas, iespējams, nebūtu nekāds pasaules gals, taču šoreiz nozaudēto somu saturs ir pārāk svarīgs – korists bez tērpa un notīm ir, nu, korists bez tērpa un notīm. Ne pārāk glīts skats. Tomēr līdz pēdējam brīdim nezaudējam cerību, ka mantas tomēr atlidos ar nākamo reisu. Tas, protams, nenotiek.  Koncerts skaists un pacilājošs, bet skats jau pa rubli – desmit koristi skaisti sapucējušies , bet pārējie kā nu kurais – džinsos, strīpainos džemperos un citās ikdienas drēbēs. Un kājās visiem tik vien kā vienīgās zeķes (ar ielas zābakiem taču nekāpsi uz skatuves). Kolorīti, nudien. Bet, kā jau vienmēr, visam pāri stāv mūzika, un šādas ķibeles nespēj izsist no līdzsvara nevienu patiesu mūziķi. Dziedam kā eņģeļi, un publika ir sajūsmā. Rīt mājās.

3.diena

Sarunāts tikties viesnīcas foajē 4:30 rītā, lai dotos uz lidostu. Agrais reiss. Visi aizmiegojušies, daži nemaz arī neaizgājuši gulēt, bet visi tādi kā lustīgi – gribas mājās un šķiet, ka tas brīdis jau ir tik tuvu. Še tev! Varat tikai minēt, kas mūs sagaida lidostā – “flight cancelled”. Budapeštas lidosta pilna, cilvēki stāv garumgarās rindās, lai tiktu prom. Mums tas beigās prasīja 12 stundas, kuru laikā paspējām gan izgulēties uz lidostas viesmīlīgās grīdas, gan iztērēt prāvu piķi vienīgajā kafejnīcā, gan saskumt, gan sasmieties. Emociju spektrs no A līdz Z. Rindā pie Lufthansas info biroja nostāvējām kopumā 9 stundas, līdz beidzot tikām pie runāšanas, un tad vēl 3 stundas, kamēr izdevās visus 20-cik tur cilvēkus sasēdināt citās lidmašīnās nākamajā dienā. Un katru reizi, kad kāds aizgāja prom no lodziņa, visa rinda iegavilējās un applaudēja. Interesanti, ka cilvēki visapkārt pārsvarā bija vairāk pozitīvi nekā negatīvi. Galu galā – ja nevari situāciju ietekmēt, nav vērts par to iespringt. Neticēdami, ka diena galā, devāmies uz viesnīcu, ko koncerta organizatori bija mums, nabadziņiem, sarūpējuši un pavadījām jauku vakaru, kārtīgi izsmejoties par dienas notikumiem.

4.diena

Mums, vienai mazai draugu čupiņai, paveicās – nākamajā dienā lidojām prom tikai vakara pusē, citi jau no rīta. Tas mums ļāva kaut mazliet izbaudīt skaisto pilsētu, izšurīt visus H&Mus un paklaiņot pa Budapeštas svētku tirdziņu. Skaista pilsēta, laipni cilvēki un metro. Ak, metro!Pat šeit tas ir. Šis brīvais laiks pilsētā bija kā savdabīgs atalgojums par visām mokām, ko bijām pārcietuši pēdējās dienās.

Pārsteidzošā kārtā neviens no mūsu lidojumiem tajā dienā netika atcelts un, tuvojoties pusnaktij, beidzot ielidojām Rīgā. Sen nebiju izjutusi tādu prieku, atgriežoties pilsētā.

Domājams, šis notikums nākamā gada fukšu balles nominācijās viennozīmīgi uzvarēs kategorijā “Gada ceļojums”. Viss labs, kas labi beidzas.

P.S. 28. decembrī beidzot saņēmām arī pazudušos čemodānus. Viss ir kārtībā.

P.P.S. Brauciet uz Budapeštu, tur ir skaisti.

Donavas krastos

Mana Serbija

Iespēja doties uz Serbiju nāca pavisam negaidīti, kad jau bijām samierinājušies, ka diemžēl kolorītās serbu kāzas būs jālaiž gar degunu. Tā vietā izbaudījām visu, ko šī krāšņā kultūra un neatkārtojamie cilvēki spēj sniegt. Tās bija četras dienas, kurās jutāmies aprūpēti, lutināti un gaidīti ikkatrā vietā, kur vien parādījāmies. Viesmīlība pavisam noteikti ir serbu vizītkarte. Ceļojuma spilgtākie iespaidi dalāmi sekojošās grupās:

Cilvēki

Nezinu, vai mums kā īpaši paveicās, bet ceļojuma laikā sastaptie cilvēki bija vienmēr ļoti laipni, izpalīdzīgi, uzmanīgi un draudzīgi. Īpaši izteikti to varēja novērot apkalpojošajā sfērā – lai kurā vismazākajā restorānā vai ūķītī Tu ieietu, pretī vienmēr ir laipnas un smaidīgas sejas.  Interesanti, ka daudzviet viesmīļu vidējais vecums ir ap 40 gadiem, kas, salīdzinot ar Latviju, varētu šķist mazliet neierasti, taču viņi savu darbu dara vienkārši izcili, liekot tev justies kā mazam princītim.

Tikpat pretimnākošu attieksmi sajutām arī no taksometru vadītājiem, kas savā darbā arīdzan ir ļoti korekti un nemēģina tevi kā tūristu apšmaukt par n latiem.

Serbu sievietes ir ļoti skaistas, kaut arī latviešu gaumei, iespējams, pārāk ārišķīgas un krāšņas. Kārtīgs vakara grims  rīta agrumā pilsētas ielās ir normāla parādība tāpat kā 15 cm augsti kurpju papēži neatkarīgi no laika apstākļiem, vietas un laika.

Cenas

Nevar teikt, ka Serbijā viss bija ļoti lēti un pārdevēji mantas meta pakaļ, taču pāris lietu patiešām izbrīnīja. Piemēram, iekāpšana taksometrā maksā vidēji 30 dināru, kas ir apmēram 20 santīmu. Tikpat maksā arī viens kilometrs ceļa. Rīgas mērogos man brauciens no Mēbeļu nama līdz centram maksātu apmēram 1.50 Ls.

Tikpat šokējoša bija arī maksa par stāvvietu – 30 dināri stundā! Tieši tā, kā normālā valstī ar attiecīgu cilvēku vidējo ieņēmumu līmeni tam vajadzētu būt. Nevis divītis stundā, bāc!

Cenas apģērbu un pārtikas veikalos ir līdzīgas tam, ko redzam savā ikdienā, dažām precēm, iespējams, mazākas. Kopumā lielu atšķirību nemanīju. Pusdienas restorānā diviem vidēji izmaksāja ap 7-8 ls, bet liela picas šķēle+Pepsis smieklīgajā vietā ar nosaukumu “Pica Cut” maksāja tikai 140 dināru (94 santīmus).


Kultūra

Serbi ļoti daudz smēķē un tas noteikti lielā mērā saistīts ar tabakas cenām (~ 0.70 Ls par paciņu) un pārsteidzošo faktu, ka smēķēt atļauts praktiski ikvienā publiskā vietā – viesnīcā, veikalā, restorānā, bārā, jebkur. Tajā pašā laikā arī ventilācijas sistēmas visās šajās vietās darbojas nevainojami un nav gluži tā, ka jāsēž dūmu mutulī, kur cirvi var pakārt.

Pasūtot kafiju Serbijā, neaizmirstiet piemetināt, ka vēlaties to “long”, ja vien nevēlaties vienmēr dzert mazu espresso, jo šeit “black coffee” nozīmē tieši to.

Serbi ir lieli dziedātāji un tikpat lieli dejotāji. Kāzās, kurās piedalījāmies, uzstājās viena no populārākajām serbu folk mūzikas grupām, kā arī apmēram 50 gadu vecs dziedonis, kas, kā izteicās mūsu serbu draugi, ir ārkārtīgi populārs jau 25 gadus un principā ir mūsu Raimonda Paula ekvivalents.  Tā nu kāzas pagāja īstā dziesmu un deju virpulī, kur draudzīgās serbu sejas pauda īstu apmierinātību ar dzīvi.

Jāuzslavē arī serbu virtuve – gatavot viņi pavisam noteikti prot. Izdevās  nobaudīt arī nacionālo desu kulanu, kas gatavota no liesas cūkgaļas, pievienojot diezgan daudz sarkanās paprikas, kas piedod tai asu un piparotu garšu. Arī kāzās gastranomiskās izvirtības sita augstu vilni – katram no 250 viesiem bija paredzēts 1.9 kg ēdiena visā svinību laikā. Man nez kādēļ šķiet, ka bija krietni vairāk. Milzu uzkodu šķīvis ar dažādām gaļām, tad zupa, tad otrais ēdiens ar trīs veidu gaļām un salātu bļodu atsevišķi, pēc tam vēl kopējās gaļas uzkodas un tortes. Jā, par tortēm atsevišķs stāsts no sērijas – kad jau, tad jau. Serbs jau nebūs nekāds skopulis – ja viņš to var atļauties, viņš ciemiņus uzcienās nevis ar vienu, bet, piemēram, 15 dažādām tortēm. Tas bija nudien iespaidīgi. Centāmies nogaršot pa drusciņai no katras, bet secinājām, ka tomēr neesam bezizmēra.

Kopumā ceļojuma iespaidi bija patiešām spilgti, un laikam neatteiktos tur padzīvot kādu laiciņu. Te arī ieskatam dažas bildes: