Gaschler Hut Design

Stāsts par to, kā es sāku strādāt cepuru darbnīcā, sākās, kad iepazinos ar meiteni vārdā Lurdesa. Viņa ir kolumbiete, kura arī sākumā strādāja pie mums mājās un no rītiem pieskatīja mazo bebi. Viņa no manis nopirka pāris brošu, un vienā brīdī kādu no tām ievēroja viņas draudzene un sena studiju biedrene Terēze. Viņa bija sajūsmā par  manām prasmēm un uzaicināja atnākt pie viņas uz cepuru darbnīcu un paskatīties, vai mani kas tāds varētu interesēt.  Tā nu kopš aprīļa strādāju pie Terēzes cepuru salonā, kur mēs darinām gan filca hūtes, gan lielas salmu platmales, gan arī matu rotas ar spalvām un dažādiem greznojumiem. Viss ir 100% roku darbs, un vienas cepures izgatavošana aizņem diezgan daudz laika.

Kopš pirmā brīža, kad Terēze mani ieraudzīja darbībā, viņa bija sajūsmā, cik labi un ātri man viss padodas. Sākumā nevarēju atkauties no komplimentiem un uzslavām, kas man nav pierasta lieta. Bet biju tiešām laimīga, ka manu darbu atzinīgi novērtē. Es labprāt uz turieni ietu katru dienu un sēdētu no rīta līdz vakaram pie saviem diegiem un adatām. Nekas nedara mani laimīgāku, kā iespēja tur būt un darīt to, kas man patiešām padodas.

Terēzes un Jūlijas salons

Salons

Kleitas un cepures

Jūlijas jaunākā kleita un mūsu galvas rotas

Terēzes salons atrodas Haus für Kunst und Handwerk (Koppel 66), Hamburgā. Tā ir liela, veclaicīga fabrikas ēka, kurā vairākos stāvos iemitinājušies dažādi mākslinieki – fotogrāfi, rotu mākslinieki, grāmatu sējēji, keramiķi un gleznotāji. To vidū ir arī Terēze ar savām cepurēm. Viņa dala vienu salonu ar modes dizaineri un šuvēju Jūliju.

Koppel 66

Es dodos pie Terēzes 2 vai 3 reizes nedēļā un pavadu tur vidēji 4h. Viņa ļoti vēlas, lai es apgūtu pēc iespējas vairāk, tādēļ cenšas man katru reizi parādīt ko jaunu – kā salmu cepurei uztaisīt citas krāsas salmu maliņu, kā piešūt dekoratīvās lentītes, lai tas nebūtu redzams, kā pārvilkt cepuri pāri koka formai un panākt, lai tā “sēdētu” tā, kā es vēlos. Ir tik daudz sīkumu, kas jāzina cepuru meistaram. Un to visu viņa pati ir mācijusies apmēram 8 gadus. Un pēc mācībām gadu stažējusies Londonā pie slavenā angļu cepurnieka Filipa Treisija.

Dāmu cepures

Pa labi – kungu vasaras cepure

Vienmēr haosā

Kāzu matu rota

Arī pāris manu brošiņu atrodas Terēzes salonā

Vasaras platmale

Lentītes, kuras ar roku iešuj gar cepures iekšējo malu, lai tā labāk “sēdētu”

Koka cepuru formas

Tā cepure iegūst formu

Šeit mēs darbojamies

Kolēģes darbībā

Man nekad dzīvē nav piederējusi neviena cepure, jo, tāpat kā esmu pārliecināta, ka man nepiestāv nevienas brilles, vienmēr no sirds esmu nīdusi arī cepures. Vēl spilgtā atmiņā ir skolas rīti, kad galvā bija jāmauc pretīgā ziemas mice, bet, tiklīdz biju ārā uz ielas un aiz mājas stūra, kur mamma mani vairs pa logu nevarēja redzēt, cepure tika steigšus iestūķēta dziļi somā. Un kas par to, ka -18 grādi! Tā nu sākumā arī darbnīcā uz cepurēm skatījos kā uz tādiem svešādiem objektiem, kam ar mani nav nekāda sakara. Es darīju visus mazos darbiņus, kas man tik ļoti patīk –  izšuvu, pinu, gludināju, sadiedzu, veidoju spalvu dekorus, pērļoju un ķibinājos, bet šīs cepures sākumā bija tikai mana darba objekts. Terēze allaž visu piemēra arī uz manas galvas, un pamazām ievēroju, ka cepures man sāk iepatikties. Bet pats lieliskākais – man tās arī piestāv! Tas man bija liels atklājums. Tagad jau esmu tiktāl cepuru valstībā, ka pavisam nesen nopirku pati savu mazo hūtīti.

Sapucējusies. Ar matu rotu, kuru Terēze nodēvēja manā vārdā, jo tās dizainu izdomāju es.

Kamēr nebiju tur sākusi strādāt, nesapratu, kā viena cepure var maksāt 450 eiro. Tagad, kad esmu iepazinusi šī darba aizkulises, ir skaidrs, ka katra mazākā detaļa prasa uzmanīgu un precīzu darbu, kas arī beigās nosaka cepures cenu. Terēze arī izmanto vislabākos pieejamos materiālus un ir ļoti prasīga attiecībā pret kvalitāti. Viņa drīzāk pārstrādās vienu detaļu 5 reizes, līdz tā būs perfekta, nekā atļaus kaut kur nohaltūrēt.

Ekstravaganta pāva spalvu cepure

Vasaras salmu cepure

Pēc 10 dienām došos prom no Hamburgas, lai kādu laiku dzīvotu Oslo. Un gandrīz tikpat ļoti, cik man žēl šķirties no saviem bērniem, skumstu arī par šķiršanos no cepurēm un šī burvīgā darba. Jo, patiesi, laikam neviena cita lieta, izņemot dziedāšanu, man dzīvē nav sagādājusi tik daudz prieka un pozitīvu emociju. Terēze man katru reizi tikai saka: “Un tad, kad Tu pēc pāris gadiem atgriezīsies Hamburgā, nāksi pie manis praksē un izmācīsies par īstu cepuru meistari!” Laiks rādīs. Kurš zina, ko dzīve nesīs pēc pāris gadiem. Bet sapņot taču nav aizliegts…

Meistars un māceklis

Jūlija, es un Terēze

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s