Kā es braucu Budapeštu lūkoties

Labrīt, skaistā pilsēta!

Kad pāris dienas jau pagājušas un tā brīža saasinātās izjūtas aizēno atkal jaunas emocijas, uz savu (mūsu) krāšņo piedzīvojumu jau iespējams paskatīties mazliet vēsāku skatienu. Kā beigās izsecināju un sapratu, vainīga pie šīs situācijas bija viena vienīga un konkrēta būtne – ziema. Un nevis lidosta, aviosabiedrības, tante, kas pie nozaudētās bagāžas lodziņa plivināja rokas bezpalīdzībā, vai kafejnīcas darbiniece, kas par vienu štrunta kafiju pratās noplēst piecas ādas. Nē, arī visi šie personāži bija pakļauti šim pašam faktoram. Ziema dara, ko tā grib. Un 17. decembra pēcpusdienā tā pavisam noteikti gribēja, lai koris paliek mājās, tā arī neredzējis Budapeštas ielas un koncertzāles.

RIX

1.diena

“Lidojums atcelts” – iedvesmojošs teikums, ko lasīt, kad, būdams ceļa jūtīs, esi tikko ieradies lidostā. Esam 37 cilvēki, un nākamās dienas vakarā visiem jādzied koncerts Budapeštā. Pirmajā mirklī šķiet, ka šis plāns ir krietni apdraudēts, taču jau pēc 4 stundu dirnēšanas lidostā uzzinām, ka tomēr lidosim. Daži šodien, daži nākamajā rītā.

2.diena

Mani jau pamazām pārņem dejavu sajūta. Atkal esmu lidostā, tās pašas sejas, tās pašas sarunas. Tikai šoreiz patiešām lidojam. Pa ceļam jāpietur Helsinkos, lai pārsēstos citā lidaparātā, kas arī veiksmīgi izdodas. Pareizāk – paši pārsēžamies ļoti veiksmīgi, taču visa bagāža (20 gab.) paliek kkur iepakaļ un Budapeštu tā arī nesasniedz. Jebkurā citā gadījumā tas, iespējams, nebūtu nekāds pasaules gals, taču šoreiz nozaudēto somu saturs ir pārāk svarīgs – korists bez tērpa un notīm ir, nu, korists bez tērpa un notīm. Ne pārāk glīts skats. Tomēr līdz pēdējam brīdim nezaudējam cerību, ka mantas tomēr atlidos ar nākamo reisu. Tas, protams, nenotiek.  Koncerts skaists un pacilājošs, bet skats jau pa rubli – desmit koristi skaisti sapucējušies , bet pārējie kā nu kurais – džinsos, strīpainos džemperos un citās ikdienas drēbēs. Un kājās visiem tik vien kā vienīgās zeķes (ar ielas zābakiem taču nekāpsi uz skatuves). Kolorīti, nudien. Bet, kā jau vienmēr, visam pāri stāv mūzika, un šādas ķibeles nespēj izsist no līdzsvara nevienu patiesu mūziķi. Dziedam kā eņģeļi, un publika ir sajūsmā. Rīt mājās.

3.diena

Sarunāts tikties viesnīcas foajē 4:30 rītā, lai dotos uz lidostu. Agrais reiss. Visi aizmiegojušies, daži nemaz arī neaizgājuši gulēt, bet visi tādi kā lustīgi – gribas mājās un šķiet, ka tas brīdis jau ir tik tuvu. Še tev! Varat tikai minēt, kas mūs sagaida lidostā – “flight cancelled”. Budapeštas lidosta pilna, cilvēki stāv garumgarās rindās, lai tiktu prom. Mums tas beigās prasīja 12 stundas, kuru laikā paspējām gan izgulēties uz lidostas viesmīlīgās grīdas, gan iztērēt prāvu piķi vienīgajā kafejnīcā, gan saskumt, gan sasmieties. Emociju spektrs no A līdz Z. Rindā pie Lufthansas info biroja nostāvējām kopumā 9 stundas, līdz beidzot tikām pie runāšanas, un tad vēl 3 stundas, kamēr izdevās visus 20-cik tur cilvēkus sasēdināt citās lidmašīnās nākamajā dienā. Un katru reizi, kad kāds aizgāja prom no lodziņa, visa rinda iegavilējās un applaudēja. Interesanti, ka cilvēki visapkārt pārsvarā bija vairāk pozitīvi nekā negatīvi. Galu galā – ja nevari situāciju ietekmēt, nav vērts par to iespringt. Neticēdami, ka diena galā, devāmies uz viesnīcu, ko koncerta organizatori bija mums, nabadziņiem, sarūpējuši un pavadījām jauku vakaru, kārtīgi izsmejoties par dienas notikumiem.

4.diena

Mums, vienai mazai draugu čupiņai, paveicās – nākamajā dienā lidojām prom tikai vakara pusē, citi jau no rīta. Tas mums ļāva kaut mazliet izbaudīt skaisto pilsētu, izšurīt visus H&Mus un paklaiņot pa Budapeštas svētku tirdziņu. Skaista pilsēta, laipni cilvēki un metro. Ak, metro!Pat šeit tas ir. Šis brīvais laiks pilsētā bija kā savdabīgs atalgojums par visām mokām, ko bijām pārcietuši pēdējās dienās.

Pārsteidzošā kārtā neviens no mūsu lidojumiem tajā dienā netika atcelts un, tuvojoties pusnaktij, beidzot ielidojām Rīgā. Sen nebiju izjutusi tādu prieku, atgriežoties pilsētā.

Domājams, šis notikums nākamā gada fukšu balles nominācijās viennozīmīgi uzvarēs kategorijā “Gada ceļojums”. Viss labs, kas labi beidzas.

P.S. 28. decembrī beidzot saņēmām arī pazudušos čemodānus. Viss ir kārtībā.

P.P.S. Brauciet uz Budapeštu, tur ir skaisti.

Donavas krastos

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s