Sprechen Sie Deutsch?

Regulāra manas ikdienas sastāvdaļa ir nodarbības valodu skolā (Colón Sprachenschule Hamburg). Katru dienu 2 stundas mācos vācu valodu kopā ar vēl apmēram 9 citiem ārzemniekiem. Mana grupa ir diezgan kolorīta, tādēļ uzskatu, ka ir vērts par viņiem izvērst veselu rakstu.

Vlada

Apmēram 40 gadu veca sieviete no Odesas. Visās savās izpausmēs, runas stilā un manierēs – īsta slāvu bāba! Kas, lai gan brīžiem sķiet šarmanti, pārsvarā tomēr ir diezgan traucējoši. Mūsu grupā ir vēl pāris cilvēku, kuri saprot krievu valodu, tādēļ viņa nereti nekautrējas brīvi ar citiem diskutēt šajā valodā, neskatoties uz to, ka citi to nemaz nesaprot un tas patiesībā ir ļoti nepieklājīgi. Tāpat viņa ir vienmēr ar kaut ko neapmierināta – tad teksts pārāk sarežģīts un viņa neko nesaprotot, tad atkal gramatika kaut kāda pilnīgi nevajadzīga un grūta. Viņai, redz, vajagot tikai labi sarunvalodu iemācīties, un kāda velna pēc mēs te kaut kādus “relativsätze” mācāmies! Pff! Jā, bet grupu mainīt viņa arī netaisās… Un vēl tie trakie raganas smiekli! Kad viņa smejas, tad man šķiet, ka visiem ausis nokritīs. Nu, diezgan vulgāri, bieži nevietā un tik skaļi! Jā, tā ir mūsu Vlada. Pūpēdis. Pārcēlusies šeit pirms nepilna gada kopā ar vīru un 16gadīgo meitu, jo vīrs ir jūrnieks un atradis šeit labu darbu. Atpakaļ atgriezties neplāno.

Boriss

Boriss ir lāga džeks, mazliet apaļīgs kā lācis, bet ļoti draudzīgs, mierīgs un elegants. Viņam ir ap 40, un viņš nāk no Bulgārijas, strādā šeit Hamburgā kuģniecībā. Boriss ir labais! Vienmēr izpilda mājasdarbus, ir korekts un humora pilns. Nepavelkas uz Vladas krieviski risinātajiem dialogiem, vienmēr viņai atbild vāciski :) Viņam ir brūnas acis, laikam tādēļ ierindojies manos favorītos :)

Yirko

Viņš ir Āzijas izcelsmes amerikānis, kurš šobrīd dzīvo Hamburgā kopā ar savu sievu un bīda ģimenes biznesu.  Yirko varētu būt ap 30. Jirko ir grupas jokupēteris. No vienas puses it kā vienmēr nopietns, bet, kad atver muti, tad mums smaidi pa visu ģīmi :) Viņš ir ļoti asprātīgs, gudrs un pozitīvs cilvēks. Dzīvo Reeperbahn rajonā un sūdzas, ka naktīs nevarot gulēt un no rītiem viņa iela izskatoties kā izgāztuve.  Un tad mēs viņam jūtam līdzi un piesakamies uz 7dienas rīta uzkopšanas ballīti, heh. Ja jāizdomā kāds radošs sacerējums vai stāsts, viņējie vienmēr ir vislabākie un interesantākie! Go, Yirko! :)

Sandra

Šī 20 gadus vecā meitene nāk no Kolumbijas un, tāpat kā es, izbauda šeit savu Au-Pair gadu. Ar Sandru mēs esam lielas draudzenes – kopā ejam uz kino, tusiņiem un kultūras pasākumiem. Viņa ir apmēram 1.49 m gara, un mēs kopā izskatāmies diezgan komiski :) Sandra cienā mani ar kolumbiešu saldumiem, un ir īsts saules iemiesojums. Viņai vienmēr viss patīk, ne reizi neesmu dzirdējusi, ka viņa par kaut ko sūdzētos vai kādu aprunātu. Tīrs prieks!Un apģērbus viņa pērk bērnu nodaļā :)

Morayma

Mēles rādītāja! Viņa ir apmēram 30 gadu veca, audzina skolas vecuma bērnu un jau 7 gadus dzīvo Hamburgā. Īsti neatceros, bet man šķiet, ka viņa nāk no kādas D-Amerikas valsts. Zīmīgākais, ko esmu ievērojusi – viņa vienmēr taisa dažādas grimases, rausta plecus, smejas un bieži, tiešām bieži, rāda mēli (it kā teiktu: “ups, es nezinu!”). Jautra persona. Ļoti runīga un atklāta, stāsta par saviem piedzīvojumiem, iepazīstot vācu skolu sistēmu, par filmām, ko redzējusi un visu ko citu interesantu. Arī mazs saules stariņš šajā raibajā barā.

Sachiko

Viņa nāk no Japānas, un principā iemieso visus stereotipus, kas man saistās ar japāņiem. Ļoti trausla un ēteriska būtne, vienmēr klusa, nosvērta un uz iekšu vērsta. Atbild tikai tad, ja tiek uzrunāta, nevienam neuzbāžas ar savu klātbūtni vai komentāriem. Viņa ir ļoti gaišs un patīkams cilvēks. Un tie melnie, biezie mati – sapnis!

Natālija

Natālija nāk no Krievijas, viņai arī ir ap 30, dzīvo šeit kopā ar savu ģimeni. Viņa vienmēr cenšas visus uzdevumus izpildīt precīzi un visu uzcītīgi atbildēt. Stundās bieži uzņemas iniciatīvu, un sarežģītākās gramatikas tēmās iedziļinās līdz saknei, kamēr tās atkož. Ar Natāliju ir viegli un, sēžot viena otrai pretī, mēs nereti apmaināmies zīmīgiem skatieniem vai smaidiem.

Meitene X

Tā ir vēl viena japāņu meitene, kuras vārdu es pat pēc 2 mēnešiem joprojām neesmu sapratusi… Klusie, dziļie ūdeņi. Domāju, ka viņai ir visgrūtāk mūsu grupā, jo viņa ir ļoti pasīva, nekad neiesaistās uzdevumu veikšanā, atbild ļoti lēni, un izrunu bieži ir ārkārtīgi grūti saprast. Tādēļ vienmēr, kad pasniedzēja lūdz viņai izdomāt kādu piemēru ar jaunapgūto vielu, es pie sevis nopūšos un sāku zīmēt sirsniņas uz klades malām. Jo tas ir tik ilgi… Iespējams, ka viņa daudz ko labi zina, bet izteikties viņai ir ļoti grūti. Varbūt kautrējas.

Vēl esmu pamanījusi, ka šīs japāņu meitenes ir ārkārtīgi kārtīgas – rokās vienmēr lineāls, perfekti uzasināts zīmulis, un priekšā elektroniskā vārdnīca. Kad sēžu kādai no viņām blakus, man vienmēr kauns par savām saķēpātajām lapām un nekārtīgo rokrakstu :) Kultūra vai personība?

Pasniedzēja Gunda

Par Gundu ir īpašs stāsts. Jo viņa ir tik… īpaša. Vienmēr ekstrēmi draudzīga, smaida 2 stundas no vietas, mīļa kā svētdiena, izpalīdzīga kā tavs labākais draugs. Lai kā man šāda izturēšanās, vispārīgi skatoties, iespējams, patiktu, šajās nodarbībās tas viss ir ļoti traucējoši. Kā jau ar savu draudzeni Annu runājām (viņai ir noveicies ar līdzīgu kadru), mums šajās vācu valodas nodarbībās nav nepieciešams jauns labākais draugs, bet gan lietišķs skolotājs, kas raiti vada stundu un konstruktīvi atbild uz mūsu jautājumiem. Citādi puse nodarbības paiet smaidot un gaidot, kamēr kāds pieteiksies pirmais atbildēt uz viņas jautājumu. Nu, taču ņem un pasaki, kurš atbildēs! Ak. Kopumā, protams, viņa ir vienreizējs cilvēks un ļoti labi pārzina savu priekšmetu, taču viņas personības dēļ bieži cieš nodarbību ritms un, manuprāt, viss varētu notikt vismaz divreiz ātrāk, ja vien viņa izrādītu lielāku stingrību un tik ļoti neauklētos ar mums.

Dienu no dienas

Skats no Planetārija skatu laukuma

Klau, laikam nemaz neesmu pastāstījusi par to, kāds tad īsti ir mans dienas režīms šeit un ko es daru.

Patiesībā man ir diezgan daudz brīvā laika. Darba dienās es ceļos 6:30, un 7:00 mēs ar ģimeni tiekamies augšā virtuvē, lai ēstu brokastis. Bērni katru rītu ēd vienu un to pašu – musli, auzu pārslas, pilngraudu pārslas un mango vai kādu citu sezonas augli kopā ar pienu vai jogurtu. Katru dienu. Mainās vienīgi tas, vai muslis ir ar āboliem, ogām vai riekstiem – viss pārējais vienmēr ir identisks.

Pēc brokastīm bērni drīkst iet paspēlēties uz “zaļo istabu” jeb “Spielzimmer”. Ap astoņiem sākas rīta cēliena grūtākā daļa – es mēģinu viņus piedabūt iztīrīt zobus. Dažkārt tas izdodas pavisam viegli, un viņi bez iebildumiem dara, ko saku, bet nereti nākas viņiem dzīties pakaļ, argumentēt, kādēļ zobu tīrīšana ir tik svarīga, vai piesolīt kādus nebūt labumus, lai tikai viņi beidzot to izdarītu. Diezgan labi strādā iebaidīšanas metode (“Ja nemazgāsi zobus, kariess un baktērijas viņus apēdīs un tad Tev vispār nebūs zobu, un Tu nevarēsi vairs ēst saldumus”), sacensību metode (“Kurs pirmais iztīrīs zobus un saģērbsies, dabūs pārsteigumu!”‘), vai arī tirgošanās metode (“Ja jūs tagad izmazgāsiet zobus, varesiet vēl 10 minūtes paspēlēties)”. Bieži nostrādā arī frāze: “Ir jau ļoti vēls, mēs nokavēsim bērnudārzu, un tad jūs būsiet paši pēdējie un pārējie bērni jau būs paņēmuši visas foršākās mantas” un tamlīdzīgas muļķības :)

Mēs cenšamies iziet no mājām ap 8:20, bet tas, protams, ne vienmēr izdodas, jo arī apģērbšanās ir vesels teātris. Ja mamma ar vecāko brāli jau ir aizgājusi uz skolu/darbu, tad ar mazajiem resgaļiem tikt galā ir daudz vieglāk. Bet, ja mamma ir uz vietas, tad viņi vienmēr cīnās par viņas uzmanību un nedzird pilnīgi neko, kas notiek apkārt. Strādājot ar bērniem, jābūt ļoti radošam – vienmēr jāatrod veids, kā likt viņiem darīt to, ko vēlies. Dažreiz pati nopriecājos, kāda viltniece esmu, kad izdodas viņus gudri apstrādāt un iedvest domu, ka viņi paši grib darīt to, ko es viņiem saku :D

Ja viss veiksmīgi izdevies, 8:40 viņi abi ir bērnudārzā, un man sākas brīvais laiks. Katru dienu no 9:45 līdz 11:15 es eju uz valodu skolu un mācos vācu valodu, bet pēc tam man ir brīvs līdz 14:30 vai 15:00, kad jābrauc bērniem pakaļ un jāizvadā viņi pa sporta nodarbībām. Mazais puika (Pēteris) vēl netrenējas grupu nodarbībās, vidējais (Jancis) spēlē lauka hokeju, tenisu un peld, bet vecākais (Fēlikss) spēlē klavieres, tenisu un lauka hokeju. Visbiežāk uz šīm nodarbībām jāved vai nu tikai abi mazākie brāļi, vai tikai lielais, visi kopā nekad. Kad nodarbības beigušās, vedu viņus uz mājām, vai arī mēs kopā ejam uz parku spēlēties. Vecāki vienmēr grib, lai bērni pavadītu pēc iespējas vairāk laika svaigā gaisā, tādēļ mājās mēs sēžam reti. Ā, jā, un braukšana notiek ar riteņiem, nevis mašīnu.

Pēc sporta nodarbībām man  ar bērniem jānodarbojas apmēram līdz 18:30, tad mēs ēdam vakariņas, un es esmu brīva. Brīvas man ir arī nedēļas nogales, tādēļ ir daudz laika, lai iepazītu pilsētu, braukātu pa krāmu tirdziņiem un izklaidētos. Par savu dienas režīmu nudien nesūdzos :) Otrdienu vakaros eju uz baltiešu kori un satieku savas divas latviešu un vienu lietuviešu draudzeni, dažreiz aizejam iedzert alu vai paballēties, bet kopumā mana dzīve šeit ir diezgan mierīga. Man ārkārtīgi patīk braukt ar riteni, ko arī katru dienu daru, arvien labāk iepazīstot pilsētu un atrodot vienmēr jaunas un interesantas vietiņas. Man tas nav jādara, bet parasti piesakos 5dienu vakaros ģimenei gatavot ēst. Neko tādu īsti latvisku gan vēl neesmu pagatavojusi, varbūt nākamnedēļ jāuzcep kartupeļu pankūkas :) Labprāt uzklausīšu ieteikumus!

Interesantākais ir tas, ka esmu kļuvusi daudz precīzāka attiecībā uz sarunātajiem laikiem un tamlīdzīgi. Visi, kas mani pazīst, zina, ka vienmēr esmu bijusi lielākā kavētāja un gulētāja. Tas nu kādu laiku vairs nav patiesība :) Agrā celšanās uzdzen žāvas jau desmitos vakarā, tādēļ mošanās ir ļoti viegla un patīkama. Šīs režīms, pēc kura nu dzīvoju, ir fantastisks! Nesaprotu, kādēļ agrāk nepiespiedu sevi kam tādam sekot. Iešana gulēt 3os naktī un celšanās 12tos ir vēsture! Un es nekad vairs neticēšu nevienam, kas saka, ka nespēj mainīt savus celšanās un gulētiešanas ieradumus, tās ir pilnīgas muļķības! Man ir sajūta, ka tagad man ir 2reiz vairāk laika, kā agrāk, es izdaru daudz vairāk un jūtos vienmēr labi atpūtusies. Nevis kā agrāk, kad pārguli jēgu un celies ar “galva-ka-spainis” sajūtu. Iesaku to izmēģināt ikvienam!

Grūti aptvert, cik ļoti man ir paveicies, ka esmu šeit, tieši šajā ģimenē un vietā. Nevienā skolā nevar tik ātri tik daudz ko iemācīties, kā šādā Au-Pair gadā. Jā… :)

Sliņķisms

Vakardienas vasara

Citreiz gribas uzbliezt 5 ierakstus dienā, bet reizēm gribasspēka pietrūkst pat vienai rindiņai. Tādēļ, lai šajā brīvdienā (jā, vācieši šodien atzīmē Tag der Deutschen Einheit jeb Apvienošanās dienu) dzīvo sliņķisms! Un šajā ierakstā tas izpaudīsies kā bilžu reportāža. Mazāk runu, vairāk bilžu. Aiziet!

Skats uz vecpilsētu

Centrālā stacija

Hafen City (topošā modernā pilsētas daļa, Spīķeri)

Hafen City

Planten und Blomen parks (platība - 47 ha)

Planetārijs iekš Stadtpark

Maza daļiņa 150 ha lielā Stadtpark

Mans rajoniņš

Mana draudzene, brīvi sauļojas dārzā, kad ienāk prātā

Planten und Blomen parks

Kundziņu 7dienas izklaides

Skatuve Reeperbahn rajonā Teātru nakts ietvaros

Viens no neskaitāmajiem riteņu nomas punktiem pilsētā. Pirmā pusstunda bez maksas!

Kā modernais sadzīvo ar klasiku

Mūsu sporta kluba baseins - ūdens vienmēr +28

Laiska 6dienas pēcpusdiena, visi atpūšas pie Alstera

Dažiem Hamburga atgādinot Londonu.. Varbūt dažviet tā patiešām ir.

Centrālais tenisa korts jau minētajā sporta klubā

Uzmini nu!

Pie Alstera

Tālumā var redzēt slejamies jauno Filharmonijas ēku

Daudz slavētā un peltā Elbphilharmonie jaunceltne

Pilsēta

Rathaus

Fliegenden Bauten teātris no iekšpuses (apmeklējām Teātru nakts ietvaros)

Riteni šādā spīdīgā perlamutra krāsā vēl nebiju redzējusi

Alster

Čau! Tiekamies Rīgā 6.-9. okt.!

Blusu tirgi Hamburgā

Kopš esmu šeit, par manu mīļāko nodarbošanos kļuvusi blusu tirgu jeb Flohmarkt ķemmēšana. Kas par baudu! Simtiem pārdevēju, tūkstošiem no aizmirstības izglābtu un otrās elpas alkstošu lietu, bezrūpīgas sarunas un jociņi ar pārdevējiem, pircējiem un desu tirgotāju. Blusu tirgiem Hamburgā ir īpašs šarms. Un to šeit ir tik daudz! 3dienās, 5dienās, bet visvairāk 6dienās un 7dienās.

Ir tādi, kas vienmēr notiek vienā vietā, bet citi vienreiz tur, bet citreiz atkal citur. Lai izlemtu, uz kurieni vēlos katru nedēļas nogali doties, parasti ielūkojos šeit un šeit, vai arī izlasu avīzē.

Ja godīgi, nav īsti atšķirības, uz kuru no 10 vienlaikus notiekošajiem tirdziņiem doties – ja vien jau iepriekš tur neesi bijis un zini, ko gaidīt, iespaidi var būt diezgan dažādi. Pirmkārt, vieta – pārsvarā visi tirdziņi notiek laukumos vai uz ielas kādā atsevišķi norobežotā posmā. Esmu bijusi arī tādos, kas atrodas kultūras centru vai namu telpās, vai zem virszemes bāņa pārvada. Otrkārt, arī pārdevēji atšķiras – ir tirdziņi, kur tirgojas tikai vienkāršie ļaudis, kas līdzi atveduši, šķiet, pusi savas iedzīves un priecīgi to atdod svešiniekiem par sviestmaizi. Taču otra kategorija ir profesionālie krāmu tirgu dalībnieki un antikvariātu īpašnieki, kas ar savām patiešām antīkajām un sensenajām vērtslietām un traukiem braukā no viena tirgus uz otru. Ja nokļūsi pie šāda stenda, cenas pārsvarā būs diezgan traumējošas :) Protams, tur atrodamas īstas pērles, taču cena bieži ir astronomiska. Savukārt, vienkāršais ļautiņš vienkārši grib atbrīvoties no savām liekajām pekelēm un bieži smaidot piemetīs tavam 2 eiro pirkumam klāt vēl vienu grāmatu vai iepatikušos nieciņu.

Vislabāk, ja zini, ko vēlies nopirkt, jo tad var uzmanību koncentrēt uz konkrētām priekšmetu grupām. Citādi var arī palikt bešā, jo visa kā ir tik daudz, ka nevar saprast, ko tad īsti vajag un ko ne. Ja man būtu vaļa un rocība to atļautu, es šajos tirdziņos atstātu vismaz 3reiz lielākas summas, nekā to daru šobrīd. Bet man vienmēr jāatceras, ka kaut kā tā visa mantība pēc gada būs arī jādabū atpakaļ uz Rīgu. Šī bremzīte nostrādā, kad vēlos iegādāties milzu spoguli zeltītā, kokā grebtā rāmī vai Art Deco stāvlampu… :)

Kaulēšanās arī nav nekas neparasts, visbiežāk pāris eiro var nokaulēt jebkuram priekšmetam, vai arī sarunāt 2 lietas par pusotras cenu un tamlīdzīgi. Tomēr iesaku patiešām stipri iepatikušos lietu pirkt uzreiz, nevis izlemt izmest vēl vienu mazu aplīti, lai pēc tam konstatētu, ka kāds tavu pasaules skaistāko somiņu ir nocēlis no pašas deguna priekšas. Man tā soma joprojām murgos rādās :D

Turpmāk ieskats šīs dienas tirdziņu ķemmēšanā.

Krāmu tirgus Lokstedt rajonā

Krāmu tirgus Lokstedt rajonā

Krāmu tirdziņš Eppendorf rajonā zem U-bāņa

Dārgumi

Pīļu paradīze

Pulksteņu paradīze

Un šeit daļa manu šīs dienas guvumu. Informatīvos nolūkos pievienoju arī cenas.

Maza ziloņa piespraudīte 0.50 €

Visas pastkartes kopā - 2€

Trīs sīkumu maciņi - 2€

Lāču kaklarota - 0.50 €

Apsudrabots rāmītis - 1 €, pastkarte - 0.20 €

1x vilktas Zara kurpes - 4 €

Bronzas bilžu rāmītis - 3 €

Pērļu asorti - 1 €, klāt pārdevēja piemeta vēl sauju kreļļu :)

Koka rāmītis - 0.50 €, baložbilde - 3 € (to nopirku savā pirmajā Hamburgas krāmu tirdziņā)

Bet īpašu vietu izpelnījies šis CD, kuru man vienkārši uzdāvināja, kad sapriecājusies stāstīju, ka tas, lūk, ir pasaules slavens latviešu diriģents un arī es nāku no Latvijas :) Sākumā prasīja 1 €, bet pēc šī stāsta uzdāvināja :)

Dāvaniņa

Kādā citā tirdziņā pārdevējs man uzdāvināja šos 6 stikla trauciņus vienkārši tāpat – negribēja vairs vest mājās, vācās jau nost, un es pagadījos ceļā :)

Tāpat vien

Mazās dzīves gudrības

Ģimenes dienas pasākums Rātsnama iekšpagalmā

Šodien Jancis izspēra baigo gudrību, laikam senči samācījuši un izskaidrojuši šo dzīves patiesību. Tātad – pēc zobu izmazgāšanas viņi ņem katrs savu plastmasas glāzīti un ar ūdeni izskalo muti, lai “neuzdarbotos baktērijas un onkulis Kariess”. Un šodien Jancis man jautā: “Vai es drīkstu izliet atlikušo ūdeni izlietnē?”. Ņemot vērā, ka tur bija palikuši kādi 2 cm H2O, teicu, ka manis pēc “jā”, uz ko sekoja nosodošs skatiens un pārliecinošā balsī noskaldīts: “Nē, tā nedrīkst darīt, jo Āfrikā bērniem vispār nav ūdens!” :D  Diezgan labs domu gājiens 5gadniekam.

Citu dienu parkā noklausīju sarunu starp mammu un viņas maksimums 4 gadus veco meitu. Kad mamma jautāja, kur sīkā tagad ies, jo viņa mērķtiecīgi sāka soļot pretējā virzienā, sīkā atbildēja: “Es eju uz darbu!” :D Nu, loģiski, jo pieaugušie taču tā dara, haha!

Dažreiz pēc sporta nodarbībām mēs ar sīčiem uzejam augšā turpat sporta kluba kafejnīcā uzēst saldējumu (rets prieks, bet dažreiz tas ir atļauts pat šajā ģimenē). Reiz, kad bijām tur visi kopā, Pēteris uzrīkoja īstu histēriju un scēnu par to, ka viņa izvēlētais Kolas saldējums, redz, esot pārāk AUKSTS! Fantastisks atklājums – saldējums ir auksts :D Viss, un viņš to neēdīs ne par kādu cenu, grib ņemt citu. Te nelīdzēja neviens arguments. Beigās pārāk aukstais (nu, kamoon!) saldējums tika izmests miskastē, un tā vietā sīcis dabūja mazu ne-aukstu cepumu.

Un tā katru dienu…. :)

Māja

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Skats no manas istabas uz daļu dārza

Īsi raksturošu vietu, kurā dzīvoju, jo tā lielā mērā atspoguļo arī manu ģimeni un tās dzīvesveidu.

Viņi dzīvo labā un diezgan prestižā rajonā tuvu centram. Šeit visas mājas ir cieši viena otrai blakus, bet otrpus tām ir pagalmiņi, kas nodalīti ar sētām un dzīvžodziņiem. Mājai, kurā tagad dzīvoju arī es, ir 5 stāvi. Pirmajā atrodas mana dzīvojamā platība (plaša studio tipa istaba, kurā apvienota dzīvojamā zona, guļamzona un virtuves stūrītis), mana vannas istaba, priekšnams un garāža, kur stāv n-tie riteņi, jo šeit viss ir tik tuvu, ka tas ir visērtākais pārvietošanās līdzeklis. Otrajā stāvā ir virtuve, ēdamzāle un viesistaba. Trešajā stāvā – bērnu spēļu istaba, kurā, manuprāt, var atrast visas jebkad saražotās spēles un grāmatas :D, vannas istaba, veļas istaba un 2 puiku guļamistaba. Ceturtajā stāvā ir vecākā dēla istaba, klavieru istaba, vecāku guļamistaba, lielā vannas istaba un istaba-skapis. Bet piektajā stāvā ierīkota darba telpa, viesu guļamistaba, pirts un noliktavas tipa kambaris. Īsumā tas arī viss. Mājai cauri vijas kāpnes, un par kustību trūkumu nevar sūdzēties – kāpelēšana augšup un lejup ir ikdiena.

Nezinu, vai tā ir visās vācu ģimenēs, bet šajā atkritumu šķirošana ir ļoti svarīga ikdienas sastāvdaļa. Katra veida atkritumiem ir savs nodalījums un, dies pas, kāds kaut ko sajauks! Arī pudeles tiek krātas un cītīgi nodotas, jo par tām šeit var dabūt atpakaļ naudu – par stikla pudeli ap 20 centiem, par plastmasas – 9.

Mana ģimene piekopj ļoti veselīgu dzīvesveidu – visi ir reģistrēti vietējā sporta klubā (ieskaitot bērnus), kur mamma katru dienu iet peldēt uz atklāto baseinu (arī ziemā), tētis spēlē tenisu, bet mazie trenējas lauka hokejā vai tenisā. Nodarbības sīčiem ir katru dienu pēc bērnudārza vai skolas nodarbībām. Mazajiem puišeļiem ir tādas presītes, par kādu man tikai sapņot!

Eko tomāti par 9 eiro/kg. Toties vari sev salasīt, kurus vien vēlies.

Arī ēd viņi visu tikai eko/bio un iepērkas attiecīgajos veikalos. Tas ir ļoti dārgi, bet acīmredzot viņi to var atļauties. Tāpat eko-šmeko ir arī visi mazgājamie līdzekļi, ūdeņi un sulas. Domāju, ka īstu eko tomātu, tikko norautu no stāda, kas aug vecmāmiņas siltumnīcā, viņi mūžā nav redzējuši. Šeit tas viss ir vairāk statusa jautājums – vai tu vari atļauties tās lietas, vai nē. Manuprāt, pirkt tomātus par 9 € kilogramā vai sieru par 40 € tomēr ir neprāts..

Reiz es nomazgāju šeit savu dakšiņu un šķīvi zem tekoša ūdens, domāju – lai ātrāk un nav jāčakarējas. Jana man pieklājīgi norādīja, ka viņu mājās tāda ūdens šķērdēšana nav pieņemta – viss esot jāliek trauku mazgājamajā mašīnā, kura reizi dienā, vai arī retāk tiek arī iedarbināta. Ok, labi, labi…. Tagad, mazgājoties dušā, vienmēr domāju, nez, cik litrus es te tagad par velti aizlaižu pa reni :)

Lai spētu uzturēt kārtībā tik lielu platību, ģiemenei 3x nedēļā nāk palīgā Frau G., un 2x kāda filipīniešu meitene, kas iztīra visas istabas, izmazgā veļu, uztaisa ēst, palīdz ar iepirkumiem un vēl pieskata sīko beibībornu, ja neviena nav uz vietas.

Šeit vienmēr ir rosība, un nekad neviena telpa neizskatās sakārtota, jo vienmēr kaut kur mētājas bērnu mantas, pamperi, krāsainie zīmuļi vai spēļu mašīnas. Un tas viss rada ģimenisku un brīvu atmosfēru. Bērni ir pieklājīgi un zina, ka ir kaut kādi noteikumi, kuriem jāseko, bet tajā pašā laikā viņi nav ierobežoti un var brīvi izpausties. Mazā Laura var vārtīties pa grīdu visu dienu un bāzt mutē visādus štruntus, tā šeit nav problēma. Priecājos, ka šie vecāki neiespringst uz tādām lietām, kā netīras drēbes un piestaigāta istaba.

Šis rajons un vieta ir ideāla bērnu audzināšanai – 50 metru attālumā ir vietējais parks, 10 min attālumā skola, bērnudārzs un sporta klubs, tāpat arī veikali un viss pārējais. Uz ielas katru dienu nākas sveicināt cilvēkus, jo šeit visi visus pazīst. Sajūta kā tādā komūnā – veikalā satiec Fēliksa mākslas skolotāju, uz ielas Janča tenisa treneri, vai kādu no pārējām sīču mammām vai auklēm, kas katru rītu un pēcpusdienu vadā viņus turpu un šurpu. Sākumā man šķita dīvaini, ka ar katru satiekoties jāparunājas, jāpārmij pieklājības frāzes un tamlīdzīgi, bet pie tā ātri pierod. Un patiesībā – tas, ka visi visus zina, rada lielu drošības sajūtu.

Tāda nu ir šī vieta, kur dzīvoju. Ja godīgi, man šeit ļoti patīk, un atrašanās šajā vidē liek domāt par to, kas man būtu jādara, lai es varētu saviem bērniem nodrošināt tik bezrūpīgu un skaistu dzīvi. Par to es vēl domāju…

Ģimene

Es dzīvoju diezgan turīgā vācu ģimenē, kuru “stūrē” supervecāki (visi vārdi mainīti :) ) Jānis  un Jana (40, 41).  Savā neilgajā dzīvē viņi paspējuši sastrādāt jau 4 bērnus, kuru vidū ir Fēlikss (7), Jancis (5), Pēteris (3) un pastarīte Laura (9 mēn.), tātad – 3 puiši un viena mazulīte.

Abi vecāki ir dikti jauneklīgi, aktīvi un gudri cilvēki. Paši jaunībā daudz ceļojuši, dzīvojuši ārzemēs un mācījušies labās skolās. Šeit nav pārāk populāri agri dzemdēt bērnus un iejūgties ģimenes dzīvē, tādēļ arī viņu ģimenē pirmais bērns ienācis tikai pēc 30 gadu vecuma. Toties tad gan nav spējuši laikam apstāties :) Kā esmu novērojusi, arī visiem viņu draugiem ir daudz bērnu. Es viņu ģimenē esmu jau piektā Au-Pair (bijuši 2 puiši (no D-amerikas un Meksikas) un 2 meitenes (no ASV). Manuprāt, tā ir liela uzdrošināšanās – atvērt savas mājas durvis principā svešam cilvēkam un vēl uzticēt viņam savus bērnus, grūti iedomāties, ka Latvijā kāds ko tādu uzdrošinātos. Bet viņiem tā ir vēl viena iespēja paplašināt bērnu redzesloku, iemācīt viņiem to, cik dažāda ir pasaule, un ļaut izaugt atvērtiem un brīviem no aizspriedumiem.  Ja mums vienmēr saka – nerunā ar svešiniekiem, neņem konfektes no onkuļiem un neuzticies nevienam, tad šeit jau pirmajā dienā bērni man krita ap kaklu un lūdza palasīt priekšā, kaut es viņiem biju pilnīgi svešs cilvēks. Vai tas ir labi, vai slikti, spriediet paši.

Atšķirībā no citām līdzīgām vācu ģimenēm, kur bērni ir gluži vai kā greznumlietiņa, ar ko padižoties citu priekšā, un vecāki viņiem nepievērš pietiekoši daudz uzmanības, šajā ģimenē viss notiek pavisam citādi. Tas, ka es šeit esmu, nenozīmē, ka viņi visus bērnus uzgrūž man uz kakla, lai pašiem būtu miers un nebūtu nekas jādara. Šie vecāki ļoti iesaistās savu bērnu dzīvē, visu savu brīvo laiku pavada kopā ar viņiem un aktīvi līdzdarbojas viņu ikdienas dzīvē. Un, lai viņi to varētu darīt, uz mājām nāk vēl pāris algoti cilvēki, kas palīdz uzkopšanā un ēst gatavošanā, citādi Jana to vien darītu, kā no rīta līdz vakaram šrubētu 5stāvīgo māju un mazgātu drēbes.

Katrs sīcis ir pilnīgi atšķirīgs. Mazā Laura tūlīt kā sāks rāpot un īsti daudz neko nesaka :D Bet kopumā ir dikti mierīgs un priecīgs bērns, nu, vismaz neņem citiem mantas nost un nekliedz pilnā kaklā, kā te dažs labs citreiz.

Pēteris ir mazs šķelmis, bet, būdams mazākais no brāļiem, viņš vienmēr cīnās par savu vietu zem saules. Viņš ir sapņotājs un vienpatis – var stundām sēdēt un sarunāties savā nodabā ar Lego klučiem, bet dažkārt var būt arī neiecietīgs un kaprīzs, lai gan kopumā es bērnus raksturotu kā labi audzinātus.

Vidējais brālis Jancis ir īsts delveris un maziņš egoistiņš. Viņs bieži grib parādīt savu varu, atņemot Pēterim mantas, niķojas un ņemas. Brīžiem var kļūt arī nejauks, ja viņam kas ienāk prātā. Cīņa par mammas vai citu pieaugušo uzmanību un atzinību ir nebeidzama. Bet kopumā viņi visi tik un tā ir mīļi un forši :)

Vecākais bračka Fēlikss ir īsts gudrinieks. Viņa mīļākā spēļmanta ir grāmata “Pasaules izzināšana”, kuru viņš cītīgi studē un pēc tam atstāsta dažādas gudrības, ko samācījies. Vai jūs zinājāt, ka 3 pasaules bagātākās valstis atrodas Eiropā ?:) Fēlikss ir kārtīgs, brīžiem pat pedantisks un ļoti nopietns. Šķiet, ka viņš jūtas atbildīgs par visiem mazākajiem brāļiem un māsu. Ar viņu ir visvieglāk, jo niķi ir reta parādība un ar viņu var visu sarunāt.

Svarīgākais, ko esmu pa šo laiku iemācījusies par bērniem – viņi nav racionālas būtnes. Bieži niķi var izsaukt pat tas, ka brokastīs iedota karote nepareizajā krāsā, un tad tik – aiziet! Asaras pa gaisu un šovs var sākties! Arī viņu uzmanība ir ļoti nenoturīga – paspēlējas 5 min ar Lego, ierauga kaut kādu policijas mašīnu un Lego jau sen aizmirsts! Tas, protams, ir līdz brīdīm, kamēr brālis nepaņem to, jo tad atkal Lego kļūst par svarīgāko objektu, un visiem obligāti vajag to vienu klucīti, kaut apkārt mētākas 10 tādi paši. Sarežģīti :) Manta var gulēt stūrī nepamanīta mēnesi, bet, ja viens to paņems, vajadzēs uzreiz visiem. Tas ir likums. Un tā, dienu pa dienai mācos šos likumus apgūt un izdomāju viltības, kā tikt ar viņiem galā. Dažreiz kaut kas nostrādā, citreiz izsauc tikai vēl spēcīgāku pretreakciju. Bērni ir mūžīga mācībstunda.