Es nezinu, kas ir tas, kas mani uz turieni tik ļoti velk. Laikam vienlīdz lielu prieku sagādā gan skaistās lietas, gan pats rakāšanās, meklēšanas un kaulēšanās process. Ja izdodas atrast ko tiešām skaistu un arī lētu, prieks ir neaprakstāms. Šī blusu tirgu ķemmēšana ir mana labākā atpūta. Tikai nu jau sāku uztraukties, ko es ar visām tām lietām iesākšu – kaut kā nebūt tas viss drīz būs jāved uz Rīgu. Esmu ķerta uz rotām, dažādām kastītēm, grāmatām, pastkartēm, veclaiku foto rāmīšiem un traukiem.

Lūk, arī bildes no pēdējiem apmeklētajiem blusu tirdziņiem:

Redz, ko iegādājos es:

Mazs piekariņš, 0.50 €

Silta šalle, 1 €

Keramikas trauciņš ar zilonīti, 2 €

Termoss, 2 €

CD, 0.50 €

Pastkartes, kopā ap 2 €

Kaklarota, 2 €

Sviesta trauciņš, 2 €

Metāla dozīte, 1 €

Dāvana (kad tirdziņš jau taisās uz slēgšanu, bieži var dabūt kaut ko dāvanā tāpat vien).

Metāla kastīte, 1 €

Divas apgleznotas keramikas bļodas, 3.50 €

Bļodas

Vēl viena metāla kastīte, 0.50 €

Pudeļu attaisāmais, 1 €

Sarkana, ar audumu apvilkta un metāla detaļām rotāta kārba, 1.25 €

Stikla trauciņš, 0.50 €

Debešķīgs stikla trauciņš, 1 €

Kārtējie sudraba krāsas klipši, 0.50 €

Pastkartes, 1 €

Piespraude, 1 €

Klipši, 0.50 €

Kosmētikas maciņš, 0.50 €

Pērļu virtene, 0.50 €

Krelles, 0.50 €

Mikimausu pāris (piespraude), 1 €

Sarkainais busiņš (piespraude), 0.50 €

Ļoti smags metāla šķīvītis, 1 €

Metāla bļoda, 1.50 €

Skaistas, bet nepraktiskas kurpes, 10 €

Vienas no krāsainajām Islingtonas durvīm

Izskatās, ka tā kļūs par tradīciju – katru 18. novembri atzīmēt Londonā kopā ar savējiem. Šogad to darījām jau otro reizi, un es iepazinu tādu Londonu, kādu līdz šim nebiju redzējusi. Kārtīgi izsmējāmies, skatoties Stand Up komēdiju, devāmies pastaigā gar Regent’s Canal, mazliet iepazinām Islington un Dalton rajonu, gatavojām ēst mājās un paburzijāmies pa 7dienas tirdziņiem. Iemēģinājām arī pilsētas riteņus, sauktus par Boris Bike -  lieliska alternatīva, ja negribas tērēt daudz naudas par sabiedrisko transportu. Mazliet pabijām arī sen iemīļotās vietās, un pavisam nejauši satikām latviešu draugus uz ielas. Interesants un neparasts ir Geffrye Museum – tur vari apskatīt tipisku angļu interjeru no 17. gs. līdz mūsdienām. Katram posmam veltīta sava istaba ar autentiskām mēbelēm un citām interjera detaļām. Šoreiz redzējam Londonu tik dažādu – skaistu, mežonīgu, noplukušu un dīvainu. Strauju un netīru, klusu un apcerīgu. Tik neviennozīmīgu.

Te maza ekskursija. Un jūs zināt, ko es domāju, teikdama “maza” :)

Pastaigājoties gar Regent's Canel, var redzēt mežonīgu dabu un dīvainas ēkas

4 dienas bez bērniem - es taču staroju! :)

Modernā (?) arhitektūra

Stipros dzērienus pasniedz porcijās pa 25 gr, maksā bargu naudu. Izrēķinājām, ka 0.7 l pudele Jameson šeit maksā ap 120 mārciņām. Neslikts bizness.

Boris Bikes - diemžēl smagnēji un neērti, bet labāk, nekā nekas

Braucām garām LND Zoo

Dienā bija +15, šis jau mazliet pievakarē

Šeit taisa naudu

Jaunā mega ēka, kas būšot augstākā Eiropas Savienībā

Mākslinieks iekaro Temzu paisuma laikā

Z-sv tirdziņš labākajās vācu tradīcijās

Ātrais kadrs

Ciklops

Un tā pils bija tiiiik maza!

Kadrs Haidparkā

Īsts burgeris, mājas versija

Lēti krāmi

Konča

Garāžas tirdziņš Brick Lane

Kad apnicis iepirkties, var šo to uzspēlēt

Legālie velo

Foto draugiem

Krāsas

Nostaļģija

Kiš-miš

Viss kā Hamburgā, tikai 5x dārgāk

Domājams, ka EasyJet nepasētu

Par vecajiem, labajiem laikiem runājot...

Kas meklē, tas atrod

Kas ilgi meklē, tas atrod...

Katra bļoda - 1 mārciņa

Noķērām horizontālu sauli

Esot dikti slavens bārs

Atvadu vakariņās lazanja

Šeit mūs ar vārdiem "Chicken bang-bang" un garšīgiem izmēģinājuma gabaliņiem beigās tomēr ievilināja mazs ķīnietis

Kontrasts

Brīvdienu laimīgās sejas

Cilvēka labākais draugs - velosipēds

VELO. Manuprāt, Hamburga tika radīta tikai tādēļ, lai cilvēki pa to varētu pārvietoties ar velosipēdiem! Nekur un nekad neesmu redzējusi tik velo draudzīgu pilsētu. Joprojām izmisīgi meklēju kādu ielu, kur nebūtu veloceliņa – tādu praktiski nav. Un turklāt tas ir droši! Auto vadītāji vienmēr pagaidīs, palaidīs, apdzīs ar pieklājīgu distanci un nekad neliks justies kā likumpārkāpējam, ja atļausies mēģināt iekļauties kopējā satiksmes straumē. Šeit cilvēkiem vispār kopumā ir daudz mazāk stresa. Izmainoties šaurā ielā, divi riteņbraucēji vai riteņbraucējs un kājāmgājējs sasmaidīsies un vēl atvainosies viens otram. Pateiks paldies. Lūk, to es saprotu. Un arī atstāt riteni kaut kur nav problēma – vai nu pieslēdz pie vienas no neskaitāmajām riteņu novietnēm, vai arī vienkārši saslēdz kopā aizmugurējo ratu ar rāmi. Atstāj kaut iepirkumu maisus savā groziņā – nevienam gar tiem ne silts, ne auksts. Protams, pieņemu, ka arī šeit riteņus zog, un, iespējams, ka labāk to neatstāt uz nedēļu pieslēgtu šaubīgā rajonā, nomaļā ielā. Visādi citādi – nekādu problēmu. Tieši tādēļ joprojām pārvietojos tikai ar velo un plānoju to darīt arī ziemā.

StadtRAD Hamburg

Šeit ir arī pilsētas divriteņi, kurus var izīrēt kādā no daudzajiem īres punktiem. Sistēma ir ļoti vienkārša, tikai jāpiereģistrē sava maksājumu karte internetā, vai īres automātā un aiziet! Pirmā braukšanas pusstunda ir par brīvu, un staciju ir tik daudz, ka tos neiespringstot var arī tik bieži samainīt, ja nepieciešams. Ar vienu reģistrētu karti iespējams paņemt maksimums divus velosipēdus, un arī nekāds gaidīšanas laiks starp velo nomaiņām nav nepieciešams. Arī, ja šī pusstunda tiek pārtērēta, šis prieks ir diezgan lēts – 3-8 centi minūtē, vai 12 eiro par 24h.

Cilvēki

CILVĒKI. Lai cik daudz stereotipu par vāciešiem jūs būtu dzirdējuši (un es neapstrīdu, ka daudzi no tiem arī atbilst patiesībai), kopumā šejieniešus es raksturotu kā ļoti kulturālus, pieklājīgus, izpalīdzīgus un atsaucīgus cilvēkus. Protams, tas attiecas tikai uz manu pazīstamo loku un pilsētas daļām, kur ikdienā apgrozos. Iespējams, tas daļēji ir tāpat kā ar amerikāņiem, kuri vienmēr smaida, bet neviens nezina, ko viņi patiesībā domā. Arī šeit pirmā saskarsme vienam ar otru vienmēr ir smaids, pieklājīga apvaicāšanās par to, kā klājas un draudzīga klačiņa. Tikai nekad nevar zināt, vai tā ir tikai pieklājība, vai patiesa interese. Bet tik un tā šāds saskarsmes veids ir ļoti pozitīvs un uzmundrinošs. Neviens tev īgni nekad neatbildēs, pat, ja pats jutīsies slikti. Šeit es jūtos droši, jo zinu, ka kāds vienmēr palīdzēs, nevis vienaldzīgi paies garām.

Kārtība vācu gaumē /Foto: OpaRolf via Pixelio/

KĀRTĪBA. Dīvaini, ka to saku tieši es, lielākā pasaules guļava, čamma un haosa mīle. Bet kārtība, kas valda šajā ģimenē, pilsētā un valstī kopumā, mani sajūsmina. Es tik daudz ko vēlos pārņemt un pēcāk realizēt savā ikdienā! Pirmkārt jau ikdienas ritmu – celties vienmēr vienā laikā (ar to es domāju – agri), vienmēr atrast laiku lēnām brokastīm (nevis izdzert 2 malkus kafijas un iestūķēt desmaizi aiz vaiga), saplānot savu dienu un pirkumus jau iepriekšējā vakarā (kas 10kārt mazina ikdienas stresu), ierasties vienmēr visur 5 minūtes ātrāk un laicīgi iet gulēt. Disciplīna un režīms tik ļoti uzlabo dzīves kvalitāti. Vēl tikai vajadzētu kādu aktīvāku sporta nodarbi piemeklēt. Arī pilsēta ir sakārtota un organizēta – ļoti daudz zaļās zonas, milzīgi un brīnišķīgi parki, tīras ielas un vienmēr iedzīvotājam draudzīga vide. Cilvēki ir atbildīgi, šķiro atkritumus un rūpējas par apkārtējo vidi. Ļoti daudzi brauc ar Smart automašīnām, par velo nemaz nerunājot. Kad šeit notiek īpaši kultūras pasākumi (piemēram, Teātru nakts, Zinību nakts vai Muzeju nakts), viss tiek noorganizēts tā, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas ērtāk un vienkāršāk visu apskatīt un visur izbraukāt. Tādēļ tiek norīkoti pat speciāli bezmaksas autobusi, kas kursē pa pasākuma maršrutu. Vidusmēra cilvēkam dzīve šeit ir sakārtota un paredzama, un tas rada miera un drošības sajūtu.

KULTŪRAS DZĪVE. Pārsteidzoši, cik daudz dažnedažādu pasākumu, koncertu un festivālu notiek šajā pilsētā. Hamburga piedāvā visu iespējamo – mūziklus, pasaules zvaigžņu koncertus, atrakciju parkus, izcilas izstādes, sinfoniskās un kamermūzikas koncertus, dažādus festivālus, teātru naktis, jaunāko kino, operas, jauniešu ballītes un salsas vakarus, spēj tik izvēlēties! Kaut kas notiek katru dienu, un daudz ko iespējams apmeklēt arī bez maksas. Šeit kūsā dzīvība! Un šeit nekad nav garlaicīgi.

Hamburgas sirds

KRĀMU TIRDZIŅI. Liela daļa manas mīlestības pieder tieši šiem krāmu tirdziņiem. Bet to jau jūs noteikti būsiet pamanījuši :) Un tik daudz, kā šeit Hamburgā, es nekur tos neesmu redzējusi. Bez blusu tirgiem Hamburgas seja būtu daudzkārt neinteresantāka. Tie piešķir šarmu, kas smaržo pēc sadzeltējušām mežģīnēm un sakaltušiem aizlaiku zābaku smēriem. Manuprāt, tiem piemīt kaut kāda maģiska vara – ievelk tevi iekšā un ne par kādu cenu nelaiž vaļā. Un pat nevajag neko pirkt, pašas dārgumu medības var būt tik aizraujošas! Maza vārdu apmaiņa ar pārdevēju, skatieni, īsi jociņi un trāpīgi komentāri no blakusstāvošajiem pircējiem, zibenīga reakcija, ieraugot ko pavisam neparastu, un maza pakaulēšanās par labāku cenu. Un tad tā lomu spēle, kad tu tēlo, ka iepatikusies lietiņa nav nemaz nekas īpašs, kaut patiesībā sirds lec pa muti ārā, cik ļoti gribas to dabūt. Bet tu savaldies un vēsā mierā nosvied uz galda 5 eiro, sakot, ka vairāk par to štruntu nemaksāsi – jā vai nē. Un viss notiek. Maģija un psiholoģijas paraugstunda. Burvīgi pavadīta diena!

Tāda ir mana Hamburga. Pagājuši tikai 3 mēneši, vēl tik daudz kā neatklāta. Es ceru, ka viņa mani vēl pārsteigs.

Izšūta piespraude, 0.75 €

Šodien, kā jau sestdienā, devos uz krāmu tirdziņu. Šoreiz nevis uz kādu no lielajiem iknedēļas, bet mazu vietējo andeli, kas notiek tikai 4 reizes gadā, un kurā piedalās tikai vienkāršas mājsaimnieces un jaunietes, kas velas izpārdot savu skapju saturu, nevis antikvariātu īpašnieki. Tirdziņš saucas “Tausendschön Flohmarkt im Kulturhaus Eppendorf” (Martinistraße 40, 20251 Hamburg). Tas notiek jau kopš 1999. gada, un katrā no šīm četrām nedēļas nogalēm tas ir atvērts gan 6dien, gan 7dien (katrā dienā citi pārdevēji). Dažkārt šeit notiek arī īpaši vīriešu lietu tirdziņi, bet pārsvarā te var atrast visu, sākot ar grāmatām, kurpēm un lupatām, līdz pat traukiem, makaronu kāšamajiem sietiem un Ziemassvētku rotājumiem. Katra dalībniece sastiepj no mājām, ko nu tur atradusi, un andele iet vaļā! Patiesībā, tieši šis tirdziņš visvairāk no visiem man atgādina mūsu pašu “Andeli Mandeli”, un tieši šādos es iepērkos vislabprātāk. Turpat šajā kultūras namā ir arī kafejnīca, kur atpūsties, ja acis sāk žilbt no labumu pārpilnības, iedzert kafiju vai apēst siera kūkas gabaliņu. Tirdziņš nav liels, bet ļoti daudzveidīgs. Esmu bijusi tur jau divas reizes, un vienmēr atradusi ko noderīgu. Šoreiz man paveicās īpaši – nopirku sen meklētos zābakus un izcilas mežģīņu apkaklītes, par kurām nevaru vien beigt priecāties. Lūk, mani guvumi:

Ādas zābaki, 15€

Pērļu kaklarota, 2€

3 apkaklītes par 2€

Skaistums

Ciku-caku

Ādas soma, 3.30 €

Zeltīta piespraude ar mazu kameju, 0.75 €

Supersieviete

Biju cerējusi, ka mana Vācijas gada laikā man tomēr nenāksies braukt uz slimnīcu un apmeklēt ārstus, bet no tā diemžēl neizdevās izvairīties. Kā pastāstīja manas ģimenes mamma, arī katram no 4 iepriekšējiem Au-Pair šis un tas bija atgadījies. Cik labi tomēr būt apdrošinātam!

Tātad – stāsts aizsākās otrdienas pēcpusdienā, kad, steidzoties bērniem pretī uz skolu, nejauši ļoti spēcīgi iecirtu kreisās rokas īkšķi virtuves skapja durvīs. Nodomāju: “Nu, nekas, sīkums, pāries.” Kā tad… Sākumā nags kļuva zils, ļoti sāpēja pirksts, un sajūta nebija no patīkamajām. Pamazām zilums pārvērtās melnumā un sāka izplesties, pārņemot gandrīz visu nagu. Un vistrakākais bija briesmīgais spiediens, ko radīja zem naga izplūstošās asinis. Pirmajā naktī stipro sāpju dēļ nevarēju gulēt, pirksts pulsēja un bija uzpampis. Nākamajā dienā nolēmu, ka kaut kas jādara lietas labā, jo spiediens bija neciešams. Ar sterilizētu adatu izdūru nagā caurumu, un mazliet asiņu iznāca ārā. Diemžēl tas līdz galam neatrisināja problēmu, un pirksts kļuva arvien lielāks.

Šodien, labu cilvēku pamudināta, beidzot nolēmu, ka jādodas pie ārsta. Nekad vēl ar šādu traumu nebiju saskārusies un patiesībā nezināju, ko darīt tālāk – gaidīt, kad viss pāries pats no sevis, vai rīkoties radikāli. Laimīgā kārtā pa dienu pie mums bija atnākusi kāda ģimenes draudzene, kura ir ārste. Apskatot manu nelaimi, viņa secināja, ka būšot jāgriež un man obligāti uzreiz jādodas uz slimnīcu, kamēr nav sācies nopietns iekaisums.  Un te nu sākas mans īstais stāsts.

Jana man katram gadījumam iedeva līdzi vēstuli ar paskaidrojumiem par manu aprošināšanu, visus oficiālos papīrus, paņēmu arī pasi.  Pēc viņas ieteikuma somā ieliku arī ko ēdamu, ūdeni un žurnālus, jo uzņemšanā jau nekad nevar zināt, cik ilgi būs jāgaida. Tad man tika izsaukts taksis, jo ģimenei šķita, ka tā man būs ērtāk. 17.60 € un biju klāt – “Asklepios Klinik Altona”. Uzņemšanā valdīja miers un klusums, pieteicos reģistratūrā, tiku operatīvi piereģistrēta un nosūtīta uz procedūru kabinetu. Šeit gaidīju apmēram 10 minūtes, kamēr pie manis atnāca kāda sieviete. Uzreiz domāju, ka tā būs mana daktere, bet nē. Tikai izprašņāja par alerģijām, grūtniecību un to, kas atgadījies. Īstais ārsts ieradās vēl pēc 10 minūtēm.

Komisks tēls – ap 30, rūķveidīgs stāvs, brūni mati, galvvidus mazliet paplucis, bet acīs tāda kā sarkasma/ironijas dzirksts. Sākumā nodomāju: “Nu, skāde, nepaveicās šoreiz ar smuko ķirurgu” :) Bet brīdī, kad jūties nobijies un bezpalīdzīgs, šis draudzīgais rūķis kļūst par īstu varoni. Un viņa progresējošai plikparībai nudien nav vairs nekādas nozīmes. Ārsts mani izprašņāja par notikušo, greizi skatījās, kad stāstīju, kā esmu pati sev izdūrusi nagā divus caurumus, un pārsteigts iepleta acis, kad bēdīgi piebildu, ka laikam jau būs jāgriež vaļā…Tad sekoja mācībstunda – uz veselā īkšķa tika atzīmēti īstie punkti, kuros esot nākamreiz jādur, jo es, redz, esot to pilnīgi nepareizās vietās izdarījusi. Un kāda vēl griešana! Viņš esot ķirurgs un zinot labāk – nebūs nekāda griešana, taisīšot vēl vienu caurumu nagā, bet pirms tam jāuzbildē pāris rentgenbildes. Uff…It kā jau biju apradusi ar domu, ka skalpelis šovakar skars manu miesu, tomēr nu jutos atvieglota, ka tas būs tikai vēl viens caurums. Jo spiediens pirkstā bija tik neizturams, ka gandrīz jau biju gatava to izdarīt pati. Šajā brīdī jebkurš atrisinājums man šķita pieņemams.

Vēl viņš man jautāja, vai man esot izdarīta pote pret stingumkrampjiem, bet es sākumā nesapratu viņa jautājumu, jo šai slimībai vācu valodā ir specifisks nosaukums. Laikam jau šis jautājums bija diezgan svarīgs, jo viņš man piedāvāja to iegūglēt Google translate, ko mēs arī izdarījām :) Tagad zinu, ka “Tetanus” nozīmē stingumkrampji (diez, kur man šis dzīvē noderēs).

Pēc rentgena bija jāgaida visilgāk, man šķiet, kādu pusstundu. Tad beidzot dakteris nāca atpakaļ, līdzi vedot divas apmēram 25 gadus vecas meitenes, kas izskatījās tikpat nobijušās, cik es. “Interni…”, es nodomāju, “droši vien skatīsies, kā mani trepanē…”. Bet tā gluži nebija gan. Beigu beigās viena no meitenēm laipni piedāvāja man ieķerties viņas rokā, ja ļoti sāp un ieteica neskatīties procedūras virzienā. Es, protams, gribēju skatīties! Šī mana vēlme viņai šķita ļoti neizprotama, un viņa vēlreiz piedāvāja man savus draudzīgās rokas pakalpojumus. Tikmēr otra meitene tika pielikta pie darba – cauruma duršanas, kamēr pats ķirurgs ieinteresēti to visu vēroja.

Vislabākais šajā visā bija pati metode. Tātad – ņemam metāla papīra saspraudi, šķiltavas ar zaļi melnu uzrakstu “Rap” un aiziet! Atlokām saspraudi, uzkarsējam tās galu šķiltavu liesmā un bliežam iekšā! Pims tam jautāju, vai drīkstu mazliet kliegt, ja ļoti sāpēs, jo nekāda anestēzija netika izmantota. Dakteris teica, ka droši. Tāpat arī noprasīju, vai tad šis ir piemērots instruments šādai procedūrai? Ārsts pārliecinoši atbildēja, ka šis ir vislabākais iespējamais instruments. Nu, labi… Brīdī, kad saspraude izdūrās cauri nagam un sastapās ar gaļu, man paspruka mazs “Ā!”, asins fontāns uzskrēja gaisā, nošļakstot manas “rociņas turētājas” krūtežu, bet es atvieglojumā noelsos. Cik labi….Spiediens nu bija izlīdzinājies, un man bija smaids pa visu ģīmi. Pirkstiņš uzsprāga, jes!

Kopumā pasākums aizņēma apmēram divas stundas, no kurām 1h 30 min bija gaidīšanas laiks. Diezgan optimāli, manuprāt. Interesanti gan, cik šis prieks beigās izmaksāja :) Principā es to būtu varējusi izdarīt pati.

Beigās līdzi saņēmu vēstulīti, kurā bija sīki un smalki aprakstīts, kādā stāvoklī ierados, kas tika izdarīts un kā man rīkoties tālāk. Vēstule beidzās ar vārdiem: “Visu labu vēlot, dakteris tāds un tāds”. Nu, tik sirsnīgi, ka pilnīgi ārprāts.

Saldus sapņus!

P.S. Saudzējot lasītāju nervus, nolēmu šeit nepublicēt neglīto “pirms” bildi. Interesenti to var atrast manā Twitter rullī.

Foto via www.badische-zeitung.de

Šodien pirmo reizi pieredzēju tādu vācu bērniem ierastu lietu, kā pastaigu ar laternām. Satikšanās bija nolikta pulksten 17:00 pie bērnudārza. Katram no vecākiem bija jāatnes kaut kas saimes galdam (iepriekš katrs īpašā sarakstā atzīmēja, ko nesīs) – pašcepta kūka, makaronu salāti, alus, desiņas, šampanietis, zupa, maize, saldumi, karstvīns un tā tālāk.

Brīdī, kad bērni uzklupa galdam, bija skaidrs, ka pasākums sācies. Kas par fantastisku iespēju, mammai neredzot, piestūķēt vaigus ar šoko keksiem un cukurainiem cepumiem! Šī iespēja, protams, netika velti izniekota. Šķita, ka bērniem nav sāta sajūtas, viņi uzvedās gluži kā no saites norāvušies. Jana smējās, ka mūsu bērni nav jāpieskata, jo mēs viņus vienmēr atradīsim vienā un tajā pašā vietā – pie galda! :)

Šādā saviesīgā gaisotnē pagāja kāda stunda. Mātes un tēvi sarunājās, bērnudārza audzinātājas izdalīja karstvīnu, bērni skrēja, dauzījās un no sirds centās pārsist savas galvas uz netālajiem akmeņu krāvumiem, kur spēlēšanās patiesībā ir aizliegta. Zīdaiņi raudāja, desiņas smaržoja un viss notika tieši tā, kā tam jānotiek laternu stundā. Ātri vien sapratu, ka 30 satrakojušies bērni manī izraisa stresu. Vienmēr bail, ka kas slikts ar kādu atgadīsies, bieži gribas paķert aiz rokas, nostrostēt un teikt: “Pietiek, nomierinies, citādi kaut kas notiks, un būs lielā raudāšana” (un tā arī parasti ir), bet vai tad var liegt bērniem šo dauzīšanās prieku? Mēs arī tādi bijām? Skrējām pa betona klučiem, pa sienām augšā pilnā ātrumā, garām karstiem griliem un pa ērkšķainiem krūmiem? Ja? Laikam gan.. Man brīžiem šķiet, ka esmu ar savējiem pārāk uzmanīga. Protams, negribas viņiem laupīt spēlēšanās prieku, bet, redzot, ka Jancis bezbailīgi rāpjas 3 metrus augstā, nestabilā  koka tornī, man sirds stājas, un jau gara acīm redzu sevi aiz restēm…

Pēc stundas visiem bija jādodas iekšā bērnudārzā, kur notika svinīgā laternu vakara atklāšana ar pāris performancēm. Sākās viss ar mazu lomu spēli par pūcītēm (visiem bērniem bija pūču maskas), kuras dzīvo mežā un naktīs medī peles. Pēc tam sekoja trīs dziesmas par laternām. Šeit viens piemērs, kuru varat mājās iemācīties un izmēģināt:

• Laterne, Laterne,
  Sonne, Mond und Sterne.
• Brenne auf mein Licht!
  Brenne auf mein Licht!
  Aber nur meine liebe Laterne nicht!
• Laterne, Laterne,
  Sonne, Mond und Sterne.

Foto via www.kindergarten-baerenhoehle.de

Jāpiemin, ka laternas ir paštaisītas, visbiežāk – izmantojot balona metodi. Balonu uzpūš, apsmērē ar līmi, aplipina ar krāsainiem papīriem un ļauj sažūt. Kad papīrs sauss (nākamajā dienā), balonu pārdur un izvelk ārā. Gatavs! Un – nekādu sveču! Šeit to vietā tiek izmantoti īpaši, veikalā nopērkami plastmasas kociņi ar āķīti un mazu lampiņu galā (tas noteikti ir vesels bizness!). Lampiņu, kas karājas apmēram 20 cm garā vadā, ieliek laternā, āķīti aizkabina aiz laternas turekļa un gatavs. Var skriet un klupt, cik grib – nekas slikts nevar notikt :) Ģeniāli. Lūk, kā tas rīks izskatās:

Laternas kociņš

Izmetām mazu loku pa bērnudārza teritoriju, un tad ārā vienu kvartālu ap to. Tādā tumsā izskatās ļoti skaisti – daudz, daudz spīdošu gaismiņu, krāsu, priecīgu bērnu. Un bars pieaugušo, kas ielas šķērsošanas brīdī nostājas divās paralēlās kolonnās, lai pa vidu droši pārlaistu bērnus pāri ielai.

Kopumā man šis šķita ļoti mīļs un sirsnīgs pasākums. Bērniem prieki sākas jau tajā dienā, kad tiek gatavotas laternas un turpinās līdz pat lielajam notikumam nedēļu vēlāk. Vecāki var izrunāt visas klačiņas un saviesīgi paburzīties, bet bērni – pielikt māgas un salīdzināt savus meistardarbus. Vesels piedzīvojums.

Foto: Stephan Jansen dpa/lby

Pa vidu bļaušanām un histērijām, bērni mēdz būt arī diezgan smieklīgi. Sekojošo atrakciju šajās mājās var novērot ik pa laikam, jo, nu, puikas paliek puikas :)

Pirmo reizi to redzēju pirms pāris mēnešiem, kad viens no sīkajiem iebāza kāju dīvāna spraugā, nevarēja to dabūt ārā un sāka nelabā balsī ķērkt, ka sāp. Apzinādamies situācijas kritisko dabu, palīgā steidzās vecākais brālis Fēlikss, piedāvādams savu situācijas risinājumu. Viņš atšķīra kaut kādu parastu lasāmo grāmatu, sāka cietušajam uzdot jautājumus un visu pierakstīja savā “vēstulē”: “Kā Tevi sauc? aha…Pēteris…Labi..”, “Kur Tev sāp? Kāja, ok…”. ”Vai Tu, lūdzu, varētu tagad šeit (izvelk bungu vālīti un piedāvā to kā mikrofonu) iekliegt, cik ļoti Tev sāp?” Sīcis iekliedz “mikrofonā”, bet skaidrs, ka jau sen par savu sāpīti ir aizmirsis. Tā nu tiek uzdoti vēl daži muļķīgi jautājumi, un vēstule “Sāpīšu kokam” ir pabeigta. Tad tā tiek paņemta rokās un ar slaidu loku “izlidināta” ārā pa logu. Viss – vēstule “Sāpīšu kokam” nosūtīta!:) Un visas sāpītes ir prom. Ģeniāli!

Regulāra manas ikdienas sastāvdaļa ir nodarbības valodu skolā (Colón Sprachenschule Hamburg). Katru dienu 2 stundas mācos vācu valodu kopā ar vēl apmēram 9 citiem ārzemniekiem. Mana grupa ir diezgan kolorīta, tādēļ uzskatu, ka ir vērts par viņiem izvērst veselu rakstu.

Vlada

Apmēram 40 gadu veca sieviete no Odesas. Visās savās izpausmēs, runas stilā un manierēs – īsta slāvu bāba! Kas, lai gan brīžiem sķiet šarmanti, pārsvarā tomēr ir diezgan traucējoši. Mūsu grupā ir vēl pāris cilvēku, kuri saprot krievu valodu, tādēļ viņa nereti nekautrējas brīvi ar citiem diskutēt šajā valodā, neskatoties uz to, ka citi to nemaz nesaprot un tas patiesībā ir ļoti nepieklājīgi. Tāpat viņa ir vienmēr ar kaut ko neapmierināta – tad teksts pārāk sarežģīts un viņa neko nesaprotot, tad atkal gramatika kaut kāda pilnīgi nevajadzīga un grūta. Viņai, redz, vajagot tikai labi sarunvalodu iemācīties, un kāda velna pēc mēs te kaut kādus “relativsätze” mācāmies! Pff! Jā, bet grupu mainīt viņa arī netaisās… Un vēl tie trakie raganas smiekli! Kad viņa smejas, tad man šķiet, ka visiem ausis nokritīs. Nu, diezgan vulgāri, bieži nevietā un tik skaļi! Jā, tā ir mūsu Vlada. Pūpēdis. Pārcēlusies šeit pirms nepilna gada kopā ar vīru un 16gadīgo meitu, jo vīrs ir jūrnieks un atradis šeit labu darbu. Atpakaļ atgriezties neplāno.

Boriss

Boriss ir lāga džeks, mazliet apaļīgs kā lācis, bet ļoti draudzīgs, mierīgs un elegants. Viņam ir ap 40, un viņš nāk no Bulgārijas, strādā šeit Hamburgā kuģniecībā. Boriss ir labais! Vienmēr izpilda mājasdarbus, ir korekts un humora pilns. Nepavelkas uz Vladas krieviski risinātajiem dialogiem, vienmēr viņai atbild vāciski :) Viņam ir brūnas acis, laikam tādēļ ierindojies manos favorītos :)

Yirko

Viņš ir Āzijas izcelsmes amerikānis, kurš šobrīd dzīvo Hamburgā kopā ar savu sievu un bīda ģimenes biznesu.  Yirko varētu būt ap 30. Jirko ir grupas jokupēteris. No vienas puses it kā vienmēr nopietns, bet, kad atver muti, tad mums smaidi pa visu ģīmi :) Viņš ir ļoti asprātīgs, gudrs un pozitīvs cilvēks. Dzīvo Reeperbahn rajonā un sūdzas, ka naktīs nevarot gulēt un no rītiem viņa iela izskatoties kā izgāztuve.  Un tad mēs viņam jūtam līdzi un piesakamies uz 7dienas rīta uzkopšanas ballīti, heh. Ja jāizdomā kāds radošs sacerējums vai stāsts, viņējie vienmēr ir vislabākie un interesantākie! Go, Yirko! :)

Sandra

Šī 20 gadus vecā meitene nāk no Kolumbijas un, tāpat kā es, izbauda šeit savu Au-Pair gadu. Ar Sandru mēs esam lielas draudzenes – kopā ejam uz kino, tusiņiem un kultūras pasākumiem. Viņa ir apmēram 1.49 m gara, un mēs kopā izskatāmies diezgan komiski :) Sandra cienā mani ar kolumbiešu saldumiem, un ir īsts saules iemiesojums. Viņai vienmēr viss patīk, ne reizi neesmu dzirdējusi, ka viņa par kaut ko sūdzētos vai kādu aprunātu. Tīrs prieks!Un apģērbus viņa pērk bērnu nodaļā :)

Morayma

Mēles rādītāja! Viņa ir apmēram 30 gadu veca, audzina skolas vecuma bērnu un jau 7 gadus dzīvo Hamburgā. Īsti neatceros, bet man šķiet, ka viņa nāk no kādas D-Amerikas valsts. Zīmīgākais, ko esmu ievērojusi – viņa vienmēr taisa dažādas grimases, rausta plecus, smejas un bieži, tiešām bieži, rāda mēli (it kā teiktu: “ups, es nezinu!”). Jautra persona. Ļoti runīga un atklāta, stāsta par saviem piedzīvojumiem, iepazīstot vācu skolu sistēmu, par filmām, ko redzējusi un visu ko citu interesantu. Arī mazs saules stariņš šajā raibajā barā.

Sachiko

Viņa nāk no Japānas, un principā iemieso visus stereotipus, kas man saistās ar japāņiem. Ļoti trausla un ēteriska būtne, vienmēr klusa, nosvērta un uz iekšu vērsta. Atbild tikai tad, ja tiek uzrunāta, nevienam neuzbāžas ar savu klātbūtni vai komentāriem. Viņa ir ļoti gaišs un patīkams cilvēks. Un tie melnie, biezie mati – sapnis!

Natālija

Natālija nāk no Krievijas, viņai arī ir ap 30, dzīvo šeit kopā ar savu ģimeni. Viņa vienmēr cenšas visus uzdevumus izpildīt precīzi un visu uzcītīgi atbildēt. Stundās bieži uzņemas iniciatīvu, un sarežģītākās gramatikas tēmās iedziļinās līdz saknei, kamēr tās atkož. Ar Natāliju ir viegli un, sēžot viena otrai pretī, mēs nereti apmaināmies zīmīgiem skatieniem vai smaidiem.

Meitene X

Tā ir vēl viena japāņu meitene, kuras vārdu es pat pēc 2 mēnešiem joprojām neesmu sapratusi… Klusie, dziļie ūdeņi. Domāju, ka viņai ir visgrūtāk mūsu grupā, jo viņa ir ļoti pasīva, nekad neiesaistās uzdevumu veikšanā, atbild ļoti lēni, un izrunu bieži ir ārkārtīgi grūti saprast. Tādēļ vienmēr, kad pasniedzēja lūdz viņai izdomāt kādu piemēru ar jaunapgūto vielu, es pie sevis nopūšos un sāku zīmēt sirsniņas uz klades malām. Jo tas ir tik ilgi… Iespējams, ka viņa daudz ko labi zina, bet izteikties viņai ir ļoti grūti. Varbūt kautrējas.

Vēl esmu pamanījusi, ka šīs japāņu meitenes ir ārkārtīgi kārtīgas – rokās vienmēr lineāls, perfekti uzasināts zīmulis, un priekšā elektroniskā vārdnīca. Kad sēžu kādai no viņām blakus, man vienmēr kauns par savām saķēpātajām lapām un nekārtīgo rokrakstu :) Kultūra vai personība?

Pasniedzēja Gunda

Par Gundu ir īpašs stāsts. Jo viņa ir tik… īpaša. Vienmēr ekstrēmi draudzīga, smaida 2 stundas no vietas, mīļa kā svētdiena, izpalīdzīga kā tavs labākais draugs. Lai kā man šāda izturēšanās, vispārīgi skatoties, iespējams, patiktu, šajās nodarbībās tas viss ir ļoti traucējoši. Kā jau ar savu draudzeni Annu runājām (viņai ir noveicies ar līdzīgu kadru), mums šajās vācu valodas nodarbībās nav nepieciešams jauns labākais draugs, bet gan lietišķs skolotājs, kas raiti vada stundu un konstruktīvi atbild uz mūsu jautājumiem. Citādi puse nodarbības paiet smaidot un gaidot, kamēr kāds pieteiksies pirmais atbildēt uz viņas jautājumu. Nu, taču ņem un pasaki, kurš atbildēs! Ak. Kopumā, protams, viņa ir vienreizējs cilvēks un ļoti labi pārzina savu priekšmetu, taču viņas personības dēļ bieži cieš nodarbību ritms un, manuprāt, viss varētu notikt vismaz divreiz ātrāk, ja vien viņa izrādītu lielāku stingrību un tik ļoti neauklētos ar mums.

Skats no Planetārija skatu laukuma

Klau, laikam nemaz neesmu pastāstījusi par to, kāds tad īsti ir mans dienas režīms šeit un ko es daru.

Patiesībā man ir diezgan daudz brīvā laika. Darba dienās es ceļos 6:30, un 7:00 mēs ar ģimeni tiekamies augšā virtuvē, lai ēstu brokastis. Bērni katru rītu ēd vienu un to pašu – musli, auzu pārslas, pilngraudu pārslas un mango vai kādu citu sezonas augli kopā ar pienu vai jogurtu. Katru dienu. Mainās vienīgi tas, vai muslis ir ar āboliem, ogām vai riekstiem – viss pārējais vienmēr ir identisks.

Pēc brokastīm bērni drīkst iet paspēlēties uz “zaļo istabu” jeb “Spielzimmer”. Ap astoņiem sākas rīta cēliena grūtākā daļa – es mēģinu viņus piedabūt iztīrīt zobus. Dažkārt tas izdodas pavisam viegli, un viņi bez iebildumiem dara, ko saku, bet nereti nākas viņiem dzīties pakaļ, argumentēt, kādēļ zobu tīrīšana ir tik svarīga, vai piesolīt kādus nebūt labumus, lai tikai viņi beidzot to izdarītu. Diezgan labi strādā iebaidīšanas metode (“Ja nemazgāsi zobus, kariess un baktērijas viņus apēdīs un tad Tev vispār nebūs zobu, un Tu nevarēsi vairs ēst saldumus”), sacensību metode (“Kurs pirmais iztīrīs zobus un saģērbsies, dabūs pārsteigumu!”‘), vai arī tirgošanās metode (“Ja jūs tagad izmazgāsiet zobus, varesiet vēl 10 minūtes paspēlēties)”. Bieži nostrādā arī frāze: “Ir jau ļoti vēls, mēs nokavēsim bērnudārzu, un tad jūs būsiet paši pēdējie un pārējie bērni jau būs paņēmuši visas foršākās mantas” un tamlīdzīgas muļķības :)

Mēs cenšamies iziet no mājām ap 8:20, bet tas, protams, ne vienmēr izdodas, jo arī apģērbšanās ir vesels teātris. Ja mamma ar vecāko brāli jau ir aizgājusi uz skolu/darbu, tad ar mazajiem resgaļiem tikt galā ir daudz vieglāk. Bet, ja mamma ir uz vietas, tad viņi vienmēr cīnās par viņas uzmanību un nedzird pilnīgi neko, kas notiek apkārt. Strādājot ar bērniem, jābūt ļoti radošam – vienmēr jāatrod veids, kā likt viņiem darīt to, ko vēlies. Dažreiz pati nopriecājos, kāda viltniece esmu, kad izdodas viņus gudri apstrādāt un iedvest domu, ka viņi paši grib darīt to, ko es viņiem saku :D

Ja viss veiksmīgi izdevies, 8:40 viņi abi ir bērnudārzā, un man sākas brīvais laiks. Katru dienu no 9:45 līdz 11:15 es eju uz valodu skolu un mācos vācu valodu, bet pēc tam man ir brīvs līdz 14:30 vai 15:00, kad jābrauc bērniem pakaļ un jāizvadā viņi pa sporta nodarbībām. Mazais puika (Pēteris) vēl netrenējas grupu nodarbībās, vidējais (Jancis) spēlē lauka hokeju, tenisu un peld, bet vecākais (Fēlikss) spēlē klavieres, tenisu un lauka hokeju. Visbiežāk uz šīm nodarbībām jāved vai nu tikai abi mazākie brāļi, vai tikai lielais, visi kopā nekad. Kad nodarbības beigušās, vedu viņus uz mājām, vai arī mēs kopā ejam uz parku spēlēties. Vecāki vienmēr grib, lai bērni pavadītu pēc iespējas vairāk laika svaigā gaisā, tādēļ mājās mēs sēžam reti. Ā, jā, un braukšana notiek ar riteņiem, nevis mašīnu.

Pēc sporta nodarbībām man  ar bērniem jānodarbojas apmēram līdz 18:30, tad mēs ēdam vakariņas, un es esmu brīva. Brīvas man ir arī nedēļas nogales, tādēļ ir daudz laika, lai iepazītu pilsētu, braukātu pa krāmu tirdziņiem un izklaidētos. Par savu dienas režīmu nudien nesūdzos :) Otrdienu vakaros eju uz baltiešu kori un satieku savas divas latviešu un vienu lietuviešu draudzeni, dažreiz aizejam iedzert alu vai paballēties, bet kopumā mana dzīve šeit ir diezgan mierīga. Man ārkārtīgi patīk braukt ar riteni, ko arī katru dienu daru, arvien labāk iepazīstot pilsētu un atrodot vienmēr jaunas un interesantas vietiņas. Man tas nav jādara, bet parasti piesakos 5dienu vakaros ģimenei gatavot ēst. Neko tādu īsti latvisku gan vēl neesmu pagatavojusi, varbūt nākamnedēļ jāuzcep kartupeļu pankūkas :) Labprāt uzklausīšu ieteikumus!

Interesantākais ir tas, ka esmu kļuvusi daudz precīzāka attiecībā uz sarunātajiem laikiem un tamlīdzīgi. Visi, kas mani pazīst, zina, ka vienmēr esmu bijusi lielākā kavētāja un gulētāja. Tas nu kādu laiku vairs nav patiesība :) Agrā celšanās uzdzen žāvas jau desmitos vakarā, tādēļ mošanās ir ļoti viegla un patīkama. Šīs režīms, pēc kura nu dzīvoju, ir fantastisks! Nesaprotu, kādēļ agrāk nepiespiedu sevi kam tādam sekot. Iešana gulēt 3os naktī un celšanās 12tos ir vēsture! Un es nekad vairs neticēšu nevienam, kas saka, ka nespēj mainīt savus celšanās un gulētiešanas ieradumus, tās ir pilnīgas muļķības! Man ir sajūta, ka tagad man ir 2reiz vairāk laika, kā agrāk, es izdaru daudz vairāk un jūtos vienmēr labi atpūtusies. Nevis kā agrāk, kad pārguli jēgu un celies ar “galva-ka-spainis” sajūtu. Iesaku to izmēģināt ikvienam!

Grūti aptvert, cik ļoti man ir paveicies, ka esmu šeit, tieši šajā ģimenē un vietā. Nevienā skolā nevar tik ātri tik daudz ko iemācīties, kā šādā Au-Pair gadā. Jā… :)

Vakardienas vasara

Citreiz gribas uzbliezt 5 ierakstus dienā, bet reizēm gribasspēka pietrūkst pat vienai rindiņai. Tādēļ, lai šajā brīvdienā (jā, vācieši šodien atzīmē Tag der Deutschen Einheit jeb Apvienošanās dienu) dzīvo sliņķisms! Un šajā ierakstā tas izpaudīsies kā bilžu reportāža. Mazāk runu, vairāk bilžu. Aiziet!

Skats uz vecpilsētu

Centrālā stacija

Hafen City

Planten und Blomen parks (platība - 47 ha)

Planetārijs iekš Stadtpark

Maza daļiņa 150 ha lielā Stadtpark

Mans rajoniņš

Mana draudzene, brīvi sauļojas dārzā, kad ienāk prātā

Planten und Blomen parks

Kundziņu 7dienas izklaides

Skatuve Reeperbahn rajonā Teātru nakts ietvaros

Viens no neskaitāmajiem riteņu nomas punktiem pilsētā. Pirmā pusstunda bez maksas!

Kā modernais sadzīvo ar klasiku

Mūsu sporta kluba baseins - ūdens vienmēr +28

Laiska 6dienas pēcpusdiena, visi atpūšas pie Alstera

Dažiem Hamburga atgādinot Londonu.. Varbūt dažviet tā patiešām ir.

Centrālais tenisa korts jau minētajā sporta klubā

Uzmini nu!

Pie Alstera

Tālumā var redzēt slejamies jauno Filharmonijas ēku

Daudz slavētā un peltā Elbphilharmonie jaunceltne

Pilsēta

Rathaus

Fliegenden Bauten teātris no iekšpuses (apmeklējām Teātru nakts ietvaros)

Riteni šādā spīdīgā perlamutra krāsā vēl nebiju redzējusi

Alster

Čau! Tiekamies Rīgā 6.-9. okt.!